10 vecie pret vienu jauno 19
Karam noslēdzoties, svaigi iespiesto rubļu masa bija pārgājusi nelegālo komersantu un kriminālistu rokās, tādēļ kartītes un dubulto tirdzniecību nācās saglabāt, atverot komercveikalus arī atgūtajās rietumu teritorijās, tajā skaitā Latvijā. 1947.gada beigās šķietami nepārvaramā finanšu krīze tika atrisināta ar naudas reformas palīdzību. 16.decembrī sākās vecā parauga banknošu apmaiņa pēc īpašiem noteikumiem. Saglabājot to pašu nominālu, pret desmit vecajiem rubļiem varēja saņemt tikai vienu jauno. Turklāt, uzrādot pārāk lielas nezināmas izcelsmes summas banku kasēs, cilvēki riskēja piesaistīt drošības iestāžu uzmanību, tādēļ daudzi pat nemēģināja to darīt. Līdzvērtīgu apmaiņu pieļāva vien attiecībā uz krājkasu noguldījumiem zem 3000 rubļu, lielāka apmēra kontiem anulējot trešdaļu vai pusi no summas virs limita.
Valsts aizņēmumu obligācijas zaudēja no divām trešdaļām līdz četrām piektdaļām nomināla un tika apmainītas pret jauna izlaiduma “vērtspapīriem”, kurus padomju valsts, neatmaksājot apsolītos procentus, sāka dzēst tikai 1974.gadā. Pat valsts uzraudzīto kolhozu un kooperatīvu konti saruka par piekto daļu. Ievērojams daudzums skaidrā naudā apgrozīto rubļu vienkārši pārstāja eksistēt, atbrīvojot valsti no nepieciešamības apmierināt papildu pieprasījumu pēc precēm vai uzturēt vairākumam nepieņemamas cenas. Vienlaikus ar reformu varēja atcelt kartītes un atteikties no komerccenām, atjaunojot brīvas pieejas valsts mazumtirdzniecību. Latvijā no reformas cieta vien retais, jo trīs gados pēc rubļa atkārtotas ieviešanas tikai daži pilsētnieki glabāja krājkasē vairāk par trim tūkstošiem, savukārt laukos ietirgoto naudu “apēda” jaunie nodokļi.
