Televizoram krāja “zeķē” 19
Valsts noteiktā cietā elektrības cena privātiem lietotājiem – 40 vecās vai četras jaunās kapeikas – ik gadu saruka līdz ar inflāciju un šim maksājumam pievērsa uzmanību tikai tad, ja mehāniskā skaitītāja defekta dēļ tika uzrādīts neiespējami milzīgs patēriņš. Tas bija laikmets, kad cilvēki varēja atļauties ļoti neekonomisku sadzīves tehniku, jo svarīga bija nevis tās darbība, bet prestižs, ko radīja attiecīgā aparāta klātbūtne dzīvoklī.
No mūsdienu viedokļa padomju sadzīves tehnika bija dārga ne tik daudz cenas, cik īsā kalpošanas laika dēļ, taču vismaz daļēji tā nebija režīma vaina. Daudzas tehnikas progresa radītas lietas toreiz vēl nepastāvēja un sadzīves elektroierīču lietošana ārpus pirmskara Latvijas pilsētām bija gandrīz nezināma kaut vai tāpēc, ka pirms 1962. – 63.gada plašos apvidos nebija pieejama arī elektrība.
Elektronikas un citu lietu iegāde uz kredīta Padomju Savienībā bija ierobežota parādība un to pieļāva vien attiecībā uz iepriekš noteiktu maz pieprasītu preču sarakstu. Sadzīves tehniku varēja arī iznomāt īpašos valsts pakalpojumu punktos, taču šāds pasākums neļāva neko ietaupīt un nebaudīja popularitāti. “Lielu lietu” iegādi, un šajā skaitā ietilpa viss, kas maksāja vismaz trešdaļu mēnešalgas, citiem vārdiem, sākot no 50 rubļiem, padomju Latvijā visbiežāk veica, iepriekš sakrājot naudu zeķē.
Krājkasēs, kas līdz pat PSRS sabrukumam baudīja neparasti augstu uzticību, tika noguldīts ģimenes neaizskaramais fonds, iekrājumus tuvāko mēnešu laikā paredzētiem pirkumiem turēja mājās. Lai pēc neglābjama bojājuma 70.gados ātri iegādātos melnbalto televizoru par 300 jaunajiem rubļiem vai krāsaino par 700 rubļiem, bija jāpieliek visu ģimenes locekļu kopīgas finansiālas pūles un šāda kopdarbība bija galvenais princips padomju laika mājsaimniecības pamatā.
Tik svarīgas mūsdienu cilvēka personisko izdevumu sastāvdaļas kā medicīna un ceļojumi padomju varas gados tikpat kā nepazina. Ārstēšana, ieskaitot zobārstniecību, bija bezmaksas un naudu medicīnas darbiniekiem maksāja privātā kārtā – par īpašu papildu pakalpojumu vai tā augstāku kvalitāti. Lielāko daļu organizētu ceļojumu PSRS teritorijā gandrīz pilnībā subsidēja valsts kā ārstnieciskus vai kultūras pasākumus. Pāri robežām, ja neskaita dažas draudzīgākās sociālisma zemes, padomju pilsoņi ceļoja reti un šāda valsts organizēta un uzraudzīta ekskursija līdz ar atļaujas iegūšanas grūtībām varēja nozīmēt izdevumus vismaz gada algas apmērā.
