Bērzes dzirnavu atdzimšana: te filmēts arī seriāla sākums, Anglijas skati. Bijis grūts ceļš noiets, lai kaut stūris izskatītos pēc estētiski sapucētās Anglijas – tagad grūti noticēt! 4
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Bērzes dzirnavām kā puika cauri skraidījis topošais prezidents Kārlis Ulmanis ceļā uz skolu, bet viņa Latvijai izšķirošajā brīdī teiktie liktenīgie vārdi “Palieciet jūs savā vietā, es palikšu savējā” skaudri iezīmē šīs vietas likteņstāstu. Dzirnavas palika, tāpat kā saimnieki, tikai nost un citādi. Viens zars emigrācijā, cits Sibīrijā, bet kodols padomju Latvijā. Bija jāpaiet pusgadsimtam, lai inženieris Orvils Heniņš kādreizējo plaukstošo rūpalu mantotu grausta stāvoklī un līdz ar ģimeni nolemtu – būs milti un gaisma, būs darbs un atdzimšana. Labi, ka tas notika spēka gados un nezinot, cik darba un nejēdzību izrādīsies daudz.
“Lūk, Bērzes vecā skolas ēka, būvēta vēl 19. gadsimta sākumā un bija viena no lielākajām savā laikā. Te mācījās Kārlis Ulmanis un arī es pašā pirmajā klasītē,” stāsta jauneklīgais Heniņa kungs, vedot uz savu dzimtas mantojumu. “Tagad šī ēka nopirkta izsolē, nezin kas būs. Lūk, arī pēckara skola, kas ievācās lauksaimniecības biedrības “Druva” ēkā. Te dzīvoja turīgi ļaudis, lauksaimnieki sametās un 1926. gadā uzcēla sev tādu pili, ka vēlāk pietika vietas visiem padomju bērniem! Tagad slēgta, labi, ka nav pavisam pamesta. Daļa kultūrai, daļa kā naktsmītnes. Arī citas vēsturiskās ēkas ir privātās rokās, citādi sabruktu. Ja cilvēks neapžēlojas, ēka jau sevi nevar aizstāvēt, iet bojā,” par žēlīgo situāciju iztukšotajos laukos skumīgi secina Orvila kungs. Bērzē pagājusi viņa jaunība, bet dzīve aizsaukusi tālāk. Māte, matemātikas skolotāja, ielikusi tik spēcīgus pamatus eksaktajās zināšanās, ka Orvils pat ar ļoti vāju krievu valodas prasmi ar pirmo reizi iestājies Civilās aviācijas institūtā – mācīties lidmašīnu uzbūvi. Bērzes vietā nāca Rīga, un bērnības takas arvien attālinājās. Dzimtas saistību ar paaudzēs iekopto vietu saknē aizcirta padomju laiks un ģimenes īpašumu nacionalizācija, taču vai tad tiekties tālāk un augstāk ir slikti? Kā citādi nonākt līdz aviācijai? Labāk būtu bijis melderis? Nē, šīs ģimenes stāstā vairāk ir veselīgas samierināšanās ar likteni, kur kultivētam naidam pret pagātni nav vietas.
Uz galamērķi braucot, vēl skatām divsimt gadus veco Bērzes baznīcu, kurā cauri padomju laikiem saglabājies Ulmaņa 1939. gadā dāvinātais zvans, vēl Bērzmuižu, kas ulmaņlaikos par kauju nopelniem uzdāvināta ģenerālim Bolšteinam, un tad jau klāt ir Heniņu valstība – dzirnavu komplekss, kas saimniecisko funkciju apvieno ar pieminekļa gleznieciskumu.
Meldermājas likteņgaitas
Dzirnavu ēkas tapšana datēta ar 1863. gadu, dzīvojamā māja būvēta 1892. gadā, arī citas kompleksa ēkas saglabājušās no 19. gadsimta otrās puses. Bet kā? Pēc Pirmā pasaules kara un neatkarības cīņām dzirnavu skats bijis žēlīgs – ēku smagi izpostījis ugunsgrēks. Heniņu tolaik nav bijis, uzvārds skanējis “Heningi”, un Orvila vectēvs Gotfrīds kopā ar kompanjonu 1924. gadā dzirnavas nopirkuši. Ne jau atpūtai, bet darbam un iztikšanai.
Vispirms visai lielajai ēkai ir uzlikts jumts un izremontētas iekštelpas. Tad jaunie īpašnieki iepirkuši dzirnavu iekārtas – daudz un sarežģītas. Būtiski, ka lielākā daļa no tām ir izgatavotas tepat Latvijā, tikai valču krēsli nākuši no Šveices.
Tas viss darbojies un bijis cilvēkiem ļoti vajadzīgs – tāpat kā citu aptuveni 700 Latvijas ūdensdzirnavu paveiktais. Ūdens stihija, pareizi ievirzīta, deva gan miltus, gan gaismu, bet šobrīd Bērzes dzirnavas tādas ir vienīgās. Un senākās, kas Latvijā darbojas!
“Kā mani senči, nopērkot nodegušas dzirnavas, varēja līdz 1940. gadam tās savest pilnīgā kārtībā? Kad bija ūdens, dzirnavas tolaik strādāja trīs maiņās, bez apstājas… Samala 12 tonnas bīdeļmiltu diennaktī, darbojās abi gaņģi, ne tikai viens, visi agregāti uzasināti, nemitīgi uzpasēti, lai kāds bojājums nepārtrauc darbu. Jā, visu pirka uz kredīta, bija parādos, maksāja, bet strādāja un attīstījās. Tas viss – sešpadsmit gadu laikā. Mēs atguvām 1991. gadā, strādājām kā apsēsti, bet man liekas – neko neesmu izdarījis!” Orvila kungs ir nepelnīti paškritisks. Viņš uzskata, ka dzimtas īpašums nav izmērāms naudas izteiksmē. Paaudžu saikne, pārmantojamība, laiks, kas kopā ar ģimeni te ieguldīts… “Vērtība ir viss kopā – no kurienes esi nācis, kas no tā palicis. Senči dzīvojuši sarežģītā laikā, kad ne no paša, bet varas viss bija atkarīgs… Likteņgaitas ir pievienotā vērtība. Kad skaidri apzinies – “tas ir manu senču mantojums”, tad atbildība dubultojas. Nemitīgi domā, kā savest kārtībā, kā atjaunot, nevis – kā tikai nopelnīt. Viss rādās citā gaismā, ir vēlme izdarīt labu un daudz. Sākumā uz ēku bija bail skatīties, kur nu vēl cerēt, ka kaut ko izdarīšu,” atceras Orvila kungs un uzsver ģimenes atbalstu.
Bērnību viņš pavadījis dzirnavu blakus mājā, bet nekādi stāsti par ģimenes kādreizējo īpašumu viņam nav vēstīti – skraidījis apkārt, kariņu spēlējis, tas arī viss… Citādi bijis ar tēvu un viņa brāli, kas uzauguši dzirnavās, maluši miltus un bijuši rūpala topošie mantinieki.
“Trīsdesmitajos gados te kopā ar īpašnieku ģimeni strādāja seši cilvēki. Arī mans tēvs bija pabeidzis speciālus amatniecības kursus un saņēmis diplomu kā melderis. Visu mācēja un darīja, starp stāviem mierīgi nesa uz muguras 100 kilogramu maisus. Varbūt tāpēc viņam simpatizēja sociāldemokrāti? Nē, viņu neizsūtīja padomju vara, bet gandrīz nobeidza vācieši. Kara sākumu viņš pavadīja “Sieramuižā”, vācu nometnē pie Jelgavas, bet izdzīvoja. Taču arī padomju varai viņš bija pārāk aizdomīgs, lai strādātu par melderi, tāpēc viņu iecēla par kultūras nama vadītāju. Paradokss? Tādu jau bija daudz! Piemēram – kas tad parakstīja dzirnavu pašu un visu iekārtu nacionalizācijas sarakstu? Melderzellis Žanis Millers, kas vispirms strādāja plecu pie pleca, bet vēlāk tika iecelts par komisāru. Viņš esot bijis maza auguma, bet spējis pacelt zirgu – varen spēcīgs! Kā visi dzirnavnieki,” bez rūgtuma stāsta Orvila kungs un atceras, ka tēvs kā kultūras nama vadītājs pa reizei gājis uz dzirnavām ieslēgt elektrību – kad strāva pazudusi un citi nav zinājuši, ko darīt. Runā, ka viņš pa klusam nācis pie vecajiem draugiem arī pamalt graudus – pie tā paša Žaņa, kas bija lādzīgs vīrs. Viņš vienīgais meldera amatu pārzinājis tik labi, ka nostrādājis līdz 1972. gadam. Pēc viņa nāves visas iekārtas apstājušās un dzirnavās iestājies sabrukums.
Ar padomju lozungiem
“Nē, vecāki naidu par atņemto īpašumu neiepotēja. Drīzāk audzināja laika garā – māte taču strādāja skolā, pretī varai nerunāja. Mierīgi darīja savu darbu un paralēli vadīja deju kolektīvu, spēlēja teātrī, dziedāja korī – caur kultūru veidoja latviskumu,” apcer Orvila kungs, kurš dzirnavās arī tagad nav noņēmis tēva zīmētos padomju laika lozungus – tie palikuši gan kā sava laika liecība, gan visai prātīgi dzīves norādījumi.
“Tēvs dziedāja dubultkvartetā, bija gan aktieris, gan dekorators, kā mākslinieks piedalījās partijas pasākumos, arī labi iedzēra, jo citādi šos dīvainos laikus bija grūti pārlaist. Ģimenē bija traģēdijas. Pašās kara beigās, 1945. gadā maijā, ar vidusauss iekaisumu nomira mans brālis. Te bija frontes līnija, māti pat nelaida apbedīt, tēvs slepus veda uz kapiem… Tēva brāli, manu onkuli, 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Tas gan bija mīlas trijstūra rezultāts, kad par vienu vīrieti cīkstas divas sievietes… Viņš atgriezās, taču bērnu viņam nebija. Tēvs nomira, kad man bija sešpadsmit gadu, tāpēc dzīvē nācās paļauties tikai uz sevi. No tēva manī ir mīlestība uz aviāciju. Viņš jau neatkarības gados darbojās Latvijas Aeroklubā, bija aizrāvies ar avio modelēšanu, vēlāk bija aktīvs DOSAAF sistēmā. Man pat vārds dots par godu vienam no pirmajiem lidotājiem – brāļiem Raitiem! Tāds, lūk, melderis… Māte par dzirnavām nestāstīja, tāpēc nekādas domas par mantojuma atgūšanu netiku lolojis,” uzsver Orvils.
Viņa un dzirnavu dzīve ritēja paralēlās realitātēs – viena uz augšu, otra uz leju. Viens no dzīves svarīgākajiem pagriezieniem Orvilam tomēr noticis tieši te – dzimtajās vietās. Kad topošais aviācijas dzinēju speciālists savā skaistajā uniformā ieradies pie tantes Bikstos uz Jaunpils Jaungada balli, nejauši tur pie savas māsīcas ciemojusies arī spriganā Emīlija – meitene no tālās Latgales, kura mācījās Rīgā. Viņu, dzeltenā tafta kleitā tērpušos, dancinājuši visi, bet pati nevilšus nodomājusi: “Vieni vienīgi puišeļi… ak, ja mani uzlūgtu tas staltais vīrietis uniformā!” Uzlūdza, padejoja, telefonu atcerējās no galvas un uz pirmo randiņu uzaicināja ar rokrakstā atsūtītu vēstuli pastkastītē… 1968. gadā bija kāzas, un tas bija svarīgs iemesls, lai negribētos augstskolas diplomu atstrādāt kādā tālā PSRS nostūrī. Orvils saņēmis “brīvo diplomu”, pirmos gadus pavadījis komjaunatnes darbā, bet tad profesijā – kā inženieris. Ilgākais laiks veltīts Latvijas lepnumam VEF, kura reorganizēto struktūru vadītājs bijis arī viņš – Orvils Heniņš. Viņš atzīst, ka dzirnavu atgūšanas process kaut daļēji kompensējis sāpi un neizpratni par ekonomiskajiem procesiem, kas tolaik nobeiguši daudzus stabilus, ražojošus uzņēmumus. Interesanti, ka pēdējā VEF produkcija Krievijā iztirgota uz bartera principa, kad par preci ir saņemta nevis nauda, bet elektrība. Tā piegādāta arī no Krievijas, un tad VEF produkcijas realizētāji par savu daļu samaksu saņēmuši no mūsu “Latvenergo”… Jā, elektrība Orvilam Heniņam, šķiet, ierakstīta likteņlīnijā – turpmāk viņš ne tikai to ražos pats, bet arī vairāk nekā desmit gadus vadīs mazo HES īpašnieku asociāciju.
Tikmēr dzirnavu padomju laika stāsts bijis tipisks. Kļuvusi par tautas īpašumu, manta pamazām nolaista un izvazāta. Pēc kara vēl bijusi stingra kārtība. Dobeles rajona “Rūpkombināts” vienā korpusā ierīkojis lokālu mēbeļu ražotni. Te notika gan elektrības ieguve teju visas Bērzes vajadzībām, gan graudu malšana, gan atradās mēbeļu ražotne – ūdens turbīnas darbināja mašīnas, ar kurām ražoja mēbeles. No tā laika arī optimistiskie saukļi pie sienām, piemēram, “Darbs ir goda, slavas un varonības lieta”. Entuziasms bija, diemžēl ne uz ilgu laiku. Pēc meldera Žaņa nāves kolhozs dzirnavas izmantoja kā noliktavu, bet dzīvojamā galā tika izmitināti viesstrādnieki. Atgūstot īpašumu, tur dzīvojušas trīs ģimenes, kas dzirnavas no otra gala kurinājušas nost, bet visu apkārtni pārvērtušas mēslainē. Dzirnavu iekārtas nevienam vietējam nav rūpējušas, kamēr gudrie lietuvieši tās izprasījuši kolhoza vadībai, un tā vieglu prātu teikusi – vediet prom! Šī izlaupīšana notikusi 1988. gadā, un, par laimi, to padzirdējuši vietējie Tautas frontes aktīvisti. Pēc viņu protesta iekārtas atvestas un izgāztas kaudzē dzirnavu pagalmā – gaidīt labākus laikus!
Grūtā atdzimšana
Līdz ar padomju valsts agoniju parādījās interese par kādreizējā īpašuma atgūšanu. Tā bijusi mātes iniciatīva sameklēt otra īpašnieka mantinieku kontaktus Kanādā un sākt saraksti. Heniņiem bija jāpierāda uzvārdu maiņa, bet citādi īpašu šķēršļu pierādīt īpašuma tiesības nav bijis. Daudz grūtāka bijusi izšķiršanās to darīt, jo darba apjoms licies nepaceļams. Liela nozīme bijusi Orvila tehniskajām zināšanām un inženiera kvalifikācijai – viņš pret mehānismiem jutis profesionālu vilkmi un mīlestību.
“Māte bija jau gados un pagurusi. No otra īpašnieka mantiniekiem vispirms saņēmām pilnvaru rīkoties, tad atpirkām viņu daļu par 20 000 latu. Mums tā bija liela nauda, palīdzēja no tēva mammas mantotā lauksaimniecības zeme. Par tās naudu uzcēlām māju, bet turpmāk visi līdzekļi, darbs un enerģija tika ieguldīti dzirnavās. No kolhoza laika mums saglabājies tikai pieņemšanas nodošanas akts, bet nevienas bildes ar to postažu nav. Bija tik briesmīgi, ka necēlās roka fotografēt! Ēka ar cauru jumtu, atkārušos sienu, sagruvušiem ūdens ceļiem un aizsprostu, mēsli un grabažas apkārt. Te nebija nevienas iekārtas, kas būtu saglabājusies darba kārtībā. Visas ir pārlasītas savām rokām,” atklāj Heniņa kungs, kas šim procesam veltījis gan laiku, gan zināšanas. Vispirms sadabūtas iekārtu instrukcijas, kas galvenokārt bijušas vācu valodā, tad meklēti vēl dzīvie meistari. Dzirnavu lietās daudz ko iemācīja ilggadējs lauku melderis Juris Pētersons. Pirmais mērķis un galvenais panākums bija pievilkt atgāzušos sienu un salabot jumtu, ūdensceļus, otrais – iedarbināt iekārtas. Šo brīdi, kad 1994. gada Ziemassvētkos pirmo reizi iekustināta turbīna, ģimene joprojām atceras kā lielāko emocionālo saviļņojumu un gandarījumu – tad arī noticējuši, ka kompleksu iespējams atdzīvināt. Vispirms atsākuši elektrības ražošanu kā mazais HES, tad pamazām iedarbinājuši visas graudu apstrādes iekārtas trīs stāvu apjomā. Visas šīs ierīces – bīdelmašīna ar valču krēsliem, grūbotājs, putraimu skaldītājs, rupjmaļamais gaņģis, graudu tīrītājs, lobītājs, pucētājs, mannā mašīna, centrifugālais sijātājs un citas – ir darboties spējīgas arī šodien. Kad tās iedarbina un dun, tad jūties kā milzīga organisma vēderā, kur viss strādā ne tikai pēc mehānikas, bet arī kāda augstāka uzdevuma likumiem – dienišķo maizi taču neviens nav atcēlis! Tai vajag miltus, bet tie šeit izdodas īpaši garšīgi.
“Var berzēt graudu, kamēr tas kļūst kā rīss, bet nevajadzētu – veselīgāk ir ar visu čaumaliņu. Kad graudu berž, nevis skalda, tas iegūst tādu kā ķērpīša formu, bet tas kuņģim patīk labāk,” vienu no amata noslēpumiem atklāj dzirnavu saimnieks un uzved uz telpu jumta stāvā, kur vēl 2000. gadā daudziem zemniekiem bijuši savi apcirkņi produkcijai – daudzi braukuši, lai graudus samaltu tieši šeit. Diemžēl šobrīd situācija ir mainījusies.
“Trīs gadus jau gandrīz nemaļam. Mazo zemnieku nav. Lielie izveidojuši savas rūpnieciskas iekārtas, tām cita jauda.
Princips jau saglabājas, bet īstā garša tomēr ir pie mums,” atklāj Heniņa kungs un turpina vadāt pa spocīgi plašo un skaisto valstību. Blakus tukšajiem apcirkņiem atstutētas krāšņas izkārtnes ar angliskiem uzrakstiem.
Idille ar sāpi
Nē, pats dzirnavu darba process nevienā spēlfilmā neesot iemūžināts, bet vīnstīgām noaugusī laukakmeņu fasāde līdz ar dzirnavu kanālu gan piesaistījusi kino ļaužu uzmanību – te filmēts seriāla “Sarkanais mežs” sākums, Anglijas skati. Saimniekiem tas bijis patīkams piedzīvojums, bet cik grūts ceļš noiets, lai kaut stūris izskatītos pēc estētiski sapucētās Anglijas, – tagad grūti noticēt!
“Pārņemot ēka bija grausta stāvoklī, tomēr dzirnavas skaitījās vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Kopām un labojām, cik spējām, pat mūra sienas bija sagāzušās bīstamā leņķī – to visu nostiprinājām par saviem līdzekļiem. Tā bija mana iniciatīva – statusu paaugstināt, ar ko vērsos Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē.
Speciālisti novērtēja atzinīgi, un tagad dzirnavu ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet apbūve – vietējās nozīmes piemineklis. Zīmīti ar godu pielikām, bet naudu nekad prasījuši nebijām.
Līdz šim ar visu tikām galā saviem spēkiem – saņēmām mazā HES atbalsta maksājumu, gatavojām produkciju, uzņēmām ekskursantus… Strādājām visa ģimene, ņēmām aizdevumus, grausts pamazām pārvērtās par cienījamu vietu, bet jaunāks jau nekas nekļūst,” saimnieks turpina un atzīst, ka valsts politika attiecībā pret mazajiem HES dzen bankrotā arī tik stabilu, tradīcijās balstītu saimniecību. Šobrīd Heniņa kungs ir iesniedzis prasību Satversmes tiesā par likumdošanas absurdiem attiecībā pret mazajiem HES. Pēc sākotnējās vienošanās OIK jeb valsts atbalsts paredzēts 20 gadus no kvalificēšanās sākuma, bet pēc laika likumos iestrādātas normas, kas bija jāievēro pirms 10 gadiem, taču bez tām atbalsts tiek atņemts – sanāk absurds, kas šobrīd dzen bezizejā.
“Pamatojoties uz iepriekšējo likumdošanu, mēs nopirkām otru turbīnu, kas maksā 210 000 eiro, piesaistījām Eiropas finansējumu, bet savu daļu ieguldījām, ņemot kredītu. Tagad iznāk, ka pilnīgi būtu pieticis ar veco turbīnu,” problēmas saskarsmē ar Ekonomikas ministriju ieskicē Heniņa kungs un apgalvo, ka visa valsts atbalsta nauda tāpat tiek atdota budžetā nodokļu veidā.
Šī arī ir dzirnavu rūpala galvenā sāpe – miltu malšana kļuvusi vien nostalģiska romantika, bet elektrības ražošanu piegriež ekonomiskās sviras. Vai tiešām vienīgais veids ir pārkvalificēties tikai par pieminekli? Uzņemt ekskursantus? Jā, dzirnavas pirmo reizi saņēmušas valsts līdzekļus pieminekļa glābšanai, un saimnieki par to sakārtojuši rietumu fasādi – tā jau bijusi bīstami pārkārusies pār kanālu un karājusies trosēs… Kovida seku likvidēšanas ārkārtas līdzekļi nākuši tieši laikā, darbs izdarīts godam, bet kā ar perspektīvu?
Dzirnavas ir atvērtas apmeklētājiem, apkārtne sakopta, saimnieki gaiši un zinoši, ekskursija un iekārtu paraugdemonstrējums – aizraujošs un svētīgs guvums, taču viennozīmīga optimisma nav. Pēc ilga un grūta darba, kurā gadiem iesaistīti bijuši arī Heniņu dēli Vilmārs un Ritvars, ģimene īpašumu ir izlikusi pārdošanā. Ne graustu, bet sirds mīlestībā sakoptu un izsāpētu. “Mīlam, bet neredzam perspektīvu,” ir ģimenes sāpīgā atziņa, ko Kārlis Ulmanis nespētu ne saprast, ne piedot.
