Labumi privileģētajiem , strādnieka alga zem iztikas minimuma 19
Individuālā patēriņa augstākos apmērus Padomju Savienībā ierobežoja limits, ko dēvēja par “partijas maksimumu”. Līdz 1932.gadam tā apzīmēja visu boļševiku partijas biedru algu griestus, bet otru nozīmi šis termins ieguva 30.gadu beigās, kad pēc Staļina rīkojuma visu padomju augstāko amatpersonu privilēģijas sakārtoja atbilstoši viņu titulam un pilnvarām. No tā laika pat padomju valsts un partijas vadītājs nepieļāva iespēju deklarēt par savu dzīvesvietu vairāk nekā vienu elitārā plānojuma dzīvokli ar aptuveni astoņām istabām un tikpat lielu vasarnīcu, kuras zemes gabala un “piebūvju” apmērus nekad precīzi neregulēja. Ne vasarnīcas, ne dzīvokļus neuzskatīja par privātīpašumu un to augsti stāvošie iemītnieki baudīja vien mūža vai beztermiņa īres tiesības.
Ar 1947.gada naudas reformu tika likvidēts lielo algu apmēra juceklis Padomju Savienībā, kad svarīgas rūpnīcas direktors varēja pelnīt pat pārdesmit reizes vairāk nekā PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja amatā saņēma Josifs Staļins. Bez īpaša pamatojuma Staļina mēnešalgu palielināja no diviem līdz desmit tūkstošiem rubļu, viņa tuvākie līdzgaitnieki un ministri sāka saņemt ap 8000 rubļu, savukārt augstākās republiku, ieskaitot Latvijas, apgabalu un lielāko uzņēmumu vadošās amatpersonas ne vairāk par 6000 rubļu. Algu lielumam mazinoties atbilstoši personas rangam, piramīdas pašā apakšā 40.gadu beigās atradās iestāžu palīgstrādnieki, kas nereti pelnīja tikai 150 rubļu, krietni zem iztikas minimuma. Darba samaksas reglamentācija krietni ierobežoja reālo naudas summu, ko līdz tam saņēma īpaši privileģētu iestāžu un ražotņu vadītāji un speciālisti. Tādēļ atbilstoši rīkojumam, ko atcēla neilgi pēc Staļina nāves, šiem ļaudīm regulāri izsniedza neuzkrītošas pasta paketes ar prēmiju vismaz otras algas apmērā. Izpeļņas apjomi noteica padomju elites materiālo labklājību tikai tik ilgi, kamēr augsta ranga amatpersonām nācās ievērot nerakstīto aizliegumu bez īpašas vajadzības nelietot no kapitālisma zemēm ievestas lietas.
īdz 1965. – 1966.gadam gandrīz visu, kas bija nepieciešams padomju varas aprindu bezrūpīgai dzīvei, ražoja un audzēja uz vietas pēc krietni novecojušas tehnoloģijas, lai arī šīs preces izcēlās ar parastiem ļaudīm nepieejamu kvalitāti. Pēc Leonīda Brežņeva un viņa piekritēju veiktā apvērsuma nomenklatūras privilēģijas ievērojami paplašināja, dodot tiesības uz brīvu importa preču iegādi un izmantošanu, lai arī atļautie elitāro mājokļu izmēri palielināti netika. Šim nolūkam lielpilsētās, 1967.gadā arī Rīgā, atvēra īpašas tirdzniecības vietas, kur vienkāršajai tautai ieeja bija liegta. Te padomju augstākās aprindas varēja iegādāties gan kāroto importu, gan arī neparasti lētas vietējā ražojuma lietas, kuru cena bija pat piecreiz zemāka nekā parastajā tirdzniecībā. Importa preču sortiments bija ierobežots ar PSRS Ārējās tirdzniecības ministrijā noteiktu sarakstu, tas nozīmēja, ka, piemēram, angļu sinepes Padomju Savienībā nebija pieejamas nekad un ne par kādu naudu. Līdz ar “Berjozkas” sistēmas valūtas un valūtas čeku veikalu ieviešanu dažus gadus iepriekš tas nozīmēja atgriešanos pie diviem nošķirtiem valsts mēroga veikalu tīkliem – parastā un privileģētā. Šādos apstākļos augstu stāvošam padomju ierēdnim vai uzņēmuma vadītājam Brežņeva laikos sadzīves vajadzībām pilnīgi pietika ar oficiāli noteikto 400 – 500 rubļu algu. Atkarībā no ietekmes apmēriem papildu summas elitei piederoši ļaudis varēja iegūt, uzņemoties vēl vienu neapgrūtinošu amatu vai publicējot kādu rakstu darbu par paaugstinātu honorāru, taču bija jāievēro ļoti precīzi spēles noteikumi.
