Laucinieka tukšais maks 19
Vēl 50.gadu beigās atvēlētās naudas summas lielākoties bija tik mazas, ka samaksa par gadu varēja nepārsniegt desmitdaļu no rūpnīcas strādnieka mēnešalgas. Pārējo dzīvei nepieciešamo naudu nācās iegūt, pārdodot tirgū paša izaudzētos produktus. Pilnu vai gandrīz visu algu naudā lauku apvidos saņēma tikai ierēdņi, speciālisti un amatnieki. Turklāt darbinieki, ko nealgoja tieši valsts, līdz 60.gadu beigām reti kad varēja nopelnīt vairāk par 600 veco vai 60 jauno rubļu. Pensijas un citus sociālos pabalstus laukos sāka saņemt tikai 1965.gadā, desmit gadus vēlāk nekā pilsētās. Minimālajā apmērā tās bija niecīgas, sākotnēji 12, bet neilgi pirms PSRS sabrukuma – 28 rubļi. Pārmaiņu laiks iestājās 1966.gadā, kad izstrādes dienas laukos beidzot aizstāja ar reālām algām, taču bija vajadzīgi vēl desmit gadi, pirms kolhoznieku vidējā izpeļņa pietuvojās strādnieku darba samaksai un ap 1984.gadu panāca to. Tikai tad beidzot aprima migrācija no Latvijas laukiem uz pilsētām, kas bija aizsākusies līdz ar kara beigām.
(Turpinājumu lasiet žurnāla “Mājas Viesis” jaunākajā – 20.decembra numurā)
