Dzīve ar Kultūras centru likumu. Vilkpaēdīgs jautājums 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada 27. septembrī stājās spēkā jaunais Kultūras centru likums. Izvērtējot pēdējo gadu nozīmīgākos notikumus, kultūras ministrs Nauris Puntulis 2022. gada nogalē atzina, ka, viņaprāt, kultūrā tādi ir bijuši divi: atrastā vieta jaunajai akustiskajai koncertzālei un jaunais Kultūras centru likums, kura izveidošana kopumā prasīja divdesmit gadus.
Tagad, četrus mēnešus pēc likuma stāšanās spēkā, “Kultūrzīmes” noskaidroja, kā ar jauno likumu sadzīvo Latvijas kultūras centru vadītāji.
Lai arī lielākoties gandarīti, jo, kā atzīst Kuldīgas Kultūras centra direktore Inta Burnevica, “ir liels prieks, ka mēs beidzot esam nosaukti vārdā, jo līdz šim ne Kultūras institūciju likumā, ne citos likumos kultūras centrs vai kultūras nams vispār netika pieminēts”, tomēr paliek jautājums, vai likuma stāšanās spēkā jebkā šobrīd ir atvieglojusi reģionu kultūras namu pastāvēšanu. 2022. gadā solītie metodiskie centri, iespējams, radīsies tikai 2024. gadā, un daudzviet pēc Administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas mazo kultūras namu vadītāji ārpus lielo novadu centriem ir teju palikuši vienīgie radošie darbinieki.
Raksta tapšanas gaitā izveidojās teju apaļais galds, ap kuru runāja likuma izstrādātāji un kultūras namu vadītāji, kuri, pateicoties pašvaldību atbalstam, nesavtīgi un brīžam pārmērīgi turpina strādāt un sagādāt prieku vietējiem iedzīvotājiem.
Akreditācijas vietā – izvērtēšana
2022. gada nogalē visās Latvijas pašvaldībās kopumā bija uzskaitīti 579 kultūras centri, un šis skaits norāda augošu tendenci (2019. gadā – 554). Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) vadītāja Signe Pujāte “Kultūrzīmēm” teic, ka Kultūras centru likuma pieņemšanas procesā iesaistītās puses karstās diskusijās vienojušās, ka resursu ietilpīgā akreditācijas procesa vietā jāizvēlas laikmetīgāka forma, kas motivē darbam kultūras namu vadību un darbiniekus. Likumā noteikts, ka ne retāk kā reizi divos gados, ņemot vērā Latvijas kultūras datu portālā (http://kulturasdati.lv/lv) sniegto informāciju, ir jāizvērtē kultūras centru un metodisko kultūras centru darbības atbilstība likumā noteiktajam statusam un funkcijām.
Lai īstenotu likumā noteikto uzdevumu, līdz 30. jūnijam tiek gatavoti grozījumi 2017. gada 30. maija Ministru kabineta noteikumos Nr. 291 “Noteikumi par oficiālās statistikas apkopošanu kultūras jomā”. Informācijas izvērtēšanu pieejamo resursu ietvaros veiks LNKC sadarbībā ar LNKC Kultūras centru konsultatīvo padomi un Latvijas Kultūras centru darbinieku biedrību.
Akūtā metodisko centru nepieciešamība
Likuma izstrādes procesā 2019. gadā tika minēta iespēja darbinieku profesionālās meistarības pilnveidei, kā arī jūtamāks un regulārāks finansiālais un metodiskais atbalsts no valsts puses. Pēc trim gadiem, proti, 2022. gadā, jaunizveidotajiem metodiskajiem centriem tika plānots izveidot iespēju saņemt finansējumu īpaši izveidotā Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķprogrammā.
Kāda situācija ir šobrīd? Kā skaidro Signe Pujāte, lai nerastos priekšstats, ka tikai pēc likuma pieņemšanas “tiek izgudrots ritenis”, sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju izveidoti un tiek īstenoti profesionālās pilnveides kursi, kuru mērķis ir papildināt kultūras centru vadītāju zināšanas. Ļoti liela interese ir par 2022. gadā veiksmīgi un ar labām atsauksmēm sākto kursu “Kultūras centru vadības pamati”, kur galvenā mērķauditorija ir kultūras centru vadītāji un darbinieki ar nelielu profesionālo pieredzi, bez formālās kultūras vadības izglītības. Kurss sniedz zināšanas par galvenajiem pamatprincipiem vietējo kultūras pasākumu plānošanā un īstenošanā un amatiermākslas vadībā, pieredzējušu kolēģu vadībā iepazīstoties ar kultūras centru darbu un iegūstot praktisku pieredzi. 2023. gadā mācības sākušas jau divas grupas. Savukārt Latvijas Kultūras koledža piedāvā profesionālo atbalstu kultūras centru darbības praktiskajās jomās: radošajām prasmēm datorgrafikas pielietojumā digitālajā komunikācijā, kultūras pasākumu producēšanā. Meistarklases vadot, pieredzē dalās vadošie pasākumu producenti Latvijā.
Latvijas Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar Latvijas Kultūras centru darbinieku biedrību organizējot arī ikgadējus metodiskos pasākumus jauno kultūras centru vadītāju darba pieredzes stiprināšanai, aktualizējot kultūras centru darbā nozīmīgas tēmas un pieredzes stāstus. Šim darbības virzienam esot potenciāls attīstīties, un tas esot “iekļauts kārtībā”.
Tai pašā laikā, aptaujājot mazākos kultūras centrus, kuri atrodas ārpus novadu centriem, “Kultūrzīmes” sastapās ar negaidītu problēmu – darbinieku pārstrādāšanos un akūtu atbalsta trūkumu. Pēc administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas 2020. gadā, piemēram, Nīcas Kultūras centra kultūras pasākumu organizatore Sandra Skadiņa teic: “Tagad palicis pavisam maz darbinieku. Bija kultūras nama vadītājs, tagad vairs nav, mūsu centrā bija saimnieciskā daļa, arī tās vairs nav, visā lielajā iestādē palicis tikai pasākumu organizators un apkopēja, esam divi darbinieki.”
Signe Pujāte skaidro, ka Kultūras centru likuma Pārejas noteikumu 3. punkts nosaka, ka pašvaldības līdz 2023. gada 31. decembrim nodrošina vismaz vienam savā administratīvajā teritorijā esošam kultūras centram metodiskā kultūras centra statusu, tostarp nodrošinot nepieciešamos finanšu, materiāltehniskos un personāla resursus. Līdztekus tam, ja esot nepieciešamība, pašvaldības, savstarpēji vienojoties, varot veidot kopīgu kultūras centru vai metodisko kultūras centru likumā noteiktu funkciju pildīšanai vai kopīgu pasākumu īstenošanai.
Bet šobrīd, 2023. gada februārī, Sandra Skadiņa smagi atzīst, ka viņai kā Nīcas Kultūras centra kultūras pasākumu organizatorei trūkst motivējoša kolēģu atbalsta un arī pašai darba ir par daudz: “Ir jau teikts – ja kas nepatīk, var iet projām. Nupat gan bija pārbaude, pat pārbaudītāji saprata, ka, protams, vadītāja un apkopēja skan labi, bet spēcīgu palīgu gan mums vajag. Tiesa, esmu ļoti gandarīta par augsto novērtējumu, kuru iegūstu no mūsu apmeklētājiem, arī no pagasta vadības.”
Kā teic Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētāja Dace Bluķe, šobrīd fonda finansējums ir samazināts un, kaut gan Ministru kabinets nolēmis, ka šogad VKKF budžets pieaugs par 1,368 miljoniem eiro, tomēr finansējuma piešķiršana vēl jāakceptē Saeimai. Kamēr tas nav izdarīts, VKKF jaunas mērķprogrammas neatver: “Skaidrība būs tikai martā, kamēr nav simtprocentīgas pārliecības, ka finansējums tiešām tiks piešķirts, pilnīgi noteikti fonda padome par jaunām mērķprogrammām nedomā. Pašlaik neesam izsludinājuši arī plānotās reģionu kultūras programmas, kuras iepriekš tika finansētas no “Latvijas valsts mežu” (LVM) ziedojuma. Protams, ļoti priecājamies par Ministru kabineta pozitīvo lēmumu, tas pilnībā kompensēs LVM ziedojuma iztrūkumu, kā arī ir pat neliels palielinājums, kas gan nenosedz inflāciju. Parasti pavasarī plānojam stratēģisko semināru, kurā modelējam nākamo gadu, šis varētu būt viens no jautājumiem, kuru apspriedīsim. Vismaz Finanšu ministrijas prognozes par nodokļu iekasējumiem ir cerīgas un līdz ar to 2024. gadā VKKF finansējums no akcīzes nodokļiem varētu būt lielāks. Tad arī varēsim domāt par kādām jaunām programmām. Pretējā gadījumā būtu jālikvidē kāda jau ierastā mērķprogramma.”
Ieguvums – izglītoti darbinieki un izveidota sistēma
Līdzīgi kā vairāki kultūras centru vadītāji, arī Signe Pujāte uzsver, ka viens no likumā definētajiem ieguvumiem ir vienotās prasības par atbilstošu izglītību un profesionālo pilnveidi. “Izglītots kultūras centra vadītājs un darbinieks ir jomas profesionāļu stingri noteikta prioritāte. Ieviešot likumu, turpinām sadarbību ar Latvijas Kultūras akadēmiju un Latvijas Kultūras koledžu, aktualizējot jautājumu par kvalitatīvu izglītības un profesionālās pilnveides pakalpojumu gan kultūras centru vadībai, gan darbiniekiem. Lai izzinātu precīzus mērķgrupas viedokļus par vajadzībām, šī gada februārī veiksim aptauju, kuras rezultātus izmantosim izglītības pakalpojuma pilnveidē.”
Ināra Dundure, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos, uzskata, ka ieguvums no likuma ir kultūras centru vietas definēšana novadā – līdzīgi kā bibliotēkas. Līdz ar to veidojas sistēma un, definējot funkciju, pašvaldības vairs nevar pieņemt budžetu “cik sanāk”, bet tas ir jāplāno. Savukārt administratīvi teritoriālās reformas rezultātā ir risks pieaugt tā saucamajam nomaļu efektam. “Izveidojoties 43 pašvaldībām, proti, septiņām valstspilsētām un 36 novadiem bijušo 119 novadu vietā, praktiski viss tiek vairāk koncentrēts novadu centros un gan vadība, gan plānošana atrodas tālāk no cilvēka. Kultūras centrā jau saturu nevar ielikt no kaut kurienes, tā saturu uz vietas pagastā veido paši kopienas iedzīvotāji. Turklāt iedzīvotājiem būtu jāapzinās savas vajadzības un sevi jāpārstāv arī novada līmenī. Stāsts ir pa to, ka kopienas un vietējo iedzīvotāju iniciatīvai ir lielāka loma nekā iepriekš.”
***
Latvijas Valsts prezidents, izsludinot Administratīvi teritoriālo reformu, pauda: “Valstij ir jārada priekšnoteikumi, lai vietējo kopienu balss un intereses tiktu saklausītas nākotnē vairāk, nekā tas bijis līdz šim. Katrai vietējai kopienai ir jāsaglabā sava identitāte un sava vienreizība, un tas ir būtiski kā no visas valsts kopējām ilgtermiņa interesēm, tā no latviešu nācijas un mūsu nacionālās identitātes perspektīvas. Stipras un savā lokālajā piederības izjūtā un kultūrvēsturiskajā vidē sakņotas vietējās kopienas – mūsu Latvijas pagasti un mazpilsētas – ir mūsu tautas un valsts ilgtspējīgas attīstības pamats un mūsu kultūras un dzīvesziņas nesējs cauri gadsimtiem.” Pašlaik, 2023. gada februārī, liekas, aktualizējies Ināras Dundures minētais nomaļu efekts. VKKF padomes priekšsēdētāja Dace Bluķe, pieminot nesen pašvaldībās likvidētās kultūras iestādes, piemēram, Jūrmalas Asaru bibliotēku, uzsvēra: “Tā ir demokrātijas cena, jo šo likvidāciju veica mūsu ievēlētie cilvēki. Acīmredzot vairākās pašvaldībās esam ievēlējuši deputātus, kuru prioritāte nav kultūra. Žēl.” Jautāta, vai šajā situācijā, piemēram, nelīdzētu pašvaldību budžetā noteikt ar likumu minimālo kultūras finansējuma procentu, viņa atbild, ka “jaunajam Saeimas sasaukumam ir iespēja mainīt likumu, ir jābūt tikai gribai”.
Viedokļi
Izbeigts notespuļķa statuss
INTA BURNEVICA, Kuldīgas Kultūras centra direktore: “Tagad beidzot noteikts, kas ir kultūras centrs un ko no tā var sagaidīt. Agrāk pagastos mēdza nabaga kultūras darbiniekam uzkabināt iespējami daudz – kultūru, sportu, citur pat pamanījās likt braukt ar autobusu un izvadāt bērnus, kultūras darbinieks bija kā tāds notespuļķis. Kultūras centru likums ir vilkpaēdīgs, nevienam pāri tas nedara. Ir tikai normāli, ka iestrādāta prasība pēc izglītības. Protams, viens no galvenajiem mūsu darbības virzieniem ir amatiermāksla, jo cilvēki jau nenāk ar domu – gribu saglabāt UNESCO mantojumu, viņi nāk, jo grib būt kolektīvā, satikties. Ir jānoņem cepure to cilvēku priekšā, kuri ziemas vakaros pa mūsu pusizbraucamajiem ceļiem atrod vēlmi izkāpt no siltām čībām un doties uz kultūras centriem. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēki neieslīgtu grūtsirdībā. Kultūras centru likums dod ietvaru, kā atrast līdzsvaru starp kvalitāti un pasākumu daudzumu, lai tas nepārvērstos par mocībām un sagādātu prieku gan profesionāļiem, gan pašdarbniekiem. Varētu teikt, ka Kultūras centru likums atbalsta tautas labklājību, tas nosaka, ka svarīgs ir gan saturs, gan kopā sanākšana. Protams, svarīgi, ka kultūras nams nav kaut kāda padomju laiku palieka, kultūras nami un līdzīgas institūcijas bija jau sen pirms tam. Kāds gudrs cilvēks teicis, ka saviem bērniem varam iedot divas paliekošas vērtības – saknes un galotnes. Saknēs ir mūsu vecāki un vecvecāki, mājas, zemes piederības izjūta. Galotnes ir brīvības izjūta un vējš matos, spēja un prasme atrast un izvēlēties savu ceļu. Un tas ir tas, ko var izdarīt arī kultūras centros.”
SANDRA SKADIŅA, Nīcas Kultūras centra kultūras pasākumu organizatore: “Es netieku galā ar visiem paredzētajiem uzdevumiem, bija tik ierasts strādāt komandā. Man ir teikts, lai rīkoju mazāk svētku, tik daudz jau nevajagot. Tas ir grūti, jo valsts svētku ir tik, cik ir, mums ir deviņi kolektīvi, neko daudz no sava darba nemaz nevaru samazināt. Darba ir ļoti daudz, ir grūti arī psiholoģiski. Visi pienākumi ir palikuši iepriekšējie, tāpat arī atbildība par kolektīviem. Tagad, gatavojoties Dziesmu un deju svētkiem, būs daudz pasākumu, kur tad vēl scenāriju veidošana un tehniskie risinājumi. Ir klāt nācis ļoti daudz papīru darba, man liekas, ka pat aptuveni 75%, varbūt pat visus 80% sava darba laika sēžu pie papīriem. Es nekad neesmu tik daudz strādājusi ar tabulām, rakstot mērķus un uzdevumus. Protams, tas viss ir nepieciešams, bet ļoti nogurdina. Saskaņošanas process ar jauno novadu reformu ir daudz garāks nekā agrāk, kamēr sazinās ar vienu, tad ar otru… Kur ir Grobiņa, kur Lieģi, kur Nīca, tie ir ļoti lieli attālumi.
Man gan negribētos teikt, ka tas ir jaunā Kultūras centru likuma rezultāts, bet gan sekas novadu reformai. Esam palikuši 24 kultūras darba organizatori pa visu Liepājas novadu, agrāk Nīcas novadā vien strādājām četri cilvēki. Šis tomēr ir liels kultūras nams – mums ir Baltā zāle, Pelēkā zāle, manā pārziņā ir arī visa noformēšana. Ceru, ka šī situācija atrisināsies. Esmu jau sākusi domāt, vai spēšu šo darbu ilgi izturēt, pavisam reāli man vajadzīgs palīgs, kurš pēc pasākuma savāc vadus, aiznes skandas… Manā rīcībā gan ir puisis, kurš strādā četrās vietās, 18. novembra svētkos viņš skrien no viena kultūras centra uz otru, viss notiek skrejot. Tiesa, mums ir sadarbība ar Komunālo pārvaldi, kas dod strādniekus, bet tas notiek tikai darba dienās, darba laikā. Pēc jaunā Kultūras centru likuma saprotu, ka būtu jānāk atbalstam no kāda kultūras metodiskā centra, un tad domāju, kurš gan tas varētu būt, jo pie mums kultūrā ir tā, kā ir, gribētos nākotnē raudzīties ar lielāku prieku.”
JOLANTA BORĪTE, Siguldas novada Kultūras centra direktore: “Pats svarīgākais, ka beidzot definētas funkcijas, ar ko tad kultūras centri nodarbojas, jo visā Latvijā priekšstats vai izpratne par kultūras centra funkcijām ir ļoti atšķirīgs. Likums var ļoti palīdzēt pašvaldībām saprast, kādas funkcijas viņi var konkrētajā teritorijā kultūras centram deleģēt. Tagad ir labs iemesls sakārtot sistēmu. Bibliotēkām un muzejiem Kultūras ministrijā jau agrāk izveidotas atbalstošās nodaļas, bet kultūras namiem līdz šim atbalsts bijis tikai caur Nacionālo kultūras centru. Jāatzīst, ka mums gājis grūti, kultūras centru darbā ir daudz nepilnību, ļoti ceru, ka tagad to visu varēs sakārtot. Arī pati daudzus gadus biju iesaistījusies likuma izstrādē, un jau agrāk mēs Siguldas novada Kultūras centrā bijām pietuvinājušies prasībām, kas tagad noteiktas ar likumu. Mums tiešām šī pāreja bija viegla. Mūsu Kultūras centra pakļautībā ir astoņas struktūrvienības – mazie kultūras nami, kuri apkalpo no 300 līdz pat vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju. Protams, šajos mazajos kultūras namos nevar prasīt, lai vienīgais darbinieks pilda pilnīgi visas funkcijas. Manuprāt, šis likums ir svarīgs, tieši izveidojot vienotas prasības par izglītību. Vēl likuma ietekmē būtisks aspekts ir tas, ka tagad pašvaldību politiķiem veidojas priekšstats, ka kultūra nav tikai tradicionālās izpratnes kultūras pasākums, bet gan daudz plašāks jēdziens, saistīts ar kultūrvidi, materiālo un nemateriālo mantojumu, un ka notiek sadarbība ar visdažādākajām nozarēm, tostarp izglītību un tūrismu.”
