Pasaule griežas pavisam citādi, nekā mācīts skolā. Saruna ar Kasparu Rogu 2
Šobrīd Latvijas kinoteātros ceļu pie skatītājiem uzsākusi grupas “Prāta vētra” bundzinieka KASPARA ROGAS dokumentālā filma “Meklējot Mr. Kauliņu”. Unikālais stāsts par mūziķa draugu, baņķieri un Āfrikas dimantu meklētāju Guntaru Kļaviņu ir Kaspara Rogas debija dokumentālajā kino.
Filma tapusi Āfrikā, Sjerraleonē, – tieši tur jau 14 gadus uzturas Guntars Kļaviņš, saukts arī par misteru Kauliņu, jo izšķirīgos brīžos izvēli mēdzot izdarīt ar metamā kauliņa palīdzību. 90. gados viņš bija finansists un baņķieris Latvijā, bet, bankai bankrotējot, pazudis bez vēsts.
Kinostāsts filmēts 20 dienas, laikā pēc tikko notikušā Sjerraleones pilsoņu kara un Ebolas vīrusa uzliesmojuma. Kaspars smejas – šis esot ilgākais laiks, ko viņš pavadījis bez “Prāta vētras” ārpus Latvijas, turklāt riskējot ar dzīvību. Kopā ar grupas “Carnival Youth” bijušo basģitāristu Aleksi Luriņu Kaspars ir arī filmas mūzikas līdzautors. Filmas pirmizrāde aizvadītajā nedēļā gan aizritēja bez paša Kauliņa klātbūtnes – viņš šobrīd devies tālākos piedzīvojumos Botsvānā.
Filmā redzamie notikumi risinās divus gadus senā pagātnē – kādēļ tā pacietīgi gaidīja savu uznācienu tieši šobrīd?
K. Roga: Godīgi sakot, pēdējā pārbaudes noskatīšanās bija šorīt, pirms šīs sarunas (intervija notika 8. maijā, pirmizrādes dienā. – A.K.), ilgāku laiku risinājām arī skaņas jautājumus. Tie pēdējie brīži, izrādās, ir tāda kino veidošanas klasika, ar ko iepriekš nebiju pazīstams.
Kas īsti ir noslēpumainais misters Kauliņš? Piedzīvojumu meklētāju stāsti kaut kādā ziņā līdzinās viens otram, tādu nav trūcis arī latviešiem, piemēram, dimantu meklētājs Venecuēlā Aleksandrs Laime.
Latviešu piedzīvojumu meklētāju vēsture patiešām ir gara, šis stāsts vairāk ir par tā dēvēto pārejas laika jeb zudušo paaudzi, kas laikā, kad notika sistēmu maiņa, jau bija “paostījusi” Padomju Savienību, bet nāca jauna sistēma, kurai daži varēja pielāgoties, bet citi – ne.
Kauliņš, īstajā vārdā Guntars Kļaviņš, 90. gadu beigās nodibināja banku “First Financial Security” ar tā dēvētajiem augsta riska darījumiem Maskavā.
Tā ir tāda 90. gadu beigu un divtūkstošo gadu sākuma klasika, kad Latvijā un Krievijā bija ļoti daudz banku un visi “taisīja” naudu.
Vieni vienkārši uzlika klientiem augstas procentu likmes, tādā veidā atņemot viņiem visu viņu naudu, bet citi – un tas ir Guntara gadījums – apkalpoja klientus, mēģinot vairot viņu naudu. Augsta riska darījumi šajā gadījumā noveda pie ne pārāk labām beigām, rezultējoties cilvēka ceļojumā uz Āfriku, kur viņš attapās dimantu biznesā. Filma ir stāsts par to, kas tad īsti ar viņu notika.
Par šo laiku, kad cilvēki pēc brīvvalsts atgūšanas piedzīvoja biznesa, sapņu sabrukumu jaunajā iekārtā, jau agrāk dokumentālā filmā “Mans tēvs baņķieris” runāja arī Ieva Ozoliņa.
Kaut kādas attālas paralēles varam vilkt, tomēr šeit galvenā loma ir pašam baņķierim, nevis viņa radiniekiem vai draugam, šajā gadījumā – man. Ar to šīs filmas diezgan radikāli atšķiras.
Kaspara Rogas līdzšinējie radošie soļi vizuālajā mākslā lielākoties bijuši saistīti ar “Prāta vētru” – videoklipi, koncertu scenogrāfija, starpā iegadoties arī animācijas filmas scenārijam –, taču debijai dokumentālajā kino ir cits, personisks iemesls?
Jā, filma ir par manu draugu, un tā kaut kādā ziņā skar arī mani pašu kā stāsts par divu veču draudzību aptuveni divdesmit gadu ilgumā.
Vēl filma ir par to, kā dzīve kādu cilvēku var mētāt neticamā veidā, par to, kā viņš var krist un tomēr pēc tam celties un nepadoties.
Tā ir tāda īpašība, no kuras droši vien var mācīties jebkurš.
Toreiz arī “Prāta vētra” zaudēja naudu mežonīgā kapitālisma milžu cīņās, jūsu gadījumā – Guntara Kļaviņa bankā. Viņa nozušana, jādomā, atstāja gan taustāmas, gan emocionālas pēdas – cilvēcisku aizvainojumu. Ja jau filma top, jādomā, tas ir pārvarēts?
Tas patiešām mūs ietekmēja. Toreiz gatavojām iznākšanai albumu “Četri krasti” un bija jāmaksā producentam. Kādā brīdī secinājām, ka mums vienkārši nav naudas, ko samaksāt, jo tā bija paputējusi.
Toreiz atrisinājām situāciju ar citiem – privātajiem līdzekļiem – un guvām mācību dzīvei, ka, uzticot naudu jebkurai privātai institūcijai, arī bankai, jārēķinās ar zināmiem riskiem, kas neizslēdz arī nepatikšanas.
Protams, Latvijas Krājbankas gadījumā redzam, ka tā ir bijusi atklāta krāpniecība, un šobrīd ir izdots tiesas orderis tās rīkotājiem. Pret misteru Kauliņu nekāds process nav sākts – šie gadījumi ir atšķirīgi, tie ir stāsti ar ļoti dažādu morāli.
Par aizvainojumu – filmā pieskaramies tēmai par draudzības robežām.
Cik tu vari pārkāpt un kurā brīdī kļūsti par kretīnu, bet kurā – paliec čoms.
Taču filma ir arī stāsts, ko daudzi, iespējams, vēlētos paturēt pie sevis. Kā nonācāt līdz abpusējai domai, ka tas jāatklāj?
Guntara gadījumā piekrist filmai ir vislielākā drosme, bet mēs pirms filmas izrunājām, ka ir jēga to taisīt tikai tad, ja viņš ir gatavs piedalīties un runāt par visiem simts. Viņš teica – maucam!
Saprotu, ka dimantu spožums negāja secen arī pašam. Tevī ir uzņēmēja vai tomēr – avantūrista gars?
Dimantu kontekstā noteikti vairāk avantūrista gars – “pažibini” man tikai acu priekšā kaut ko spīdīgu, un es uzreiz metos iekšā, protams, ar vāju cerību, ka sanāks arī kaut kāda uzņēmējdarbība. Bet, ņemot vērā mūsu apgrozāmos līdzekļus, tas nekādi nevarēja realizēties.
Kā redzat, neesmu kļuvis bagāts, lai gan dimantus patiešām atradām.
Par to avantūrisma garu – man jebkāda veida rāmji un dzīvošana kaut kādā “boksā” vienmēr likušies mazliet garlaicīgi. Mana dzīve sākas aiz komforta robežas.
Ja paskatos savā ģimenē, visticamāk, man tas ir no tēva (gleznotājs Uldis Roga. – A.K.), kurš jaunībā bija diezgan draisks raksturā, kā jau visi mākslinieki. Domāju, ka mammai, Lauksaimniecības akadēmijas doktorei (Inta Roga. – A.K.), nebija viegli ar to sadzīvot, neraugoties uz to, ka arī viņai patika uzspēlēt akordeonu un ģitāru.
Āfrikā piedzīvotais lika pārbaudīt dažādas robežas – arī paša veselību.
Jā, padzēros nevārītu ūdeni no strauta, dabūju asins parazītu, un divās nedēļās tas mani noēda līdz kaulam. Mani izglāba vecie Austrumeiropas dakteri, iedeva pareizās zāles. Viņu klīnika šobrīd jau vairs nepastāv – tā ir zeme, kur viss diezgan strauji mainās.
Biju uz trauslas robežas, kad varēju apēst tikai saujiņu rīsu, izkāmēju kā skelets.
Ar malāriju slimoju četras reizes, ar zālēm tā nav mirstamā kaite. Tādā ziņā mums šeit, Latvijā, ir lieliski – nav zemestrīču, viesuļvētru, cunami.
Sjerraleone tomēr ir arī valsts, kurā, piemēram, korupcija ir norma.
Tā ir arī mums, tikai šeit tā ir daudz slīpētāka. Pirmā izpratne par korupciju man radās, tieši iepazīstoties ar Guntaru Kļaviņu viņa bankas laikos. Toreiz sapratu, ka pasaule griežas pavisam citādi, nekā tev mācīts skolā vai kā rāda televīzijā.
Tādā dubultas morāles situācijā ir ļoti grūti motivēt vienkāršo cilvēku labprātīgi iet un maksāt klaušas, ja viņi redz multimiljonu tiltus, kuriem nav nekāda pamatojuma, izņemot to, ka kāds ir vienkārši iekrāpis naudu sev.
Āfrikā tas viss ir citādā līmenī, valsts pārvalde darbojas tādā nosacīti “brīvā” režīmā, bet viņi nav divkosīgi, noteikumi ir skaidri.
Kā grupa, kura piepulcē Dziesmu svētku estrādi, jūs taču varētu ietekmēt daudzu cilvēku domas, varbūt pat mainīt kaut ko, ja vēlētos.
Es domāju – labi, ka ir tāda vieta tur, Mežaparkā, kur cilvēki var aiziet un atslēgties no šīs nesakārtotības. Veldzēties dvēselei, izjust līdzpārdzīvojumu un gūt labas emocijas.
Mēs varam ar savu piemēru izrādīt, ka var dzīvot citādi.
Proti, pēc labākās sirdsapziņas izdarīt to, ko darām, nenozogot valstij kaut kādu nodokļu maksātāju naudu, par privātiem līdzekļiem radot tādu Mežaparka koncertu, kādu jūs redzējāt.
Mūsu saruna notiek tādā simboliski zīmīgā laikā – “Prāta vētrai” šogad ir 30. gadskārta, arī tev pašam vasarā ir pusapaļa jubileja. Ko šie skaitļi nozīmē tev?
Tie skaitļi šķiet neticami, jo paši tā nejūtamies. Laiks paskrējis ļoti ātri – tā notiek, ja nodarbojies ar to, kas tevi patīk. Bet mēs uz atskatīšanos neesam baigi jestrie, tāpēc ar torti uz skatuves Liepājas koncertā nenāksim (“Prāta vētras” koncerts Liepājā 20. jūlijā “Skārda bungu tūres” noslēgumā. – A.K.).
Gribam skatīties uz priekšu, jo vēl tas pulveris ir sauss – tūlīt publicēsim jaunu duetu ar kādu latviešu grupu. Šis būs vairāk “Skārda bungu” tūres noslēgums. Pēc tā tūres skatuve tiks demontēta, un jūs to vairs nekur neieraudzīsit.
Jau tagad redzams, ka šis “Prāta vētrai” ir visai intensīvs koncertēšanas gads, lai arī lielākoties ārpus Latvijas – tikko esat atgriezušies no koncertturnejas Krievijā.
Aprīlī Krievijas reģionos bija četri vai pieci koncerti. Koncertēt ārpus lielajām pilsētām nozīmē, ka ir mazākas zāles un mazliet cits skatītāju kolorīts – pārsvarā tā dēvētie “sēdošie” koncerti, ko esam iesaukuši par rakstnieku vakariem, jo cilvēki sūta zīmītes uz skatuvi, visbiežāk prasot uzspēlēt kaut ko latviski. Tagad ir sācies festivālu laiks – nu jau ir pilna gandrīz katra nedēļas nogale ar dažiem izņēmumiem.
Jūs gribot iekarot arī Ķīnu?
Ne tikai gribam – vasarā patiešām dosimies uz mūsu pirmo festivālu Ķīnā. Esam izbaudījuši klauvēšanos pie aizvērtām Rietumu durvīm, līdz ar to eksperimentējam. Ķīna ir milzīgs tirgus, bet ar savu mentalitātes odziņu.
Tur nākam kā rietumnieki, bet viņiem patīk arī mūsu krieviski izpildītās dziesmas.
Piemēram, “Na zare”, ko izpildām kopā ar Jevgēņiju Griškovecu, viņi īpatnējā kārtā salīdzināja ar “Guns’n’Roses”.
Turp dodaties kā “Prāta vētra” vai “Brain Storm”?
“Brain Storm”, bet mums būs arī savs hieroglifs. Kāds tas izskatās – jājautā mūsu menedžerei Aijai Auškāpai.
