Beigu sākums. Un beigas 19
Padomju skaidrās naudas apgrozības sistēmas sabrukums sākās līdz ar 1985. gada maijā ieviestajiem alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, kas tikpat kā neatšķīrās no sausā likuma. Par nelaimi, grādīgo dzērienu pārdošana nodrošināja aptuveni 30% valsts mazumtirdzniecības ienākumu. Precīzi sastādītie plāni, kas paredzēja strādniekiem izmaksātās papīrnaudas atgriešanos veikalu kasēs un no turienes uzņēmumu algu fondā, izrādījās neglābjami izjaukti.
Ārkārtēja papildu emisija nebija iespējama, jo tikai palielinātu naudas masu iedzīvotāju rokās, kas 70. gadu laikā jau bija vairāk nekā divkāršojusies, bet 1981. – 85.gadā palielinājusies vēl par trešdaļu. Gadu vēlāk pasaules tirgū sākās naftas cenu kritums, izjaucot uz energoresursu eksportu balstīto PSRS ārējo tirdzniecību un noplicinot valūtas rezerves. Saglabāt veco sadales kārtību bija iespējams, vienīgi ievērojami palielinot visu pieprasītāko preču valsts cenas, taču padomju elite joprojām baidījās no 1962.gada mēroga nekārtību atkārtošanās.
Vairākus gadus šķietamu stabilitāti tomēr izdevās saglabāt, kombinējot ierobežotu emisijas pieaugumu ar liekās naudas masas ieplūdināšanu no 1987.gada atļautajā kooperatīvu kustībā. Taču no padomju režīma saglabāšanas viedokļa tas izrādījās neprātīgs solis, jo biznesam nepieciešamās izejvielas un materiālus kooperatori ņēma no plānotās un normētās valsts tirdzniecības veikaliem, 1988. – 89. gadā izraisot kopš kara laika nepieredzētu pirmās nepieciešamības preču “badu” visā PSRS teritorijā, Latviju ieskaitot.
Centralizēta darba ražīguma veicināšana 1986. gadā tika aizstāta ar uzņēmumiem piešķirtām tiesībām pašiem uzņemties rūpes par ražojumu noietu un darbinieku atalgojuma apmēriem, ieskaitot pilnvaru veikt darījumus valūtā. 1989.gada martā arī privātpersonām beidzot tika atļauts atvērt personiskos valūtas kontus Ārējās tirdzniecības bankā no ārzemēm pārskaitītas naudas uzkrāšanai, ko gan pagaidām nedrīkstēja saņemt uz rokas, taču varēja izmantot bezskaidros iepirkumos.
1985.gada sausā likuma rezultātā bija izveidojies PSRS iekšējais sadales ekonomikas budžeta deficīts – pat pēc oficiālajiem datiem, 18 miljardi rubļu, jo ikgadējo 60 miljardu rubļu vietā tauta par valsts monopola dzērieniem bija izdevusi tikai 38 miljardus. 1988.gadā deficīts sasniedza 90 miljardus rubļu un turpināja pieaugt. Pēc PSRS Valsts bankas aprēķiniem, 1990.gada sākumā iedzīvotāju rokās atradās 47 miljardi rubļu no padomju režīma viedokļa “liekas” papīrnaudas.
Lai likvidētu vismaz trešdaļu no minētās summas, 1991.gada sākumā veica pēdējo naudas reformai pielīdzināmo pasākumu PSRS vēsturē. 22. janvāra vakarā padomju centrālā televīzija negaidīti paziņoja, ka no nākamā rīta 50 un 100 rubļu banknotes tiek anulētas un trīs dienu laikā apmaināmas krājkasēs pret jaunā parauga naudaszīmēm ne vairāk kā 1000 rubļu apmērā vienai personai. Atlikušo banknošu nomaiņu solīja veikt vairāku mēnešu laikā uz individuālu iesniegumu pamata. Simtiem metru garās rindas pie krājkasu ieejām palika ļaužu atmiņā kā padomju rubļa gala sākums. 1991.gada jūnijā līdz ar centrālās varas vājināšanos Maskavā naudas emisija kļuva nekontrolējama līdz ar cenām, ko vairs nespēja panākt algas. Sadales ekonomika un tās nauda bija sevi izsmēlušas, un tuvojās jauns laikmets.
