Dzīve bez sāpēm un ciešanām ir cilvēktiesību jautājums. Dramatisku ainu paliatīvajā aprūpē iezīmē Cipule 1
Valstī nav vienkārši pieejama un saprotama rīcības algoritma paliatīvo pacientu aprūpē, kā arī nav skaidrs iespējamā atbalsta mehānisms piederīgajiem, šādu viedokli ierakstā sociālajā vietnē “Facebook” paudusi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) vadītāja Liene Cipule.
Viņa norāda, ka, nonākot “izmisuma zonā”, paliatīvs pacients vai viņa piederīgie meklē jebkuras palīdzības iespējas, lai mazinātu ciešanas un, lai atvieglotu un padarītu cieņpilnu ģimenes locekļa aiziešanas brīdi.
Cipule pauž, ka valstī nav vienkārši pieejama un saprotama rīcības algoritma paliatīvo pacientu aprūpē, kā arī skaidrs iespējamā atbalsta mehānisms piederīgajiem.
“Tieši tāpēc apmēram 7000 pacientu gadā, kas ir viens viens līdz divi procenti no visiem izsaukumiem, ar vēzi gala stadijās palīdzību meklē NMPD, zvanot 113,” norāda Cipule.
2017.gadā dienests ir devies 7377 izsaukumos, kuru izsaukšanas motīvs ir onkoloģiska saslimšana, bet 2018.gadā šādi bijuši 6411 izsaukumi.
Pēc NMPD vadītājas paustā, visiem šiem pacientiem ir bijusi nepieciešama atsāpināšana vai konsultācijas aprūpē. Puse no šiem pacientiem netika stacionēta. “Bet bieži vēlāk dienestu sauc atkārtoti, pat vairāku nedēļu garumā, jo problēmas saglabājas vai veidojas jaunas,” norāda mediķe.
Pēc viņas teiktā, apmēram 9% no minētajiem pacientiem ir nepieciešama atsāpināšana ar fentanilu, tramadolu vai morfīna hlorīdu, kas nozīmē, ka vismaz viens vai divi pacienti katru dienu nesaņem pietiekamu un sistemātisku atsāpināšanu.
“Atsāpināšana ir viena no svarīgākajām lietām paliatīvajā aprūpē un medicīnā vispār. Dzīve bez sāpēm un ciešanām ir cilvēktiesību jautājums, to veikt ir katra mediķa pienākums. Tāpēc dienesta mediķi šo uzdevumu veic ar tieši tādu pašu misijas apziņu, kā dzīvības glābšana,” pauž NMPD vadītāja.
Vienlaikus viņa norāda, ka ap 42% onkoloģisko pacientu, kas izsaukuši neatliekamās palīdzības mediķus, tiek stacionēti, bieži, lai veiktu kādas specifiskas manipulācijas, piemēram, urīnkatetera nomaiņu vai stomas apkopi. Stacionēti pacienti tiek arī gadījumos, ja nepieciešams mazināt kādu komplikāciju ietekmi vai nodrošinātu specifisku ārstēšanu.
Cipule neslēpj, ka onkoloģiskie pacienti aiziet viņsaulē arī transportēšanas laikā – kāpņu telpās, pagalmos, automašīnās, uzņemšanas nodaļu sanitārajās istabās vai liftos. Šādu gadījumi ik gadu esot ap 100.
“Šī iemesla dēļ dienesta mediķi bieži vien mēģina atrunāt tuviniekus uzstāt uz stacionēšanu, bet ir gadījumi, kad vēlme palīdzēt “vienalga kā” ņem virsroku. Mediķis zina, ka dabūs noklausīties lekciju uzņemšanā, bet par visu vairāk vēlas izkļūt no “izmisuma zonas”,” pauž dienesta vadītāja.
“Ja šādas situācijas notiek bieži, neatliekamās palīdzības mediķi izdeg, jo slogs, kuru uzliek atrašanās šādās situācijās, kurām viņi faktiski netiek gatavoti, ir pārāk liels,” skaidro NMPD vadītāja.
Turklāt pēc viņas teiktā dienesta mediķiem bieži vien nav ne laika, ne kompetenču, ne iespēju palīdzēt paliatīvajam pacientam vai viņa piederīgajiem, jo profesionāļus, kas strādā paliatīvajā aprūpē, īpaši gatavo psiholoģiskā atbalsta sniegšanai, darbam ar tuviniekiem, kā arī māca iedziļināties un veltīt laiku.
Cipule norāda, ka NMPD ārstu uzdevums ir glābt dzīvību, rīkoties ātri un koncentrēties uz dzīvību apdraudošo problēmu, “neveltot laiku garām sarunām”, jo “ir jāatgriežas uz līnijas”, lai būtu gatavībā pieņemt izsaukumu, kurā atkal būs jāglābj dzīvība pēc kādas avārijas, infarkta vai citos neatliekamos gadījumos.
“Būtu labi, ja izsaukumos, kuros NMPD darbinieki nonāk pie paliatīviem pacientiem, viņi varētu ielikt pacienta piederīgajam plaukstā telefona numuru, kur vērsties viņu izmisumā ar pārliecību, ka cilvēks saņems tieši sev nepieciešamo palīdzību un atbalstu,” pauž dienesta direktore, iestājoties par sistēmisku paliatīvās aprūpes sakārtošanu.
