– Esat tulkojusi arī citus latviešu autorus, vai var salīdzināt? 3
– Esmu pārtulkojusi apmēram 100 Belševicas dzejoļus. Cerējām izdot grāmatu, bet tas nenotika. Darbs guļ atviknē un varbūt gaida augšāmcelšanos. No Skalbes tulkoju “Kaķīša dzirnaviņas”. Atvilknē dus arī mūsu slavenā Andreja Jansona “Princese Gundega un karalis Brusubārda” manā tulkojumā un gaida. . . Dziesmās princesei Gundegai iešpricēju gan arī Aspazijas garu, jo viņa man likās par daudz mierīga.
– Tā nu ir, Brigadere ir samierinātāja, kamēr Aspazija – dumpiniece.
– Un Brigadere paliek latviskā vidē, bet Aspazija ir kosmiska, universāla. Aspazija uzrunā ļoti personīgi, taču tas nav mājas un virtuves, bet gan ideālistiski personīgais. Ne jau velti Kjāra Makoni, izlasījusi manu grāmatu, uzrakstīja savu darbu par Aspaziju “Sarkanā komēta”, kur viņa atklāj savu piederību Aspazijas garam. Un viņa nav vienīgā. Katra sieviete, kas skārusi Aspaziju oriģinālā vai tulkojumā, redz tajā savu atspulgu. Tas, man šķiet, pierāda Aspazijas universalitāti un viņas lielumu kā pasaules māksliniecei.
– Kā saprotu, jūsu bērni latviski nelasa. Kādas ir jūsu attiecības ar latviešu sabiedrību trimdā?
– Kad apprecējos, no latviešu sabiedrības aizgāju. Tuvumā bija latviešu pulciņš, bet toreiz es to nezināju un arī nevēlējos būt tajā bēgļu sindromā. Kad dzīvojām Šarlotē, uz skolu vajadzēja braukt ar busu. Kādā pieturā vienmēr iekāpa viena latviete, un viņa man vienmēr tik uzsvērti teica: “Labrīt, Astrīdiņ!”, ka es biju gatava mirt un zemē ielīst, jo pusaudžu vecumā gribas iekļauties, nevis lai jautā, no kurienes tu esi…
Manā paaudzē jau trimda sāka šķelties – asimilējās vai arī palika ļoti konservatīvi latviešu vidē. Latviskums trimdā ir ļoti dārga lieta, ne jau katrs var atļauties nometnes Garezerā. Dejot, dziedāt vēl prot, bet lasīt? Bet mūsu bērniem un mazbērniem tagad interesē. Kad manam dēlam bija septiņi gadi, es viņam grāmatveikalā meklēju grāmatas. Nevarēju izvēlēties, kamēr sapratu – es taču meklēju Skalbes “Kaķīša dzirnavas”. Aizgāju mājās, divās dienās iztulkoju. 1996. gadā to izdeva grāmatā, pati daļēji uzņēmos izplatīšanu, un jau pāris mēnešos nopirka vairāk nekā 500 eksemplāru. Pienāca pasūtījumi no tādām ASV vietām, kur mūžā nevarētu iedomāties, ka dzīvo latvieši. Tā nu es ceru, ka rakstu šai paaudzei un jaunākiem, un domāju – vismaz Amerikā mani Aspazijas tulkojumi pārdzīvos viņas pašas darbus…
Tagad mans mazākais – sešgadīgais – mazdēls jau gadu saka, ka par vienu ceturto daļu ir latvietis. Un, kad skolā vajadzēja rakstīt projektu, viņš iegūglēja par Latviju. Tā ka piederības instinkts nav miris, bet to šeit īsti neņem vērā.
