Rubļa dažādās sejas 19
Par starpniekiem privātpersonu un valsts naudas darījumos un vienīgajām noguldījumu pieņemšanas vietām kļuva uz agrāko privātbanku nodaļu bāzes izveidotās tā saucamās tautas krājkases, kas sākotnēji bija Finanšu ministrijas struktūrvienības, bet pēc 1963.gada pārtapa par PSRS Valsts bankas filiālēm. Neatkarīgi no krājkasē noguldītās summas lieluma privātpersonu peļņa bija trīs procenti gadā. Norēķinos starp valsts saimnieciskajām struktūrvienībām, sākot ar 20. gadu beigām, cik iespējams, tika izmantota bezskaidrā nauda.
Pēckara gados līdz ar sociālistisko valstu bloka izveidošanos un “aukstā kara” sākumu padomju sadales ekonomikas darbības procesi kļuva tik sarežģīti, ka rublis pārtapa trijās vai pat četrās naudas vienībās, kas slēpās zem viena nosaukuma. Tirdzniecībai ar valstīm ārpus PSRS ietekmes sfēras bija ieviests tikai grāmatvedības aprēķiniem paredzētais tā saucamais valūtas rublis, ko sākotnēji pielīdzināja dolāram, bet 1950.gadā tas oficiāli ieguva reālu zelta segumu. Citu veidu valūtas rubli izmantoja darījumiem starp PSRS un tās sabiedrotajām valstīm kā bezskaidru mērvienību savstarpējo preču apmaiņas līgumu izpildes noteikšanai. Skaitliski lielākā padomju naudas masas daļa darbojās kā bezskaidrie “valsts” rubļi, ar kuriem rūpnīcas, iestādes un kolhozi “pirka” un “pārdeva” viens otram un valstij savus ražojumus.
Līdz 1987.gadam visas likumīgās cenas Padomju Savienības teritorijā noteica varas iestāžu lēmumi, kuru pamatā parasti bija nevis saimnieciskais izdevīgums, bet PSRS Valsts plāna komitejas paredzētie ražošanas apjomi un sadales kārtība. Konkrētas preces vai produkta vairumtirdzniecības cena Padomju Savienībā neuzrādīja tā komerciālo vērtību. Stāsts par padomju ekonomistiem, kas nespēja paskaidrot Politbirojam, cik rubļos maksā tonna tērauda, nav joks – tas, ko padomju režīms saprata ar vārdu “cena”, bija pirms kārtējā plāna un budžeta gada birokrātiska lēmuma rezultātā pieņemts skaitlisks rādītājs, ko mainīja nevis pēc tirgus pieprasījuma, bet ar citu attiecīgās iestādes lēmumu. Vienīgais obligātais un stingri ievērotais ierobežojums uzlika par pienākumu sabalansēt PSRS tautsaimniecības kopējos “ienākumus” un “izdevumus” atbilstoši bezskaidrās un skaidrās rubļu masas apmēram, nepieļaujot deficītu vismaz oficiālajos dokumentos. Darbspējīgu finanšu uzturēšana sadales ekonomikas apstākļos prasīja vēl izcilāku radošo talantu nekā kapitālisma pasaulē un padomju vadošie baņķieri un saimniecības plānotāji bija vieni no visnenovērtētākajiem sava laika biznesa prātiem.
Diemžēl visi padomju valsts līderi no Ļeņina līdz Gorbačovam uzskatīja valsti par kaut ko līdzīgu grandiozu apmēru saimniecībai vai rūpnīcai, kur nauda uzrodas un nozūd pati no sevis, bet finansisti ir parasti grāmatveži, kam tikai jāsakārto papīri. Padomju finanšu ministru vai Valsts plāna priekšsēdētāju valdības sēdēs drīkstēja izrīkot jebkurš partijas Centrālkomitejas nodaļas vadītājs, bet pilnu informāciju par valsts finansēm uzskatīja par augstākās pakāpes noslēpumu, ko partijas ģenerālsekretārs neizpauda pat saviem padomniekiem.
Padomju rubļi banknošu un monētu formā bija tautas nauda, ko iedzīvotāji izmantoja, lai saņemtu valsts piedāvātās preces un pakalpojumus. Ārzemju valūtas un pat visdraudzīgāko kaimiņvalstu naudaszīmju izmantošana privātos darījumos bija stingri aizliegta kopš padomju valsts dibināšanas brīža un pēc 1961. gada to pielīdzināja valsts nodevībai, par ko draudēja nāvessods. PSRS Valsts bankas republiku galvaspilsētu un dažu lielpilsētu filiālēs, ieskaitot Rīgu, turēja nedaudz valūtas, ko paredzēja izsniegt fiziskām personām, taču tas bija domāts vienīgi izbraucošajiem un ārzemju ceļotājiem. Minēto iemeslu dēļ, izvairoties no lieka riska, pagrīdes komersantu un kriminālistu aprindās rubļus izmantoja kā reālu naudu, mainot to “melno” kursu atbilstoši vietējā tirgus svārstībām.
PSRS varas iestādes ieguldīja milzu pūles, lai nepieļautu pārmērīgu skaidrās naudas masas pieaugumu iedzīvotāju rokās ar sekojošu noguldīšanu krājkasēs un atrastu viegli nodrošināmu preču veidus, par ko cilvēki būtu ar mieru šo naudu izdot. Visa Padomju Savienības pēckara saimnieciskā vēsture ir stāsts par neveiksmīgu mēģinājumu atrast līdzsvaru starp darba ražīguma veicināšanu, paaugstinot materiālo labklājību, un patēriņa apjomu saglabāšanu precīzi noteiktos ietvaros atbilstoši komunisma ideoloģijas prasībām. Tiklīdz līdzsvars bija neglābjami izjaukts, beidza pastāvēt arī PSRS.
