Dzīve bez suņa 1
Ticat vai ne, bet dzīve bez suņa nav viegla. Lai arī Remarks savulaik teica, ka vientulībai nav nekā kopēja ar sabiedrības trūkumu, cilvēkam tomēr reizēm vajag kādu, ar ko parunāties, un vislabāk, ja šis kāds tevi uzklausa un nerunā pretī. Kurš gan to spēj labāk par uzticamu suni? Paskatieties viņam acīs, un viss būs skaidrs. Bet ko iesākt gadījumā, ja suns tavas neuzmanības dēļ iet bojā zem auto riteņiem un tu jūtu uzplūdā esi apsolījies nekad neiegādāties jaunu suni…?
2007. gadā šo jautājumu no savdabīga skatpunkta visai skrupulozi pētīja zviedru izcelsmes somu rakstnieks Bengts Ālforss, savus vērojumus konspektīvi apkopojot monologā “Cilvēks, kas vairās no lifta”. Šogad, iespējams, apjaušot “suniskajā dzīvē bez suņa” ieslēpto jautājumu nezūdošo nozīmi, režisore Gaļina Poliščuka šo skandināviski dramaturģisko pētījumu bija apņēmusies pārbaudīt teātra praksē, un tagad mums “Lielā Dzintara” koncertzāles Eksperimentālajā zālē ir pavērusies iespēja kļūt par šī dzīvā eksperimenta aculieciniekiem. Viens no intriģējošākajiem momentiem šajā pasākumā nenoliedzami ir fakts, ka galveno lomu piedāvāto apstākļu “skatuviskajā izbaudīšanā uz savas ādas” ir uzņēmies neviens cits kā pats Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins. Visu cieņu viņa drosmei, uzņēmībai un vienmēr radošajai attieksmei pret savu un teātra dzīvi.
Pie pelēcīgas četrstūra sienas, kas atgādina kaut ko līdzīgu lielai kapu piemiņas plāksnei, uz soliņa sēž vientuļš vīrs pavalkātā lietusmētelī un ik pa brīdim uzmet bažīgu skatienu cilvēkiem, kuri nesteidzīgi piepilda melni drapēto telpu. Teju vai fotogrāfijas cienīga ainiņa, kas neuzkrītoši fiksējas katra zālē ienākošā uztverē un pamazām noskaņo publiku priekšāstāvošajam stāstam par mūžseno dzīves refrēnu – vientulību. “Agrāk es runāju ar suni. Ar Kafku. Viņš lieliski prata klausīties un labi mani saprata.” Ja neņem vērā tās dažas pirmās frāzes par spēles dabu, no kurām šajā inscenējumā režisoriski labāk būtu bijis atteikties, Herberts Laukšteins monologu iesāk apcerīgi, tad pamazām iekvēlojas, un, jo dziļākos ūdeņos aizpeld viņa varoņa atmiņas, jo aizrautīgāks kļūst stāstījums. Bērnības piedzīvojumiem, protams, piemīt sava īpaša spilgtuma pakāpe, un, lai cik priecīgas vai skumjas arī būtu šīs atmiņu epizodes, tās nevar vienkārši izteikt ar vārdiem, tās ir vēlreiz jāizdzīvo, un Herberts Laukšteins nekautrējas uzlocīt bikses, lai šis process uz skatuves izskatītos organisks un pārliecinošs. Saķeršanās ar kaimiņu zēnu liftā pat izvēršas par nelielu mikrodrāmu, kas iespiežas atmiņā, jo katram taču no bērnības ir pazīstami šie savstarpējās pazemošanas motīvi, un stāsts par mātesbrāļa nogalinātajiem kaķēniem savā intensitātē jau tuvojas īstam bērnības traumas atveidojumam.
Suns nomira pirms sešpadsmit gadiem, saka izrādes varonis, “bet runāties es turpinu, kaut arī nezinu, ar ko sarunājos. Var būt, ka es runājos ar Enoku. Pagrūti ir to izskaidrot, bet Enoks ir lifts.” Monologa grūtākā un aktierspēles ziņā sarežģītākā daļa sākas tieši ar liftu, par kuru, atverot bīdāmās durvis, uz skatuves pārvēršas pelēcīgās sienas fragments. Sasaiste ar objektu monoizrādē nedrīkst kļūt uzmācīga, bet tai jābūt sajūtamai visā spēles laikā, un Laukšteins ar režisores gādību to realizē ļoti profesionāli. Sākumā varbūt ir jūtama neliela steiga, kā tas mēdz būt, kad virsroku ņem pirmizrādes satraukums, un atsevišķās epizodēs pat parādās nevajadzīga uzspēle, kas neļauj aktierim līdz galam saplūdināt tekstu ar skatuviskajām darbības izpausmēm, taču vēlāk tas izlīdzinās. Izrādes temporitms nostabilizējas un skatuviskā rīcība no ilustrējošas arvien vairāk pārvēršas rosinošā, kas liecina, ka aktieris ir atradis īsto mijiedarbes veidu ar skatītāju iztēli.
Katra monologā ietvertā atmiņu epizode arvien dziļāk ievelk skatītāju notikumos, kas no malas rada iespaidu, ka varoņa pieticīgajā dzīvē nekas nenotiek. Jaunībā viņš mīlēja Holivudas zvaigzni Greisu Kelliju, ar kuru abi bija dzimuši vienā datumā, bet dzīvē viņi nekad nesatikās. Vēlāk viņš izmācījās un strādāja par grāmatsējēju, pastaigājās ar savu suni, bet tagad tikai apmeklē svešu cilvēku bēres, reizēm arī kāzas un sarunājas ar liftu, no kura ārsts viņam veselības apsvērumu dēļ iesaka izvairīties. Pilsētas dzīves anonimitāte jau sen ir apzīmogojusi viņa vientulīgo eksistenci, un iedzimtais vai ieaudzinātais biklums neko lielu neļauj tajā izmainīt, taču aiz šīs ārējās čaulas joprojām mājo dzīva un pukstoša sirds, kurai nav sveša neviena cilvēciska vēlme. To nevar vienkārši parādīt uz plaukstas, bet izrādē, īpaši ieklausoties varoņa stāstījumā par Diānu, to noteikti ieraudzīs katrs zālē sēdošais. Jo vecāki kļūstam, jo spēcīgāk izpaužas viens no cilvēka dzīves paradoksiem – raudzīties uz priekšu, aizvien skatoties atpakaļ, un Herberts Laukšteins to tik grodi ir iestrādājis sava varoņa monologā, ka to nav iespējams nesadzirdēt. Tieši šī raudzīšanās abos virzienos vienlaikus neļauj cilvēkam vientulību padarīt par viņa dzīves obligāto drāmu un ļauj sajust, ka arī “dzīvei bez suņa” piemīt savs šarms.
Uzziņa
Bengts Ālforss. “Cilvēks, kas vairās no lifta”, iestudējums Liepājas teātrī (tiek izrādīts koncertzāles “Lielais Dzintars” Eksperimentālajā zālē)
Režisore: Gaļina Poliščuka, scenogrāfe Dace Pudāne, horeogrāfe Inga Raudinga, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Lomā: Herberts Laukšteins.
Tuvākās izrādes: 7., 14. maijā.
Vārds skatītājiem
ROMIJA ANDERSONE: “Sākumā bija rezervēta attieksme pret monoizrādi, bet ieintriģēja, ka spēlē Herberts Laukšteins. Liels prieks par teātra direktoru, kuram tā noteikti bija liela uzdrošināšanās un izaicinājums. Taču ar uzdevumu viņš veiksmīgi ticis galā. Izrāde neatstāj vienaldzīgu. Varbūt sākums varēja būt nedaudz koncentrētāks. Ja Liepājai jaunajā spēles telpā pirmais mēģinājums bijis tik veiksmīgs, varbūt tas būs “āķis lūpā” skatītājiem.”
INGA KRANTE: “Man ir dalītas jūtas pret koncertzāles “Lielais Dzintars” arhitektonisko risinājumu, arī šajā telpā – vai tas ir draudzīgs māksliniekiem un skatītājiem. Tomēr izrādi noteikti bija vērts noskatīties. Tā liek pārdomāt, kas padara mūsu dzīves patiesi piepildītas. Bija interesanti vērot Herbertu Laukšteinu aktiera ampluā.”
Sagatavojusi ILUTA DREIMANE
