Dzīve aizslēgta kā istaba. Anda Buševica vērtē izrādi “Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā” 0
Valmieras Drāmas teātra izrāde “Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā” man sākās vēl pirms došanās uz teātri.
Kad pieminu balles deju skolotājas vārdu, pirmā atsaucas mana mamma – viņai skolā Koknesē Velta Kalniņa mācījusi sarīkojumu dejas. Tad līdzīgu situāciju piedzīvoju ar paaudzi jaunāku kolēģi no Cēsīm, līdz punktu pieliek gandrīz mana vecuma paziņa, kuram Velta Kalniņa dejas mācījusi vēl nesenajos astoņdesmitajos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.
Annas Zvaigznes lugā izskan pārdomas, ka deju skolotāji jau nu nav tie, kuru personības raksta vēsturi, bet laikam jau ilggadēju pedagogu spēja mest laipu starp paaudzēm apgāž šo pieņēmumu.
Velta Kalniņa kopā ar savu vīru Ilgvaru Kalniņu Mākslas darbinieku namā Rīgā sarīkojumu deju kursus vadīja apmēram 30 gadus, un Kalniņi faktiski bija tie, kas radīja sabiedrībā plašāku interesi par sarīkojumu dejām, trenējot pārus gan starptautiskām sacensībām, gan mācot pavisam mazus bērnus.
Pētera Krilova režisētajā Annas Zvaigznes lugā Veltas Kalniņas ir veselas trīs.
Velta Kalniņa, kādu viņu pazina ārpus mājas, – vienmēr kopta, ar milzīgu pašdisciplīnu un ilggadējas pedagoģes izturēšanās nospiedumu saskarsmē – viņu spēlē Dace Eversa.
Taču istabā ir vēl kāds personāžs, kurš dzīvo skapī starp deju tērpiem un veciem papīriem. Tā ir tā štūbenhokere – istabā tupētāja Velta Kalniņa, kāda viņa bija, kad palika viena, ar mokošām atmiņām, šaubām, nežēlīga pret sevi. Šo alter ego nospēlē Inese Ramute.
Ar abu dāmu dialogu izrāde sākas, un pustumsā saruna mokoši ilgi turpinās, īsti neatklājot stāstījuma mērķus. Vai tas ir stāsts par radošas personības pretrunīgumu? Par noslēgtību? Vēstures liecība? Apsūdzība padomju režīmam? Jaunā dramaturģe lugā ieskicē dažādas versijas, skaidri neizceļot nevienu no stāstiem.
Taču šāda pietāte pret Veltas Kalniņas noslēpumu skatītāju, bet vēl jo vairāk režisoru un aktierus atstāj diezgan bezpalīdzīgā situācijā.
Dace Eversa un Inese Ramute ir izcilas aktrises, katra atšķirīgi pielaiko sev Veltas Kalniņas stāstu, rāda sievišķības dažādās šķautnes, un iesākumā izrāde veidojas kā divu vienlīdz temperamentīgu, liela mēroga aktrišu dialogs. Tajā ik pa brīdim iespraucas te un tagad – deju pāris Velta un Ilgvars Kalniņi, ko spēlē Elīna Vāne un Kaspars Zvīgulis.
Elīna Vāne ir vēl viena Velta Kalniņa, īsts enerģijas koncentrāts, un viņas spēja pakļaut zāles uzmanību sasaucas ar lugā ierakstīto izcila pedagoga leģendu.
Kad Elīna Vāne un Kaspars Zvīgulis dejo, liekas, ka viss sadzīviskais, cilvēciski nepiepildītais uz brīdi var pastāvēt ārpus deju zāles durvīm.
Tieši tāpēc šķiet, ka deju ir pārāk maz, taču tās, kas ir, iestudētas teicami (konsultante Signe Heidemane ir Veltas Kalniņas skolniece), uzspurdz pat aplausi.
Pārliecina arī istaba, tēls, kas ierakstīts dramaturģijā un turpinās arī scenogrāfa Ginta Sippo skatuves iekārtojumā. Noslēgta telpa, ik pa brīdim kaut kas negaidīti nokrīt, kaut ko nevar atvērt, taču skatuves un arī stāstījuma centrā ir deju grīda, parkets, kas Veltas Kalniņas melnākā izmisuma vai dusmu brīžos tiek spodrināts.
Atsevišķas sarunas vērti būtu Kristīnes Abikas tērpi – vintāžas kleitas vai to atdarinājumi. 60. un 70. gadu mode – parūkas, dīvaina piegriezuma tērpi – izcili saderas ar stāstu par balles deju iestudēto teatralitāti kontrastā ar sadzīvisko. Vismaz daļa no tērpiem un rekvizītiem ir īsti, piemēram, acainais tīkliņš ar baltmaizes radziņu, kas smokingā tērptā Kaspara Zvīguļa/Ilgvara Kalniņa rokās iemieso vairāk traģikas nekā vārdos izstāstīts stāsts par dzeršanas postu, vīrieša iešanu prom no ģimenes un atgriešanos.
Izrādē ir arī citi personāži, Veltas un Ilgvara dēls (Ingus Kniploks), viņa sieva muzejniece (Māra Mennika), pateicoties kurai Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā saglabājušās liecības par Veltu Kalniņu, arī Ineses Pudžas iemīlējusies deju partnere.
Un tomēr mani neliek mierā doma, ka deju skolotājas Veltas Kalniņas istabas pustumsā skicēto biogrāfiju varētu izstāstīt arī kā Holivudas grāvēju, potenciāls veiksmīgi atrastajā dzīvesstāstā ir.
Vispārzināmā, padomjlaikos rakstītā Veltas Kalniņas biogrāfijas daļa – viņa strādājusi rūpnīcā “Rīgas audums”, vakaros spēlējusi teātri Strādnieku aktieru studijā, deju skolotājas karjera tapusi ļoti palēnām.
Izrādās, ka Velta Kalniņa jau kara gados bijusi gatava māksliniece, dejojusi Liepājā varietē teātrī, no kurienes bijusi iespēja mukt ar kādu aristokrātu uz Ņujorku, kur, visticamākais, viņa būtu meklējusi iespēju kļūt par Amerikas mūziklu leģendas daļu.
Un šis vairs nav stāsts par strādnieku meiteni, kura vēlas dejot. Bet gan par Veltu Kalniņu, kurai vēstures griežos nākas slēpt savu dzīves pieredzi, taču viņa tomēr atrod veidu, no pēckara līdz pat pirmsatmodas paaudžu vīriešiem un sievietēm nododot zināšanas par pirmskara laika daudz smalkākajām cilvēku attiecībām, iznesīgāku pašizpausmi, nekā māca padomju realitāte.
Velta Kalniņa nomira 1995. gadā, jau brīvestības laikos, kad viņai bija iespēja pašai mums pateikt, kura no abām iespējamajām biogrāfijām ir patiesāka. Tā vietā viņa izvēlējās atbrīvoties no savas dzīves liecībām. Anna Zvaigzne un Pēteris Krilovs izrādē “Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā” mums rāda arī to, cik daudz atklājama mums vēl ir arī gluži nesenas vēstures stāstos.
Anna Zvaigzne, “Stubenhocker: Velta Kalniņa istabā”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisors: Pēteris Krilovs, scenogrāfs Gints Sippo, kostīmu māksliniece Kristīne Abika, gaismu mākslinieks Mareks Lužinskis, kustību konsultante Signe Heidemane, mūzika – Emīls Zilberts, dramaturģijas konsultante Daina Teters.
Lomās: Dace Eversa, Ingus Kniploks, Māra Mennika, Inese Pudža, Inese Ramute, Elīna Vāne, Kaspars Zvīgulis.
