Dzirkstīs solo temperaments! Saruna ar pianisti Agnesi Egliņu 0
Pēc trim dienām, 17. augustā, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” uz krāšņu un dejisku ritmu ietvertu solokoncertu festivālā “Liepājas vasara” aicinās viena no pieprasītākajām latviešu pianistēm – AGNESE EGLIŅA.
Vienmēr enerģiskās un optimisma pilnās pianistes Agneses Egliņas skatuves priekšnesumu raksturo drosmīga temperamenta dzirksts un sievišķīgi smalka iejūtība. Viņa ir mūziķe, kas pazīst humoru kā domu ķīmiju un mākslas katarsi kā radošu atklāsmi. Lielākoties Agnese uzstājas lieliskās kameransambļu vienībās ar Latvijas labākajiem solistiem, īsteno aizraujošas, smalki konceptuālas koncertprogrammas un spēlē latviešu laikmetīgo mūziku kopā ar trio “Art–i–Shock”.
Pianiste Agnese Egliņa par sevi teic, ka ir meitene no Liepājas, dzimusi 20. gadsimta otrajā pusē (tā tuvāk 21. gs.). Omītes savulaik iegādātās klavieres gaidījušas viņas pirmos pirkstu pieskārienus un vēlāk noteikušas likteni. Trīspadsmit gadu vecumā “tīneidžeru trakie vēji” aizpūtuši uz Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu, pēc tam jau rāmākā plūdumā uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un tad ar Šveices valdības piešķirtajiem frankiem kabatā devusies uz Cīrihes Mūzikas augstskolu. Brīnišķīgo skolotāju un gūto zināšanu iedvesmota, Agnese Egliņa cenšas rast savu rokrakstu mūzikā, ar partitūru palīdzību vēlas ceļot cauri gadsimtiem un uz skatuves piedzīvot neaizmirstamus brīžus, satikt visjaukākos kolēģus un visuzmanīgākos klausītājus. Viņas ērtākā tonalitāte esot Si mažors, skaistākā vieta uz pasaules – jūras krasts, plaukstas izmērs – L9 jeb lielā nona. Tas nozīmē, ka uz klavieru taustiņiem viņa var aizsniegt no do līdz nākamās oktāvas re. (Mazā nona – no do līdz nākamās oktāvas do diez. – V. K.). Un, nav ko slēpt, plaukstas izmēram klavierspēlē ir nozīme. Ne velti lielos opusus spēlē vīri lielām plaukstām. Mūzikas aprakstnieki raksta, ka pianisti Agnesi Egliņu raksturo smalka skatuviskā izjūta, rotaļīga precizitāte, spēles spars un atraktivitāte.
– Agnese, vai Liepājā būs tava pirmā soloprogramma?
A. Egliņa: – Jā un nē. Varētu teikt – vērienīgākā līdz šim. Man ir patīkams satraukums, jo īpaši tādēļ, ka koncerts notiek Liepājā, manā dzimtajā pilsētā. Pērn ar mazākiem solokoncertiem uzstājos Priekulē, Kuldīgā, Aizputē, bet šis būs divdaļīgs koncerts. Tā nu sanācis, ka soloprogrammas spēlētas vairāk ārpus Latvijas nekā pašas zemē. Visvairāk solo esmu spēlējusi Āfrikas valstīs, kur parasti grūti sastapt un sadarboties ar vietējiem mūziķiem, tādēļ organizatori piedāvā spēlēt solo, ko daru ar lielu prieku.
– Tie 88 klavieru taustiņi ir vienādi melnbalti visā pasaulē. Kas tevi piesaista sniegt meistarklases un uzstāties Āfrikā?
– Klausītājiem nav noslēpums, ka melnādainie cilvēki ir ļoti talantīgi, dziedoši, dejojoši, enerģiski. Taču klasiskās mūzikas apmācība ir ļoti vājā līmenī, īpaši runājot par tādām valstīm kā Zambija, Zimbabve, Botsvāna. Kopā ar kolēģiem no Vācijas un Francijas, vietējo turīgo cilvēku un vēstniecību atbalstīti, esam izveidojuši mūzikas skolu sistēmu pilnīgi no nulles. Ar mūsu zināšanām varam vietējiem palīdzēt. Nākamajā gadā atklāšu sev jaunu valsti Mozambiku. Man gan nav nekāda priekšstata par situāciju klasiskās mūzikas jomā šajā valstī, būs jauns izaicinājums.
– Pasaules koru olimpiādē tieši Dienvidāfrikas kori izcēlās ar mākslinieciski augstvērtīgu sniegumu, bija topā.
– Dienvidāfrikā ir cits stāsts. Līdz 90. gadiem un aparteīdam tur bijušas lielas mūzikas tradīcijas, gan baleta, gan operas teātris, tāpat mūzikas skolas vispārējo skolu ietvarā. Bet šobrīd politiskā situācija tur ir ļoti sarežģīta. Profesionālie orķestri nevar finansiāli pastāvēt. Esmu lasījusi, ka daži melnādainie deputāti neatbalsta klasiskās mūzikas kultūru, jo tā esot balto cilvēku izklaide. Mēs jau zinām, ka gandrīz visi slavenākie 17., 18., un 19. gadsimta komponisti bijuši baltādainie. Arī Dienvidāfrikas kultūras sarīkojumu organizatori pārsvarā ir baltās ādas krāsas cilvēki, kas izslāpuši pēc klasiskās mūzikas, un arī klausītāji bieži ir ar tādu pašu ādas krāsu.
– Liepājas koncertprogrammu izvēlējies pati?
– Jā, pilnīgi no A līdz Z. Un, domājot par to, ka tas būs skaists sestdienas vakars Liepājas vasarā, nevēlējos neko dramatisku un traģisku, bet skaistu un prieka pilnu. Tā kā koncerta nosaukums ir “Tete–a–Tete” jeb “aci pret aci”, vēlējos spēlēt man pašai mīļu un tuvu mūziku. Tāpēc arī pati vakaru vadīšu, pastāstot klausītājiem vairāk par skaņdarbiem un to izvēles principiem. Piemēram, Baha mūzika man vienkārši ir ļoti mīļa. Koncerta pirmā daļa ierāmēta ar Baha Franču deju svītu sākumā un Alberto Hinasteras kaismīgajām Argentīniešu dejām izskaņā. Tās var izbaudīt tāpat, baudot ritmisko enerģiju un melodiju gaismēnas, vai mēģināt saklausīt nosaukumos ietvertos tēlus: veco boyero jeb vēršu ganu, daiļavu un attapīgo gaučo jeb Dienvidamerikas kovboju. Pa vidu Jāņa Mediņa “Ziedu svētki”. Par skaņdarbu zināms, ka tas tapis, komponistam atrodoties bēgļu nometnē. Sacerēšanas gads nezināms, mūzikā gaišs dzīves spars un romantiskas ilgas. Jau čertrdesmitajos gados skaņdarbs paša Jāņa Mediņa no Zviedrijas sūtīts kādai nezināmai kundzei. Atradies gan pavisam nesen, tāpat kā komponista vēstule un skaņdarba notis. Līdz ar to savā veidā tā ir jauna mūzika, līdz šim maz spēlēta, ļoti skaista, dvēseliska un latviska. “Ziedu svētkiem” komponistu iedvesmojusi Raiņa poēma “Ave Sol”. Raiņa patriotiskais darbs Mediņu stiprinājis, esot prom no Latvijas.
Koncerta otrajā daļā skanēs Pētera Plakida agrīni rakstītās klavierprelūdijas, kur jau saklausāma meistara spilgtā personība. Meistarīgais skaņradis bija viens no maniem skolotājiem, kolēģiem, ar kuriem tiku saspēlējusies četrrocīgi. Diemžēl viņš nu jau divus gadus aizsaulē. Taču jau pirms skaņraža nāves tiku viņam lūgusi, lai uzraksta man kādu skaņdarbu, bet Plakidis vien atteica – spēlē to, kas ir. Pēc viņa nāves man izdevās atrast komponista mapīti ar agrīnajiem klavieru skaņdarbiem. Un vienu no tiem – Piecas vienkāršas prelūdijas – atskaņošu šajā koncertā. Būšu pirmā pianiste, kas to izpildīs. Tad Brāmsa divas rapsodijas – ungāru kaisles pilna un temperamentīga mūzika. Džordža Gēršvina trīs klavierprelūdijās būs kaut kas no blūza, nedaudz kaprīzi raksturi un teju svingojošs ritms. Tās izvēlējos ar zināmu nolūku – 2020. gada 17. janvārī koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājā ar Liepājas simfonisko orķestri un diriģentu Mārtiņu Ozoliņu atskaņošu Dž. Gēršvina “Rapsodiju blūza stilā” klavierēm un orķestrim.
– Komponists Pēteris Vasks ne vienreiz vien aicinājis latviešu jaunos komponistus rakstīt skaņdarbus tieši latviešu jaunajiem izpildītājmāksliniekiem. Koncerta noslēgumā būs pasaules pirmatskaņojums – Kārļa Lāča tieši tev rakstītais “Latvju tango”. Kurš kuru uzrunāja?
– Pirms četriem gadiem kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Māri Sirmo pie diriģenta pults biju Kārļa Lāča “Klavierkoncerta” pirmatskaņotāja. Arī spēlējot to otrreiz Liepājā ar Liepājas simfonisko orķestri Atvara Lakstīgalas vadībā, Kārlis vienmēr bija līdzās. Pirms gada vai pusotra man pienāca e–pasts no Kārļa Lāča – esmu uzrakstījis skaņdarbu tev, man šķiet, ka tieši tu varētu to atskaņot… Darbs gaidīja īsto brīdi. Un nu tas pienācis.
– Koncerta programma ir ļoti dejiska. Kādas pašai attiecības ar deju?
– Vasarā mācos salsu (iesmejas). Pa deju klubiem daudz nestaigāju, taču man patīk dejas vērot, īpaši baletu. Kad mācījos Cīrihē, bija iespēja apgūt papildkursu senās mūzikas klasē, tur mums bija jādejo senās baroka dejas – sarabandas, menueti, žīgas, alemandas, kurantes. Tās ir ļoti sarežģītas dejas, varētu pat teikt, augstākās klases matemātika, var apbrīnot tā laika cilvēku pacietību un spēju apgūt deju soļus, kuri mainījās atkarībā arī no tā, vai jūsu aplī ir četri vai seši dejotāji, vai arī esat divatā.
– Vai izšķiršanās par atgriešanos Latvijā pēc studijām Cīrihē bija vienkārša?
– Pēc pirmā maģistrantūras gada biju pārliecināta, ka palikšu Šveicē, pēc otrā tikpat droša, ka braukšu mājās. Man bija nojauta, ka Šveice, kaut arī fantastiski skaista, labiekārtota un sakārtota, tomēr nav mana zeme. Bija skaidrs, ka Latvijā varu īstenot daudz radošākas idejas kopā ar vietējiem mūziķiem. Man patīk mans šā brīža brīvmākslinieces statuss.
– Esi arī mācībspēks Mūzikas akadēmijā…
– Pasniedzu klavierspēli un kamermūziku. Taču regulāri braucu ar koncertiem un meistarklasēm uz Vāciju, Šveici, Spāniju. Tuvākajā sezonā iecerēs Grieķija, Igaunija, Ķīna, atkal Āfrika, bet Rīgu allaž pieturu kā savu mājvietu.
– 2010. gadā saņēmi Lielo mūzikas balvu par izcilu darbu ansamblī. Kā var izcelt vienu mūziķi no ansambļa, vai ar šo nomināciju viss kārtībā?
– Mana skolotāja Inta Villeruša sacīja, ja viens mūziķis no ansambļa “izlec” un ir spilgtāks, tad tas vairs nav viena līmeņa ansamblis. Par to noteikti der padomāt, veidojot kopējas kamermūzikas programmas. Trio “Art–i–Shock” 2016. gadā bija nominēts kā vienība par izcilu darbu ansamblī. Un tas tiešām bija patīkami.
– Ar daudziem pianistiem esi spēlējusi četrrocīgi. Vai ir kāds, ar kuru tas līdz šim nav darīts, bet vēlētos?
– Kaut kur klusībā ir cerība saspēlēties ar Reini Zariņu. Mani ļoti saista viņa mākslinieciskā pasaule, dziļums mūzikā. Pēc katra Reiņa koncerta ir sajūta, ka esmu uzlādējusies un ieguvusi ko jaunu.
Radošā vizītkarte
Agnese Egliņa
• Laureāte vairākos starptautiskos konkursos Slovākijā, Lietuvā, Somijā un Anglijā par pianistes koncertmeistares sniegumu, sadarbojoties ar mūziķiem dažādos kameransambļu sastāvos.
• Kopš 2011. gada darbojas trio “Art–i–Shock” sastāvā.
• Par trio “Art–i–Shock” pirmo mūzikas albumu saņēmusi mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons 2018” kategorijā “Gada akadēmiskās mūzikas albums”.
• Muzicējusi Dienvidāfrikas Republikā, Zambijā, Zimbabvē, ASV, Igaunijā, Krievijā, Šveicē, Gibraltārā, Itālijā, Vācijā, Austrijā, Albānijā, Norvēģijā, Somijā un citviet. Kā soliste uzstājusies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Liepājas simfonisko orķestri, sadarbojusies ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Radio kori un citiem kolektīviem.
• Kā soliste un kamermūziķe piedalījusies daudzos mūzikas festivālos.
• Katru gadu sniedz vairākas meistarklases Latvijas un starptautiskā līmenī. Kopš 2015. gada ir labdarības fonda “Nāc līdzās!» vēstnese.
