Skati vīru pēc cepures… jeb dārgā sekošana modei 19
Apģērba iegāde bija viena no nopietnākajām padomju ikdienas problēmām, kam izdeva lielāko daļu brīvo naudas līdzekļu. Vēl 20. gadsimta vidū mētelis, uzvalks vai laba auduma kleita maksāja aptuveni vidējo mēnešalgu kapitālisma zemēs un divas trīs reizes dārgāk Padomju Savienībā.
Pirmo pēckara gadu Latvijā apģērba gabalus atļāva iegādāties tikai darbavietās izsniegtu “orderu” saņēmējiem un to brīva tirdzniecība atjaunojās ne agrāk par 1950. gadu. Tikai 60. gadu beigās Latvijas vieglās rūpniecības jaudas sasniedza tādus apmērus, ka jebkurš nopietnāks garderobes papildinājums taupīgam cilvēkam vairs nemaksāja vairāk par 70 – 80 rubļiem un kļuva iespējams sākt domāt par modi un stilu.
Ap 1966. gadu padomju elitei dāvātā atļauja parādīties publikā arī importa drānās nozīmēja, ka vienkāršajai tautai šāds apģērbs kļūst aizvien nepieejamāks un tā iegāde pāriet “melnā tirgus” darījumu sfērā. Tā pārtikušas ģimenes budžeta daļa, ko Rietumos atvēlēja augstās modes ražojumiem vai īpašas kvalitātes zīmola precēm, Latvijā tika izdota Francijas un Itālijas strādnieku ikdienas apģērba iegādei. Uzskatot par modes preci tikai tāpēc, ka Padomju Savienībā šādus apģērba modeļus neražoja, tas bija sadārdzināts desmit un vairāk reižu.
No 60. gadu vidus padomju pilsoņi un, pirmkārt, jau daiļais dzimums bija ieguvuši reālu veidu, kā katru dienu neuzkrītoši demonstrēt savu “vērtību” naudā. Deficītais importa apģērba gabals, pat mazliet nolietots, saglabāja konkrētu melnā tirgus cenu, kas bija lieliski zināma noteiktu aprindu ļaudīm.
