“No veikalu plauktiem pazūd sviests, cukurs un kartupeļi 19
Taču gandrīz neviens nespēja samierināties ar pārtikas zemo kvalitāti un augstajām cenām. Uz Latviju tagad bija attiecināta visai PSRS teritorijai paredzētā vienotā produktu izgatavošanas tehnoloģija un izcenojums.
40.gadu beigās pēc kartīšu atcelšanas reālās gaļas produktu un sviesta cenas no vidējās algas viedokļa salīdzinājumā ar pirmskara laiku bija vismaz trīskāršojušās, bet maksa par pieticīgu maltīti ēdnīcā – pieckāršojusies. Agrāko gadu pilsētnieku paradums ieturēt restorānā vai kafejnīcā katru maltīti izzuda līdz ar Brežņeva laikiem. Valsts veikali ar to cietajām cenām vairs nekonkurēja ar privāto tirdzniecību, tādēļ padomju Latvijas tirgos zemnieku piedāvātie produktu veidi vienmēr bija ievērojami dārgāki par kolhozu preci.
Vēl viens neizbēgams sadales ļaunums bija regulāras apgādes krīzes, kad uz dažiem mēnešiem no vietējo veikalu plauktiem nozuda pat sviests un cukurs, bet 1973.gadā arī kartupeļi, par mazākas nepieciešamības pārtiku pat nerunājot. Vienīgais pārtikas produkts, kura piegāde visā PSRS teritorijā tika nodrošināta neatkarīgi no krīzēm un dabas katastrofām, bija krievu rudzu maize, ko Latvijā iepriekš tikpat kā nepazina. Kilograms šādas par “ķieģeli” tautā iesauktās formas maizes 50. gadu sākumā maksāja 1,35 – 1,80 rubļu, bet dažus gadus vēlāk ieguva līdz 80. gadu beigām nemainīgu cenu – 20 jaunās kapeikas kilogramā vai 12 par 600 gramu klaipu.
Pēdējā ievērojamā pārtikas cenu paaugstināšana notika 1962.gadā un izraisīja tik nopietnu valsts mēroga neapmierinātību, ka šādu pasākumu vairāk neatkārtoja gandrīz līdz pat PSRS sabrukuma brīdim. Nepieciešamāko produktu “groza” mazumtirdzniecības cena turpmāk nemainījās, neskatoties uz inflāciju un ražošanas izmaksām. Jebkurā valsts veikalā kilograms kartupeļu maksāja 10 jaunās kapeikas, litrs piena – 28 kapeikas, kilograms liellopu gaļas 2,20 rubļu, sviesta vai cūkgaļas – 3,50 rubļu, bet sāls paciņa – septiņas kapeikas.
Padomju Latvijā, sākot ar 60.gadiem, cilvēks bija labi paēdis pat ar minimālo algu, lai gan tas, protams, bija ļoti vienkāršs un vienveidīgs uzturs. Subsidētās cenas vismaz daļēji tika uzturētas, paaugstinot maksu par pārējām pārtikas precēm, alkoholu un sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem. Lai nepievērstu nevajadzīgu uzmanību, cenu celšanu, aizsākoties Brežņeva laikiem, aizvien biežāk veica, izņemot no mazumtirdzniecības vienu preces veidu un aizstājot to ar šķietami uzlabotu, bet dārgāku. Nepārtraukti nomainot etiķešu uzrakstus, lētākā Latvijā nopērkamā degvīna šķirnes cena divdesmit gadu laikā no 1961.līdz 1981.gadam pieauga no 2,87 līdz 6,08 jaunajiem rubļiem. 70.gadu beigās, pat neskaitot dzeramnaudas, labāko restorānu vakara apmeklējuma uzcenojums bija divas trešdaļas no rēķina.
Iedzīvotāju apziņā bija radušies divējādi priekšstati par dienišķo ēdienu – no vienas puses, lētie subsidētie, pat par dažām kapeikām iegādājamie produkti kā maize, piens vai kartupeļi, ko iepirka kilogramiem un vismaz pusi no tā izmeta atkritumos šķietamās bezvērtības dēļ, no otras – delikateses, kuru skaitā nonāca jebkura reti tirgota vai īpaši dārga pārtika. Ar uzturu saistītie izdevumi parasti veidoja aptuveni pusi no padomju Latvijas ģimenes budžeta un bija mazāki tikai privileģētajām aprindām ar augstu atalgojumu vai regulāri piešķirtiem produktu “pasūtījumiem” par īpaši pazeminātu cenu.
