10 vecie pret vienu jauno 19
Valsts aizņēmumu obligācijas zaudēja no divām trešdaļām līdz četrām piektdaļām nomināla un tika apmainītas pret jauna izlaiduma “vērtspapīriem”, kurus padomju valsts, neatmaksājot apsolītos procentus, sāka dzēst tikai 1974.gadā. Pat valsts uzraudzīto kolhozu un kooperatīvu konti saruka par piekto daļu. Ievērojams daudzums skaidrā naudā apgrozīto rubļu vienkārši pārstāja eksistēt, atbrīvojot valsti no nepieciešamības apmierināt papildu pieprasījumu pēc precēm vai uzturēt vairākumam nepieņemamas cenas. Vienlaikus ar reformu varēja atcelt kartītes un atteikties no komerccenām, atjaunojot brīvas pieejas valsts mazumtirdzniecību. Latvijā no reformas cieta vien retais, jo trīs gados pēc rubļa atkārtotas ieviešanas tikai daži pilsētnieki glabāja krājkasē vairāk par trim tūkstošiem, savukārt laukos ietirgoto naudu “apēda” jaunie nodokļi.