“Sociālais” spilventiņš – plāns, bet pastāvīgs 19
Pirmskara Latvijā, tāpat kā PSRS, pazina tikai valsts darbinieku izdienas pensijas. Vecumdienu sociālā nodrošināšana visā pasaulē bija 20.gadsimta vidus jaunievedums, un Padomju Savienībā to ieviesa 1956.gadā, sākotnēji attiecinot tikai uz budžeta algu saņēmējiem. No 300 līdz 1200 (30 un 120 pēc reformas) rubļu ietvaros noteiktās pensijas pienācās 65 gadus veciem vīriešiem un 60 gadus vecām sievietēm ar atbilstoši 25 un 20 gadu darba stāžu.
Jau piešķirto pensiju inflācijas indeksāciju nākamo trīsdesmit gadu laikā neveica ne reizi, tā vietā vidējās pensijas apmēri pakāpeniski aizvien vairāk pietuvojās noteiktajam maksimumam. Tādējādi milzīgs sabiedrības slānis pirmo reizi Latvijas vēsturē bija pārtapis par mazturīgiem, bet pastāvīgiem patērētājiem ar garantētiem ienākumiem.
Pretrunā ar visiem oficiālās komunistisko ideju propagandas apgalvojumiem padomju režīms saglabāja gluži kapitālistisku attieksmi pret naudas līdzekļu apgrozību un darba samaksu. Skaidrās naudas rubļi pēc būtības bija preču sadales punktu kartītes, taču vienmēr un visur tika piešķirti kā reāla valūta. Padomju iekārta garantēja tikai apsolītās summas regulāru izmaksu iepriekš noteiktās dienās – fiksēta apmēra algas avansu mēneša beigās un pašu algu mēneša pirmajos datumos, kā arī ar pasta starpniecību piegādātu pensiju vai pabalstu reizi mēnesī.
Saņemtās naudas vai pensijas nejauša nozaudēšana Latvijas iedzīvotāju vairākumam draudēja ar nopietnām problēmām līdz nākamajai izmaksas dienai, jo sociālās palīdzības mehānismi šādām situācijām Padomju Savienībā nekad netika ieviesti. Vēl 80. gadu vidū iztikas pabalsts pensiju nesaņēmušajiem bija 30 rubļu, piemaksa mātei ar bērnu – 20 rubļu un tikpat daudz joprojām pienācās arī “zārka naudā”.
