Dzīva vēstures stunda 0
Atceroties Valkas lielo nozīmi Latvijas valstiskuma dzimšanā, šovasar 6. augustā Valkas Kultūras centrā tika pasniegta dāvana valcēniešiem un visai valstij – muzikāli literārs un dokumentāls stāsts “Valka. Latvija. Brīvība”, kas vērtējams kā Valkas domes, Valkas Kultūras centra un Latvijas Nacionālā teātra veiksmīgas sadarbības rezultāts, valsts simtgadi sagaidot.
Deviņdesmit minūtēs izstāstīt Latvijas valsts dibināšanas vēsturi ir sarežģīts uzdevums. Teju – nereāls. Tāda arī bija Latvijas Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa pirmā reakcija, kad pirms pusotra gada pie viņa vērsās Valkas domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis ar senloloto ideju – izstāstīt valcēniešiem, kādos vēstures griežos tika ierauta un cik būtisku lomu viņu pilsēta spēlēja Latvijas dibināšanas vēsturē. V. A. Kraukļa degsme un neatlaidība vainagojusies ar izcilu pasākumu. Patiess entuziasms ir lipīga lieta, tas aizrāva arī radiožurnālistu un vēstures pētnieku Eduardu Liniņu, kurš izveidojis literāro scenāriju, apvienojot dokumentālo un literāro aspektu. Uzveduma centrā ir jauna latviešu puiša Jāņa Skujas un igauņu meitenes Martas attiecību stāsts uz vēsturisko notikumu fona. Vai otrādi – vēsture uz attiecību fona.
Tikko pabeidzis skolu, Jānis Skuja ar aizrautību dodas strēlniekos cara armijā Krievijas–Vācijas frontē un piedalās kaujās pie Rīgas. Pēc oktobra revolūcijas Krievijā un cara varas sabrukuma pie varas nāk lielinieki un viņu skaļie solījumi izbeigt karu, dot zemi zemniekiem un pabarot visus atrod dzirdīgas ausis strēlnieku vidū, arī Jānis pāriet viņu pusē. Kad viņu solījumi izplēn kā rīta migla, laikiem mainoties un dzimstot suverēnai Latvijai, cerībā uz brīvu un neatkarīgu dzimteni Jānis cīnās Latvijas armijas pusē. Uzveduma režisors Gundars Silakaktiņš sadarbībā ar dramaturgu Eduardu Liniņu atradis veiksmīgu “zelta griezumu” starp informatīvo un emocionālo, ļaujot skatītājiem gan uzzināt vēsturiskus faktus, gan līdzdzīvot galvenajiem varoņiem un vēsturiskajiem personāžiem. Radusies “dzīva” vēstures stunda, kas neatstāj vienaldzīgus. Vēsturiskie notikumi atdzīvojušies un ieguvuši konkrētu cilvēku sejas vaibstus un balss intonācijas. Strauja upe tek gar dimdošo Rīgu, no kuras bāliņš, atstājot māsu šūpulī, aiziet karā. Dimd Rīga, Nacionālajā teātrī pasludinot Latvijas neatkarību. Un dimd Latvija, kad tajā, mirdzot šķēpiem, atgriežas strēlnieki. Uzvedumā izmantotie latviešu tautasdziesmu un strēlnieku dziesmu fragmenti Valda Zilvera salikumā un aktieru un Valkas vīru ansambļa “Lai skan” izpildījumā ieguva jaunu skanējumu un saturisko jēgu, gan ilustrējot, gan tālāk virzot notikumu gaitu. Skanīgais vīru “Rīga dimd” paspilgtināja Nacionālajā teātrī notiekošās Latvijas valsts dibināšanas svarīgumu, Jāņa lomas izpildītāja Raimonda Celma “Es kara(i) aiziedams” aizkustinoši pasvītroja personāža iekšējo smeldzi un ilgas.
Divpadsmit aktieru izstāstītais stāsts, iejūtoties vēsturiskos personāžos un strēlniekos kaujas laukos, Gundara Silakaktiņa režijā ļāva skatītājiem izdzīvot tā laika notikumus un just līdzi stāsta varoņiem. Scenogrāfa Aigara Ozoliņa Valkas kultūras nama skatītāju vietu izkārtojums un skatuves vienkāršais, bet trāpīgais risinājums, lieliskais videomākslinieces Lindas Ģībietes ilustratīvais materiāls, kā arī režisora un horeogrāfes Ingas Krasovskas asprātīgais zāles un balkona izmantojums, iekļaujot tos uzveduma norisē, skatītājiem lika justies kā notikumu līdzdalībniekiem. Caur zāli soļoja strēlnieki, no balkona kā Valkas Jāņa baznīcas kanceles savus uzskatus propagandēja aģitators, un skatītājs atradās notiekošās darbības vidū.
Dramaturga E. Liniņa dalība uzvedumā stāstnieka lomā notiekošajam piešķīra vēstījuma episkumu, ko veiksmīgi izspēlēja/izdzīvoja aktieri Zane Dombrovska, Raimonds Celms, Ivars Puga, Ģirts Liuziniks, Ivars Kļavinskis, Mārtiņš Liepa, Kaspars Zāle, Pēteris Galviņš, Jurģis Spulenieks, Kristians Kareļins, Kristaps Ķeselis un Artis Drozdovs. Viņu spēle, meistarīgi savijoties ar Liniņa komentāriem, brīžiem pat radīja dokumentālās filmas sajūtu. Skaitliskais dalībnieku vīriešu pārsvars piešķīra uzvedumam spēku, pamatīgumu un dinamiku, un, kontrastējot ar Zanes Dombrovskas Martas trauslumu, arī sava veida dramatismu.
Noskatoties uzvedumu vēlreiz, saproti, kā mainās sausie vēstures fakti, ja aiz tiem ieraugi Jāni un Pēteri ar brūnām vai zilām acīm, asiem vai maigiem sejas pantiem, ar nepaklausīgiem matiem. Strēlniekus, kurus gaidīja Marta un Anna, mātes, sievas, māsas – “sievietes, kurām pirmajām bija tiesības uzzināt, ja ar viņiem kas notiek”. Strēlniekus, kurus tik nežēlīgi svaidīja un samala likteņa dzirnas. Mūžības skartos – izdzīvojušos un kritušos. “Bez upuriem nav ieguvumu,” raksta Mariss Vētra grāmatā “Div’dūjiņas”. “Vai tāpēc ar vīru asinīm un sievu asarām celta šī valsts, lai mēs viņu tā pa vējam… Izniekotu. Vai noskatītos, kā iznieko.”
P. S. Kādu šīs vasaras pēcpusdienu manu uzmanību piesaistīja jautra murdoņa un skanīgi smiekli. Jau daudzus gadus klusajā pagalmā rotaļājās bērni. Un es padomāju, ka varbūt viss nav tik bezcerīgi.
P. P. S. Pēc pasākuma daudzi vēlēja uzvedumam ilgāku mūžu, dodot iespēju to noskatīties arī citiem, kā arī izteica domu šo materiālu izmantot vēstures stundās. “Re:TV” skatītājiem jau bija iespēja to redzēt 19. un 20. augustā. Jācer, ka realizēsies arī iecere parādīt uzvedumu vēlreiz gan skatītājiem Valkā, gan Rīgā.
