– Vai pastāstīsiet, kā sastapāt Aspaziju kā rakstnieci, kā savas darba dzīves vadmotīvu? 3
– Es saku tā – ja iesāc ar Aspaziju, tad vairs netiec vaļā. Es galīgi nebiju plānojusi ar Aspazijas daiļradi pavadīt tik ilgu laiku. Sākumā tulkošana bija ļoti personīgs un vientuļš darbs, neviens par mani neko nezināja. Bet, kad darbs bija pabeigts, pateicu vienam, tas pateica otram – tad es vairs sev nepiederēju, nāca kritika, padomi. Pievienojos “American Association of Baltic Studies”, un tur konferencēs parasti piedalās diezgan daudz latviešu profesoru. Viens no asociācijas tēviem dibinātājiem bija Valters Nollendorfs, Okupācijas muzeja fonda valdes priekšsēdētājs. Tas bija interesanti – kas vairāk nekā mana mājas vide, un arī ne tā konservatīvā, noslēgtā latviešu trimdas vide. Piedalījos kādās desmit konferencēs un tad 1977. gadā atbraucu šurp. Latvieši emigrācijā toreiz negribēja, lai braucam, dzelzs priekškars un viss cits, bet manī sacēlās spītība – esmu ASV pilsone, kurš man pateiks, ko es drīkstu un ko ne! Turklāt toreiz no Vorkutas jau bija atgriezies arī mans brālis, gribēju viņu satikt.
Iegāju LU aulā, uz labu laimi pieklauvēju pie durvīm, un tas mani galu galā noveda pie Saulcerītes Vieses. Viņa man atvēra arhīvu – aizveda uz pili, uz Rakstniecības muzeju. Jau atceļā lidmašīnā sāku tulkot “Zalša līgavu”. Toreiz Aspazijas oficiāli “nebija”, un manī modās misionāra gars, ka es varētu palīdzēt Saulcerītei, varētu pateikt to, ko šeit nevar atļauties. Tā tas notika, gluži kā sniega bumbiņa, kas ritinot kļūst tikai lielāka.
Te satiku arī Baņutu Rubesu, kas gatavojās uzvest “Sidraba šķidrautu”. Izrādē bija interesanti aspekti, tomēr man vairāk patīk klasiski uzvedumi. Ļoti gribētu redzēt kādu labu, klasisku iestudējumu – to pašu “Sidraba šķidrautu”, “Zaudētās tiesības” vai “Neaizsniegtu mērķi” – tās lugas, ko 1894. gadā izsvilpa no skatuves.
– “Zaudētas tiesības” gan aizgāja ļoti plaši pa visiem pagastu amatierteātrīšiem, radīja neticami plašu polemiku par sieviešu tiesībām…
– Jā, bet Rīgā uzveda tikai vienreiz, tad aizslēdza. Un “Neaizsniegtu mērķi” neuzveda vispār. Es to redzu kā triloģiju – notikumi ņemti no Aspazijas dzīves. “Zeltītē” tā ir precību epizode, “Zaudētās tiesībās” – darbi, jo Aspazijai nebija nekādu iespēju atrast labu darbu, viņa šuva, pletēja, mazgāja, kalpoja. Un “Neaizsniegtā mērķī” – izglītība, viņas mukšana no mājām.
– Jāsaka gan, pašas Aspazijas dzīvē viss notika daudz racionālāk un veiksmīgāk nekā viņas lugās, kas visas beidzas tik traģiski…
– Jā, Aspazija nedarīja sev galu, viņa bija ļoti racionāla. Traģiskā miršana drāmās varbūt bija drīzāk simboliska viņas iepriekšējā “es” nogalināšana, tāds kā pārejas rituāls, simbolisks paziņojums: tagad esmu izaugusi, augšāmcēlusies.
