“Pagrīdes miljonāri” un vajadzīgie cilvēki 19
Jau minētais “partijas maksimums” ar saviem ierobežojumiem gūlās kā pār komunistiem, tā arī ar partijas lietām nekādi nesaistītiem ļaudīm. Padomju Savienībā līdz Gorbačova laiku sākumam nebija iespējams tāpat vien iegādāties savrupmāju, automašīnu vai luksusa preces, nepievēršot varas iestāžu uzmanību. Padomju valsts bija gandrīz visu veidu preču vienīgā pārdevēja, tirdzniecības kārtības noteicēja un, pats galvenais, arī vienīgais legālais darba devējs, kas prasīja no vīriešu kārtas pilsoņiem simtprocentīgu nodarbinātību. Tas nozīmēja, ka varas iestādēm nebija vajadzīga nodokļu inspekcija, lai zinātu personas legālo ienākumu apmērus, pietika vien ar darbavietas algu sarakstu. Sadales ekonomikas apstākļos nelegālam uzņēmējam bija ļoti maz iespēju “atmazgāt” sava rūpala peļņu un lietā tika likti visi paņēmieni – no mantojuma saņemšanas līdz apslēptu dārglietu atradumiem.
Bez nomenklatūras, noziedzniekiem un augsti atalgotiem speciālistiem padomju sabiedrībā bija vēl viens īpaši labi pārtikušu personu slānis, ko padomju prese un tautā klīstošās baumas uzdeva par galvenajiem valsts izlaupītājiem. Lielākoties tie bija cilvēki, kas uzraudzīja formāli neatļautas, bet elitei un dažreiz pat valstij nepieciešamas preču un pakalpojumu piegādes ārpus strikti plānotās sadales ietvariem – noliktavu pārziņi un lielāko veikalu vadītāji, sākot no 60.gadu beigām, arī ziedu tirgotāji. Viņi atradās “pelēkajā zonā”, kur drīkstēja publiski izrādīt turību vidējā ranga nomenklatūras apmēros un nesodīja par to tik ilgi, kamēr turpināja būt noderīgi saviem saimniekiem. Tiesības izmantot ko vairāk par vidējo sadales normu vienmēr dāvāja ar augstākas varas piekrišanu.
