Dzirkstīte no saules skala 0
Broņislava Martuževa (08.04.1924. – 13.02.2012.)
Vienalga – mēs no zvaigznes ņemti, mums rūp tās vielā atgriezties – tā bija Broņislavas Martuževas viedā atziņa, kas deva spēkus katram, kas dzīvoja. Tu esi no zvaigznēm nākusi 1924. gada 8. aprīlī un turp Tu 13. februārī devies, sūtot man zīmi, kādus ziedus vēlies, lai dodu līdzi tālajā, mūžīgajā ceļā.
Tavas dzimtas pamats atrodas Rugāju novada Slavītos, tur mēs satikāmies 1975. gada rudenī biešu laukā, tīrījām zemi no renkuļiem un milzum ilgi runājām, smējām – un sapratām, cik svarīgi neļaut svešām varām un paša bailīgumam noliegt dzejas vārdu, tā iešanu tautā. Jo Tevi bija skolojuši brīvas valsts skolotāji Cepurītes četrklasīgajā pamatskolā, Lubānas sešklasīgajā pamatskolā, Lubānas vidusskolā un Rēzeknes Skolotāju institūtā. Bet visaugstāko, visskarbāko dzīves skolu Tu ieguvi tālumā no Latvijas, padomju okupācijas varas notiesāta, nosodīta par to, ka uzdrošinājies mīlēt savu Latviju, svētot katru, kas tūkstoš tumsām cauri gājis, ar savu mūžu apliecinot mīlestību savai zemei.
Tā asinspirts, kas pielemta Tev bija no 1946. līdz 1951. gadam, kad slēpies pagrīdē Lubānas puses “Lazdiņu” mājās, apcietinājumā un soda izciešanas vietās, dažādās nometnēs, pēc tam ilgstoši ārstējoties slimnīcās un sanatorijās, nenobiedēja, nesalieca. Tava dzeja, ko ne mirkli nepārstāji rakstīt, Tev uz nemirstību laipu iegrodīja. Tu sagaidīji okupācijas laikā divus dzejas krājumus ar manu vārdu. Tos stiprākos, Latvijas pašapziņu, spēku un lepnumu briedinošos dzejoļus no 1980. līdz 1990. gadam es runāju tūkstošiem cilvēku Dzejas dienās un stundās – Tavas trīs zvaigznes biedēja toreiz pazemotos prātus, bet atraisīja brīvības spārnus visiem, kas līdzīgi Tavam dzejas tēlam juta zem zemes saules klātbūtni, un brīvu Latviju Tu sagaidīji, lai jo skaņāk un piepildītāk uzrunātu nosalušās sirdis ar spēka vārdiem, dzejas vārdiem. Nule kopskaitā mums palikuši deviņi dzejoļu krājumi, divas izlases Kopotas dzejas. Tu brīnišķīgi spēlēji kokli, dziedāji, biji tautas teicēja, dziesmām uzbūri gan vārdus, gan melodijas. Ir labi, ka mums paliks arī CD, Zigurda Vidiņa veidotās dokumentālās filmas…
Viss, paliek viss, kas sarūpēts reiz rūpēs… Tavas dzejas domas un pasaulsuzskats, drosme un uzdrīkstēšanās paliks mums kā pilnzieda puķe svētās rokās, kas veidos tālāk Latviju, kas aizstāvēs Tevis izdziedāto brīnišķi skaisto latviešu valodu. Valoda, ko Tava dzeja uzturēja kā palojošu upi, kas aiznes nebūtībā ļaunvēļu pasviestos sprunguļus.
Latvijas ļaudis Tavu darbu novērtēja ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995. g.), Rakstnieku savienības Gada balvu par dzejoļu krājumu “Nopūtas” (1999. g.) un Kultūras fonda Spīdolas balvu par dzejas krājumu “Kā putni dzied” (2004. g.).
Pēdējā ceļā kopā ar Lubānas sociālās aprūpes centru, kur no 2009. gada Tu vadīji savas dienas, ar Tavas dzimtas kodolu, ar dzejas draugiem dosimies atvadīties 18. februārī plkst.12.00 Lubānas katoļu baznīcā, lai no turienes izvadītu Tevi uz Lubānas Jaunajiem kapiem, un Tu satiksi savu mīļo māti, tēvu, brāļus, māsu, atstājot mums austošu rītu un sīli, kas gaismup aizlido ar zaļas atdzimšanas graudu knābī.
