Auto kā vērtslieta 19
Līdz 60.gadu beigām personiskā automašīna padomju sabiedrībā bija reta, varas piešķirta privilēģija, ko nevarēja tāpat vien iegādāties veikalā. Šādam pirkumam bija nepieciešama darbavietā, izpildkomitejā vai, iegādājoties tikai elitei paredzēto “Volgu”, Latvijas PSR Ministru padomē saņemta atļauja.
Krietnu daļu ierobežojumu atcēla ap 1970.gadu, kad sāka ražot par “Žiguli” nodēvēto FIAT licences auto, taču pieprasījums vienmēr tālu apsteidza piedāvājumu. Minēto iemeslu dēļ lietotas automašīnas, kuru privāta pārdošana netika kontrolēta, maksāja ne mazāk vai pat dārgāk nekā jaunas. Sakrāt naudu automašīnas iegādei padomju Latvijā varēja jebkura ģimene ar ienākumiem nedaudz virs vidējā līmeņa, atsakoties no pārējiem dzīves labumiem piecus sešus gadus.
Jau minētā “Žiguļa” sākotnējā cena bija 5500 rubļu, aptuveni tikpat maksāja arī mazāk populārais “Moskvičs”. Taču auto īpašnieki sadūrās ar tik nopietnām garāžas vietas un rezerves daļu problēmām, ka tikai labi pelnoši speciālisti vai tirgus darboņi atļāvās izmantot savu braucamrīku darba vajadzībām. Līdz brīdim, kad 1987.gadā tika atļauta privātā uzņēmējdarbība, personiskais auto Padomju Savienībā bija vērtslieta tā īpašnieka statusa demonstrācijai izklaides izbraukumu laikā.
