Visvarenais “blats” 19
Aiz šā skumjā fakta slēpās kāds “āķis”. Padomju Savienībā, sākot ar 30.gadiem, nodarbinātība bija obligāts pilsoņa pienākums, kas attiecās uz visiem darbspējīgajiem vīriešiem un iespēju robežās tika uzspiests arī sievietēm. Ļaudis, kas tirgus ekonomikas apstākļos būtu bezdarbnieki, strādāja par naktssargiem, mēraparātu uzraugiem, kinobiļešu kontrolieriem u.tml. par minimālās algas 60 –70 rubļiem un pārējos ienākumus guva no ēnu ekonomikas. Patiesie zaudētāji, kas joprojām ar vislielāko rūgtumu atceras savu dzīvi Padomju Savienībā, bija pilnu darba slodzi strādājoši ļaudis, kuru pūles netika taisnīgi atalgotas – ārsti, inženieri, skolotāji, kultūras darbinieki. Tiem darba samaksa kopš 70.gadu sākuma iestrēga 115 – 125 rubļu ietvaros bez iespējas rast likumīgus papildu ienākumus.
Atsevišķi augsti stāvošu amatpersonu izteikumi liek noprast, ka, aizsākoties Brežņeva laikiem, varas iestādes atļāva un pat netieši mudināja pārdevējus un pakalpojumu sfēras darbiniekus pieprasīt “pateicības” par slikti apmaksāto darbu. Pirms tam pēc Hruščova iniciatīvas 50.gadu beigās veiktās nodarbinātības noteikumu izmaiņas bija gandrīz iznīcinājušas divas trešdaļas pakalpojumu tirgu kontrolējušo individuālo amatniecību un speciālistu privātprakses ar precīzi noteiktām taksēm. Bija vajadzīgs vismaz gadu desmits, lai tās aizstātu uz privāto kontaktu principiem balstīta neformālo piemaksu sistēma (tā saucamais blats) visās pakalpojumu jomās: no pieciem jaunajiem rubļiem par modernu dāmu frizūru līdz 500 rubļu aploksnei smagas operācijas gadījumā.
