Dzīve ar sievieti – 19 pārsteigumi. Atklātas un nedaudz humorīgas vīrieša atziņas 0
Sākumā viņa ieradās. Ciemos. Tad vienkārši nāca. Tad mēs aizsēdējāmies un viņa palika pa nakti. Un tad vispār negāja prom. Mājā uzradās ziedi un vāzes. Es vairs nevarēju smēķēt virtuvē, jo no dūmiem sačervelējās un nokrita acālijas lapas. Lai redzētu savu seju rīta skūšanās laikā, man bija jāpastumj malā flakoniņi, pudelītes un citas lietas, kam es pat nezināju nosaukumu, kuri bija piepildījuši reiz tik tīro plauktu spoguļa priekšā. Pārsteigumi bija sākušies.
1. Es nekad nevarēju būt pārliecināts, kas sagaidīs mani pie durvīm: blondīne, brunete, sarkanmate vai vēl kādas citas nokrāsas būtne. Pa nedēļu es ar grūtībām pieradu pie viņas jaunā tēla (ko gan neizdarīsi sava dārgumiņa dēļ) un tieši tad mana mīļā nolēma, ka šī krāsa tomēr viņai neder. Kādā krāsā bija viņas mati, kad mēs iepazināmies, es jau vairs neatceros.
2. Viņa pastāvīgi čiepa manus skuvekļus. Jā, viņa arī skuva matiņus un pat tādās vietās, kuras neienāktu prātā nevienam normālam cilvēkam. Un veltīja tam ne jau desmit minūtes, kā es, bet daudz vairāk.
3. Viņa varēja stundām gulēt vannā. Vannas putu, želeju, šampūnu, kondicionieru, balzamu, krēmu utt. patēriņa ziņā mūsu saimniecība viegli pārspēja nelielu Eiropas valsti, piemēram, Slovēniju.
4. Mana mīļā pārvietojās pa dzīvokli ar plūdu ātrumu. Jebkāda brīva plakne acu līmenī un augstāk tika izdaiļota ar figūriņām, svečturiem un citiem nieciņiem, jebkuru galdu un palodzi izrotāja vāzītes, galdautiņi un salvetes. Manas grāmatas izbijušās saspiedās tālākos stūros. Jebkuru krēslu un atzveltni aizņēma peņuāri, zeķes un zeķbikses. Apsēsties tā, lai tūlīt nebūtu jālec augšā no spiedziena “Saburzīsi! Es tikko izgludināju!” – man izdevās tikai vienā krēslā – pie TV. Un tas bija tikai tāpēc, ka es to greizsirdīgi apsargāju. Krēsls virtuvē bija jānomaina ar tabureti, lai uz tās nekas nekarātos. Uz taburetes varēju apsēsties, kad biju nodzinis kaķi – to viņa paņēma no ielas trešajā mūsu kopdzīves dienā.
5. Skolā viņa nebija apguvusi skaitļus. “Es atnākšu divos” varēja nozīmēt laiku diapazonā no pusvieniem līdz četriem. Desmit eiro viegli pārvērtas 20, bet viens pīrādziņš – ne mazāk kā trijos.
6. Arī visus vārdus viņa nebija apguvusi. Plakanknaibles viņa sauca par pinceti, manus instrumentus – par verķiem vai „tiem tur”, jauca labo un kreiso pusi. Mēģinājums pa tālruni izskaidrot, kas atgadījies ar televizoru, pasūtījuma pieņēmējam izraisīja vieglu sirdslēkmi.
