Dzīvā mulča? Jaunas tehnoloģijas nezāļu ierobežošanai biosaimniecībās 0
Audzējot dārzeņus pēc bioloģiskās lauksaimniecības principiem, ļoti lielu problēmu rada nezāles. Ravētāji mūsdienās ir kļuvuši par izmirušu sugu, dabiski sairstošās (biodegradable) plēves mulčas ir dārgas un prasa speciālo tehniku to ieklāšanai, dažādie roboti, ko bieži redz sociālajos tīklos, maksā fantastiskas summas.Pirms dažiem gadiem Latvijā sāka izmēģināt ar lauzējveltni pieveltas dzīvās mulčas izmantošanu, ir uzsākti vairāki demonstrējumi.
Augusta beigās Lielvārdes novadā Lienas Mucenieces saimniecībā “Puteņi” norisinājās ļoti interesants un praktiski noderīgs seminārs bioloģiskajiem audzētājiem, ko rīkoja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) un Dārzkopības institūts. Ar prezentācijām uzstājās Dārzkopības institūta vadošā pētniece Līga Lepse, LLKC konsultants dārzkopībā Māris Narvils un Reinis Reinsons. Prezentācijas izraisīja plašas diskusijas, kas turpinājās arī saimniecības un eksperimentālo lauku apskates laikā. Jāteic, šīs diskusijas bija ne mazāk vērtīgas par prezentācijām.
Lienas Mucenieces saimniecība “Puteņi”nav liela. Bioloģiski sertificētā platība ir tikai 8 ha, no tiem 3,5 ha atrodas blakus dzīvojamai mājai. Kā jau bioloģiskā saimniecībā, šeit tiek ražots plašs produktu klāsts. Pie iebraucamā ceļa ir brīdinājuma zīme – Bites! –, jo blakus ceļam no bitēm zum facēlijas lauks un nedaudz tālāk zied griķi. Kopā ar vīru Edgaru viņi audzē ābolus un bumbierus, ķirbjus, sīpolus, bietes, dažādus kāpostaugus, salātus un pat saldo kukurūzu. Preci pārdod ar svaigi.lv (Lienas dārziņš) starpniecību un Kalnciema kvartāla tirgū Rīgā. Gurķus un tomātus audzē divās plēves siltumnīcās, katra 200 m2 liela. Laista ar tīru ūdeni ar pilienlaistīšanas sistēmu. Pirms stādīšanas iestrādā organisko mēslojumu, pēc ražas novākšanas sēj rudzus zaļmēslojumam. Abi siltumnīcas gali stāv vaļā dienu un nakti, lai nekrājas mitrums un augi neslimo. Tomāti šogad ir ļoti skaisti, bet, tā kā tie ir padevušies visiem, cenas ir ļoti zemas. Liena vāc tos tikai pēc pasūtījuma vai pirms braukšanas uz tirgu, tāpēc tie ir īsti nogatavojušies un sevišķi garšīgi.
Ilgtspējīgās tehnoloģijas
Par ilgtspējīgām tehnoloģijām un to lietošanas iespējām stāstīja Līga Lepse.
Par bioloģiskās daudzveidības nozīmi pēdējos gados tiek runāts ļoti daudz, bet kā lai to panāk praktiskajā dzīvē, kad aramzemes ir tik, cik ir, un saimniecība strādā tirgum? Viens no variantiem ir jauktie stādījumi, bet ar ko tie ir labāki par nezālēm? Jauktiem stādījumiem izvēlas tādas augu sugas, kuras ir iespējams audzēt blakus tā, lai tās viena otrai netraucētu un pat labvēlīgi ietekmētu. Līga nosauca vairākus piemērus: graudaugi/tauriņzieži (ko izmanto jau gadsimtiem ilgi), dārzeņi/tauriņzieži, kukurūza/tauriņzieži, augļaugi/tauriņzieži. Pētnieki uzskata, ka šādi audzēti augi kavē kaitīgo organismu attīstību, nodrošina pilnīgāku augsnes un ūdens resursu izmantošanu, nomāc nezāles, mazina augsnes temperatūras svārstības un labvēlīgi ietekmē augsnes mikrobioloģisko aktivitāti. Tāpat tie nodrošina minimālās augsnes apstrādes tehnoloģijas lietošanu bez herbicīdu izmantošanas.
Pēc Līgas vārdiem, ne visi augi labi sadzīvo kopā un ne tikai tāpēc, ka tiem piemīt alelopātiskās īpašības, bet arī tāpēc, ka tie var viens otru aizēnot, to saknes var konkurēt par barības vielām un ūdeni utt. (Par alelopātiskām īpašībām daudz runā un raksta jau gadu desmitiem, bet praksē citi faktori ir daudz nozīmīgāki.) Pūrē veiktie pētījumi liecina, ka labi jaukto stādījumu varianti dārzeņos ir šādi:
– burkāni + sīpolaugi, pupas, zirņi, tomāti, salāti, kartupeļi un bietes;
– redīsi + gurķi, kāposti, salāti, tomāti, zirņi;
– bietes + gurķi, sīpoli, pupiņas;
– salāti + redīsi, zemenes, gurķi;
– sīpoli + kartupeļi, bietes, brokoļi, burkāni;
– kartupeļi + sīpoli, kāposti, pupas, kukurūza.
Protams, likt šo augu rindas vienu otrai blakus ir iespējams tikai eksperimentā vai mazdārzā. Praksē augu joslām jābūt pietiekami platām, lai varētu novākt viena auga ražu, netraucējot citus. Faktiski joslas platums ir atkarīgs no ražas vākšanai izmantojamās tehnikas gabarītiem.
Zaļmēslojums
Zaļmēslojumu arī var audzēt joslās, bet tradicionāli to audzē atsevišķi visas sezonas garumā vai arī tikai daļu sezonas pirms vai pēc galvenā kultūrauga. Zaļmēslojums palielina organisko vielu daudzumu augsnē, saista barības elementus un mazina to izskalošanos. Tāpat tas uzlabo augsnes struktūru un dažkārt mazina atsevišķu nematožu sugu un patogēnu populāciju. Zaļmēslojumam parasti izmanto pākšaugus, jo gumiņbaktērijas uz to saknēm saista atmosfēras slāpekli un pārveido to augiem pieejamā formā. Bet zaļmēslojuma produktivitāte nav vienāda un variē atkarībā no sugas un audzēšanas apstākļiem.
Līga Lepse nosauca dažus piemērus. Viengadīgā lucerna atstāj augsnē 79–223 kg N/ha; pupas – 178–251 kg N/ha; zirņi – 174–196 kg N/ha; sarkanais āboliņš – 68–124 kg N/ha. Šie skaitļi vēlreiz parāda, cik svarīgi veikt slāpekļa noteikšanu augsnē pavasarī pirms sējas vai stādīšanas.
Dažādiem zaļmēslojuma augiem ir atšķirīga C:N attiecība. Tauriņziežiem tā ir tuvu 20, tāpēc augu atliekas sadalās 4–8 nedēļu laikā, izbrīvējot uzkrātus barības elementus pēcaugam. Tīriem rudziem C:N = 60, tāpēc salmi ilgi nesadalās un to sadalīšanai ir nepieciešams papildu slāpeklis. Vīķu/rudzu mistriem C:N = 17, tie arī sadalās relatīvi ātri, tīriem vīķiem C:N = 11, bet augsnei (vidēji) C:N = 10.
Cukura nepieciešamība
Mikroorganismu vairošanos veicina cukurs, bet augsnē cukurs nonāk ar kūtsmēsliem un ar dzīvo augu sakņu izdalījumiem. Kūtsmēslus iestrādā vienreiz gadā, un šīs cukuru rezerves ātri tiek patērētas. Savukārt augi aizņem lauku vairāku mēnešu garumā un visu šo laiku izdala caur saknēm daļu fotosintēzes procesā saražoto cukuru, tādējādi pabarojot arī mikroorganismus. Jo lielāka lapu virsma un jo labāk tā ir izgaismota, jo vairāk cukuru nonāk sakņu zonā. Arī no šī viedokļa ar augiem pārklāts lauks būtu labāks par zaļām rindām uz melna fona, tomēr audzētāju interesē arī ražas lielums.
Diemžēl kāda straptautiskā pētījumu projekta rezultāti liecina, ka jauktie stādījumi divu gadu laikā samazina gan ražu, gan tās kvalitāti. Tiesa, šis pētījums ilga tikai divus gadus. Iespējams, ja tas būtu ilgāks, rezultāti būtu citi. Lai nu kā, ražas kvalitāte šodien kļūst svarīgāka par ražas lielumu, jo arī bioloģisko produktu tirgū mēdz būt pārprodukcijas brīži.
Mēslojums
Arī bioloģiskajā saimniekošanā vajadzīgs mēslojums. Ļoti interesanta un uzskatāma bija Reiņa Reinsona prezentācija. Viņš centās izskaidrot bioloģiskiem audzētājiem auga barošanas pamatus. Diemžēl daļa bioloģisko zemnieku uzskata, ka pietiek ar īstajām Mēness fāzēm un ragu mēsliem, bet kaut kāds kalcijs vai sērs ķīmija vien ir. Priecē, ka puse semināra dalībnieku tomēr veic augsnes agroķīmisko izpēti. Starp citu, salīdzinot agroķīmiskos rādītājus Lienas laukos, var redzēt, ka, pateicoties zaļmēslojumam, organisko vielu daudzums faktiski nav mainījies, savukārt kālija un fosfora daudzums aramkārtā ir būtiski palielinājies.
Firma Timac Agro atrodas Francijā un ražo dabiskos mēslošanas līdzekļus no sasmalcinātiem iežiem un jūras aļģēm, kas sertificēti lietošanai bioloģiskajā lauksaimniecībā. Atšķirībā no dažādiem ekstraktiem un eliksīriem, kas 99% sastāv no duļķaina ūdens, šīs firmas mēslošanas līdzekļiem ir samērā liels un konstants barības elementu daudzums. Piemēram, mēslojums Physio-Natur satur 30% kalcija (CaO), 13% fosfora (P2O5), 15% kālija (K2O), 2% magnija (MgO) un 13% sēra (S). Tas ir rets gadījums, kad kalcijs, fosfors un sērs ir vienā mēslojumā, jo parasti tie veido nešķīstošus savienojumus. Mēslojuma sastāvā ir tīrs kalcija fosfāts, kas šķīst skābā vidē, ko rada sakņu izdalījumi. Tieši tāpēc tas nevar izskaloties un ir pieejams tikai augiem.
Latvijā ir ļoti daudz skābo augšņu, bet kaļķošanu traucē transportēšanas problēmas un iestrādāšanai piemērotas tehnikas trūkums. Granulēto mēslojumu var izkaisīt ar jebkuru minerālmēslu kaisītāju un pēc tam iekultivēt augsnē. Magnijs ir hlorofila kodols, tas nodrošina lapu zaļo krāsu un veicina fotosintēzi, tātad galu galā arī mikroorganismiem augsnē tiek vairāk cukuru un citu barības vielu. Kālijs un sērs veicina augu pretošanās spējas slimībām un kaitēkļiem, kas ir sevišķi svarīgi bioloģiskajās saimniecībās. Tāpat tie veicina auga izturību pret stresiem, tostarp aukstumu, karstumu un sausumu.
Sērijas Fertileader produkti tiek ražoti no jūras aļģēm un satur mikroelementus, kas veicina augu dabisko veselību un produkcijas kvalitāti. Zināmā mērā tie ir līdzīgi jau plaši pazīstamajam kelpakam, bet tiek ražoti no citām aļģēm, kas mīt citā ūdens un augsnes sastāvā. Būtu interesanti nākamgad salīdzināt abu līdzekļu darbību un efektivitāti.
Jauns agregāts – lauzējveltnis
Jauktos stādījumus ir iespējams izmantot arī dzīvas mulčas veidošanai. Par to stāstīja Māris Narvils.
Veltnis izgudrots ASV 2002. gadā, bet pēdējos gados to arvien plašāk lieto ne tikai ASV, bet arī vairākās Eiropas valstīs. Vispirms iesēj zaļmēslojumu, ļauj tam izaugt pietiekami lielam un tad pieveļ ar lauzējveltni. Tas ir ar ūdeni piepildāms metāla cilindrs, kam piemetinātas noteikta garuma (10 cm) un noteiktā leņķī metāla lentes (ribas). Veltnis nenogriež augus, bet tikai nolauž un pieglauž zemei. Veidojas diezgan bieza pamocīto, bet dzīvo augu kārta, kas kalpo kā mulča. Tieši tāpēc to sauc par dzīvo mulču. Tā novērš augsnes eroziju, mazina mitruma iztvaikošanu no augsnes, aizkavē nezāļu augšanu. Kultūrauga dēstus stāda tieši starp mulčas augiem.
Māris Narvils uzskata, ka Latvijas apstākļos optimālais mistrs būtu ziemas vīķi ar rudziem, un jau vairākus gadus pēta lauzējveltņa izmantošanas nianses. Semināra laikā tika demonstrēts veltnis no Stendes pētniecības centra, bet Lienas Mucenieces saimniecībā jau drīz būs jauns veltnis no Ulbrokas. Pēc Māra vārdiem, uzmeistarot šādu veltni spēj jebkurš metinātājs, kurš kaut ko saprot no metālapstrādes. Ar šo metodi semināra dalībnieki praktiski iepazinās uz lauka.
Ar zaļo mulču jāmācās strādāt
Dārzkopības institūta projekts Ilgtspējīgu tehnoloģiju ieviešana dārzeņu audzēšanā augsnes auglības celšanai un efektīvai resursu izmantošanai ir paredzēts pieciem gadiem. Sākums kā allaž ir grūts. Vēl pirms dažiem gadiem ķirbju lauka vietā bija pēc kolhoza laikiem palikusi neizmantota pļava. 2016. gadā to apara, un 2017. gadā audzēja griķus. Diemžēl lietainais rudens neļāva novākt ražu un kārtīgi sagatavot lauku rudenī, tomēr bija izdevies iesēt rudzus un ziemas vīķus. Tie bija labi pārziemojuši, un uz vīķu saknēm izveidojās daudz skaistu baktēriju gumiņu. Diemžēl sausais laiks pavasarī un vēlāk vasarā darīja savu.
Ķirbju dēsti tika izaudzēti siltumnīcā un stādīti 28. maijā nedēļu pēc lietus. Neraugoties uz nezāļu augšanu 20 gadu garumā, augsnes struktūra ir slikta, skābuma reakcija zema (pH ap 5), ar mazu kalcija daudzumu. Zeme bija ļoti sakaltusi, ļoti cieta, to nācās laistīt, lai izraktu bedrītes augiem un lai aplaistītu pašus augus. Kopumā uz katru augu patērēja 40 l ūdens. Tie labi ieaugās, bet vēlāk sāka dzeltēt, aizkavējās augšana. Nelīdzēja ne laistīšana ar biohumusa ekstraktu, ne pat vienreizēja laistīšana ar vircu.
Semināra dienā varēja redzēt nedaudz nezāļu, spraucamies cauri izkaltušām dzīvās mulčas paliekām, un slikti attīstītus dzeltenus ķirbju augus. Daļa lauka bija atstāta kontroles variantam, un tur visi darbi un šķirnes bija tādas pašas, tikai nebija zaļās mulčas. Augi šeit izskatījās daudz labāk, ar jau palieliem augļiem. No kļūdām ir jāmācās, un dalībnieku diskusija par cēloņiem un sekām bija pati vērtīgākā pasākuma daļa. Klātesošie secināja, ka neveiksmes cēlonis nav vis ilgstošais sausums, bet relatīvais slāpekļa trūkums lauka eksperimentālajā daļā. Precīzāk var teikt, ka C:N attiecība šajā lauka daļā acīmredzot bija novirzījusies par daudz uz C (oglekļa) pusi un baktērijām vienkārši nepietika slāpekļa, lai pārstrādātu gan griķu, gan rudzu un vīķu atliekas. Tādējādi augiem tika atņemts slāpeklis, tāpēc arī tie nīkuļoja.
Arī bioloģiskajiem zemniekiem jāmācās agronomija un agroķīmija. Līga Lepse plāno veikt papildu augsnes analīzi no abām lauka daļām, lai nākotnē šādas kļūdas neatkārtotos. Savukārt sīpolu laukā Liena ļoti priecājās par dzīvās mulčas efektivitāti. Lauks visu vasaru nostāvēja tīrs no nezālēm, un tikai augusta vidū kāda mulčas kārta kļuva plānāka, tai cauri izauga galinsoga. Protams, nezāles traucēs ražas vākšanu, taču tās novērš barības elementu izskalošanos no augsnes.
Kāpostiem gan mitruma trūkums un kaitēkļi ir nodarījuši lielu postu, savukārt kukurūza ir labi padevusies. Liena priecājas par to, kas ir, kopā ar vīru plāno iegādāties mazo specializēto tehniku savai saimniecībai un attīstīties tālāk. “Tā ir tā zeme, par to jārūpējas,” saka Liena.
Foto: Mārīte Gailīte
Nedaudz par terminoloģiju
Angļu valodā tiek lietoti vārdu salikumi service crop un catch crop. Ar to latviskošanu ir zināmas problēmas. Pašlaik tos tulko burtiski.
Agroecological service crop jeb pakalpojuma augi – tie ir tādi augi, kas, iekļauti augsekā, nedod tiešu naudas ieguvumu, bet funkcionāli kalpo agrovides uzlabošanai.
Catch crop jeb uztvērējaugi – tie ir augi, ko audzē starplaikā starp divām kultūrām, lai mazinātu barības elementu zudumus. Būtībā šo funkciju pilda visi tā sauktie sēdzējaugi un pat nezāles, kas izaug pēc ražas novākšanas.
Angliski abi vārdu salikumi ir viegli izrunājami, bet latviskotie analogi der izmantošanai tikai rakstos. Sarunvalodā tie ir neērti, tāpēc mums visiem kopā jāmeklē vieglāk izrunājami termini.
Bioloģiskā daudzveidība ne vienmēr mazina kaitīgo organismu populāciju
Vairāku valstu pētnieki piedalījās Devisa universitātes (ASV) vadītā projektā, kura mērķis bija apkopot pasaulē jau ievākto informāciju par bioloģiskās daudzveidības ietekmi. Tika izanalizēti 31 valstī veikto 132 pētījumu rezultāti, ko ieguva no 6700 lauciņiem. Izrādījās, ka ziedošu augu joslas un citi vides elementi nebūt ne vienmēr palīdz ierobežot kaitēkļu daudzumu kultūraugos. Dažos pētījumos ietekme bija pozītīva, bet citos arī negatīva.
Piemēram, Holandē pētīja dabisko entomofāgu attīstību uz rožkāpostiem. Augus ar kaitēkļu (kāpostu mušas un kāpostu pūcītes) olām vai kāpuriem ievietoja dažādos rožkāpostu laukos un pēc dažām dienām izņēma. Vēlāk šajos laukos veica kaitēkļu un entomofāgu uzskaiti. Pētnieki secināja, ka vides elementu efektivitāte ļoti lielā mērā variē atkarībā no augu, kaitēkļu un entomofāgu sugu kombinācijas, kā arī no laika (kurā brīdī veic uzskaiti). Tomēr viņi secina, ka bioloģiskai daudzveidībai ir citas pozītīvas puses, tā labvēlīgi ietekmē dabiskos apputeksnētājus un veicina oglekļa uzkrāšanos augsnē.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
