Dzirkstī krāsās. Saruna ar mākslinieci Paulu Zariņu-Zēmani 0
Vidzemes koncertzālē “Cēsis” līdz 30. jūnijam visos trijos stāvos apskatāma gleznotājas PAULAS ZARIŅAS-ZĒMANES apmēram 30 darbu retrospektīva skate, kurā redzami darbi arī no mākslinieces pirmās personālizstādes “Laimes hormons”. Tik plaša un vērienīga izstāde Paulai Zariņai-Zēmanei atklāta pirmoreiz.
Gandrīz visi pirmajā stāvā galerijā “InSignia” redzamie darbi pērn augustā bija apskatāmi izstādē “Bangojošās pasaules miera punkts” “Arsenāla” Radošajā darbnīcā. Divas nedēļas pēc šīs izstādes atklāšanas māksliniecei nāca pasaulē meitiņa Žanna. “Sakrita ideāli, tieši laikā,” ar prieku atceras Paula, “izstādes atklāšanā mazulis man vēl bija puncī, bet pēc tam vēlreiz nofotografējāmies pie gleznām, kad jau abas tās varējām skatīt.” Izstādē Cēsīs var novērot Paulas Zariņas-Zēmanes ainavu attīstību. No reālistiskākām, ar cilvēciņu kā eksistenciālu pārdomu vadītu objektu – kādreiz neatņemamu, bet nu pazūdošu gleznu sastāvdaļu – tās kļuvušas abstraktākas un nosacītākas. Par ainavu liecina vien horizonts un vēl arī debesis un zeme. Salīdzinājumā ar Paulas mammu gleznotāju Viju Zariņu, ainavisti, kura dabā smeļas tikai iedvesmu, viņas meitas gleznas ir vēl tuvāk poētiskai abstrakcijai.
– Izstādē Cēsīs daudzās gleznās dominē vertikālie un horizontālie krāsu triepieni kā debesu un zemes simboli. Ko cilvēkam nozīmē debesis un ko zeme?
P. Zariņa-Zēmane: – Mūsos pašos ir apvienota kā debess, tā zeme. No kurienes mēs, piemēram, esam tik pārliecināti, ka balts ir gaišais pozitīvais, bet melns – tumšais, negatīvais? Izstādei “Arsenālā” ļoti biju iedvesmojusies no čehu–franču 1929. gadā dzimušā rakstnieka Milana Kunderas 1984. gadā sarakstītā darba “Nepanesamais esības vieglums”. Tajā autors runā par smagumu, kas nospiež pie zemes, bet tajā pašā laikā bez smaguma diez vai mēs saprastu vieglumu. Tieši smagums dzīvi padara taustāmāku, reālāku. Un vai patiess smagums ir briesmīgs, un vai vieglums brīnišķīgs? Vissmagākais slogs mūs nomāc, spiež pie zemes, ļimst kājas, tomēr sieviete visu laiku, pat mīlas dzejā, ilgojas pēc vīrieša auguma. Šī Milana Kunderas doma mani ļoti aizķēra. Pēc viņa teiktā, vissmagākais slogs vienlaikus ir arī dzīves visintensīvākais piepildījums. Jo smagāks slogs, jo mūsu dzīve tuvāk zemei, īstenāka un patiesāka. Bieži vien gleznu tumšās krāsās uztver kā kaut ko ļoti negatīvu vai mēģina tajā saskatīt sliktus notikumus. Bet tā nav. Es vispār gleznās neielieku nekādas negācijas. Vai nakts ir briesmīga? Tikpat labi tā var būt ļoti romantiska.
– Jūsu pirmo personālizstādi sauca “Laimes hormons”. Pērn Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa dubultizstādē Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” Kasparam Zariņam vienu darbu sauca “Prieka gēns”.
– (Iesmejas.) Esmu Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa meita! Loģiski, ka mums tajos gēnos kaut kas montējas. Pieļauju, ka mums ar māsu domu gājiens un pasaules uztvere lielos vilcienos līdzīgi kā vecākiem. Tētis jau ir tāds pozitīvists! Un nav jau daudz vārdu, kā izteikt prieku vai laimes hormonu…
– Ja nopietni, cik liela bija vecāku ietekme jūsu dzīves ceļa izvēlē, viņi ielika otu rokā vai, gluži pretēji, varbūt atrunāja no glezniecības?
– Cik tagad paši atzinuši, nav pat vēlējušies, ka mēs ar māsu ejam mākslas ceļu, jo tas nav dzīvē vieglākais. Bet tā laikam saka lielākā daļa vecāku, jo nevēlas, lai bērni ietu viņu pēdās. Zina profesijas grūtumu. Bet kurš darbs bez garozas? Vienu mirkli domāju, ka pēc Franču liceja studēšu arhitektūru. Sāku apmeklēt zīmēšanas studiju pie Lailas Bogustovas. Vasarā tur notika nodarbības arī gleznošanā, pamēģināju akvareli. Tētis ieteicās, lai labāk pamēģinu eļļu. Aizgāju uz viņa vadīto studiju “Pedants”, kur tētis vada nodarbības tieši eļļas gleznošanā. Iestājeksāmenos arhitektiem un gleznotājiem visas dienas pārklājās. Sirds, godīgi sakot, vairāk vilka uz gleznotājiem, taču tās klasiskās bailes: ko teiks sabiedrība, meita iet uz Mākslas akadēmiju, jo tur vecāki strādā… Bet tad sapratu – nav ko baidīties un iesniedzu dokumentus. Pateicu mammai un tētim, ka vēlos studēt Mākslas akadēmijā. Tad gan viņi man sarīkoja ātro apmācības kursu. Nebiju gleznojusi portretus. Mamma pozēja, un tētis rādīja, kā uzgleznot portretu. Pēc tam zīmēju arī savu draugu portretus. Nekad nebiju tik ļoti koncentrējusies kā šiem iestājeksāmeniem Mākslas akadēmijā.
– Cēsīs var redzēt arī jūsu apjomīgo 2×6 metrus lielo darbu “Lielā Sadzīvošanās”, kas tapusi Džemmai Skulmei veltītajā sērijā. Kādēļ tāds nosaukums?
– Visiem sešiem māksliniekiem, Džemmai Skulmei veltītas sērijas veidotājiem, vajadzēja atrast kādu kopsaucēju, kas viņiem saistās ar mākslinieci. Es izvēlējos viņas krāsu eksploziju. Kādā intervijā vecmeistare atzinusi, ka patīk skatīties, kā krāsas savā starpā sadzīvojas. Tā kā šo krāsu sadzīvošanās ietekmē manī radusies ainava bija apjomīga, gleznoju to uz grīdas ar mazgājamo birsti, jo otas bija par mazu.
– Ierunājāties par klasiskajām bailēm. Vai ir kaut kas, no kā dzīvē bail?
– Mazās bailes un bailītes nav vērts uzskaitīt. Man ir augstuma bailes, taču kaut kā tās uzveicu, slēpoju, lidoju ar lidmašīnu, braucu uz Alpiem. Esmu uzkāpusi uz jumta, kājas trīc, bet tu tāpat to dari, jo ir neprāts nedarīt. Bet abstrahējoties… bail no nāves. Bet kāda jēga no tās baidīties, ja tā tāpat reiz pienāks. Bail zaudēt tuvus cilvēkus, šķiet, nekad nekas tāds nenotiks, bet notiek, tavas bailes piepildās… un jādzīvo tālāk.
– Kas palīdz?
– Viss pārējais, kas tev ir – ģimene, draugi, profesija, apkārtne, darbs.
– Un kas ir lielākais enerģijas avots?
– Droši vien mīlestība.
– Kopizstādēs jūsu darbi bijuši Venēcijā, Londonā, Briselē, Berlīnē. Vai pašai izdevies būt šajās izstādēs klāt, izjust atgriezenisko saiti?
– Tāda iespēja bija Tartu, kur man bija ļoti nozīmīga izstāde. Izrādījos jaunākā starp pieredzējušiem māksliniekiem – Kristaps Ģelzis, Ritums Ivanovs, Andris Vītoliņš, Kaspars Teodors Brambergs, Inga Meldere, Vineta Kaulača un es, svaigs gurķis šajā sērijā. Katram autoram bija dota pat sava telpa. Pāris mēnešus esmu nodzīvojusi mākslinieku rezidencē Parīzē, kur gan profesionāļiem, gan mākslas cienītājiem tiku rādījusi savus darbus. Tāpat kā Latvijā, arī ārzemēs pēdējā laikā cilvēki pēc izstādēm nāk māksliniekam klāt, izsaka savu viedokli. Ne vienmēr tie ir komplimenti, taču patīkama ir pati ieinteresētība.
– Kā jūtaties mākslas tirgū?
– Nav jēgas, ja darbi stāv kaudzītē un neviens tos neredz. Mākslai vajag pildīt savu sūtību, iepriecināt cilvēkus. Un tas ir labi, ja cilvēki pērk mākslas darbus, nevis tikai glaunus dīvānus.
– Ir, kas pieskaņo gleznas tapetēm.
– Jā, ir kas meklē darbu, kas piestāv viņa mājai. Un tas ir tikai loģiski, jo ar šo darbu būs jāsadzīvo. Protams, ļoti labs mākslas darbs pastāv pats par sevi, bet, iestūķēts nepiemērotos apstākļos, zaudēs daļu vērtības, arī māja un dzīvoklis nebūs ieguvēji, un cilvēks nelaimīgs. Ir ļoti labi, ja glezna “sēž” konkrētajās mājās, “neēd” blakus esošās lietas. Es negleznoju tikai audeklu un eļļu, esmu ilustrējusi arī grāmatas, mūzikas diskus. Arī to uzskatu par mākslu, kaut citādu nekā “tīrā” glezniecība uz audekla. Glezniecība ir tāda pati profesija kā citas, nevari sēdēt un gaidīt, kad viss notiks pats no sevis. Jāpiedalās izstādēs, jāliek sevi manīt. Vistālāk – uz Ameriku – aizceļojusi glezna no “Apziņu” sērijas – “Astotā apziņa”. Privātkolekcijās manas gleznas ir arī Maskavā, Vācijā. Pirmajos gados bija sajūta, ka žēl būtu kādu darbu, kas īpaši pie sirds, pārdot. Bet, lai cik tas būtu mīļš, jālaiž apritē, jo no tā ir lielāks prieks nekā pēc gadiem kādā stūrī ieraudzīt – reku, kādā kaktā apputējis vientuļš tavs skaistais darbs….
– Strādājat pēc grafika vai iedvesmas?
– Man nav tāda strikta grafika, gleznoju, kad ir enerģija. Svarīgākais ir izdomāt, ko gleznošu, vispirms glezna top galvā. Pati gleznošana jau ir fizisks darbs un tās rezultāts atkarīgs, cik tehniski vari uz audekla izlikt ieceri un cik ātri nožūst krāsa. Jābūt tikai maksimāli koncentrētai. Desmit darbi no “Apziņu” sērijas tapa apmēram divu mēnešu laikā. Tieši pirms tās izstādes biju rezidencē Parīzē, kur nevarēju neko lielu gleznot, jo izmēru ziņā apjomīgus darbus aizvest uz mājām būtu ļoti sarežģīti. Taču ideju bija sakrājusies pilna galva. Kad atgriezos mājās, izlolotais prasīt prasījās uz audekla.
– Nupat tapusi zināma priecīga vēsts – par spīti “ABLV” bankas likvidācijai, mecenāti, tās īpašnieki Bernis un Fiļs kopā ar Teterevu fondu, nolēmuši pabeigt Laikmetīgās mākslas muzeja projektu.
– Kamēr muzeja lentīte nav pārgriezta, man grūti šīs sajūtas vizualizēt. Taču, lai uz kuru valsti es arī nebūtu aizbraukusi, pirmais ir Mākslas muzeja apmeklējums, un tad eju lūkot laikmetīgo mākslu, kur visu laiku kaut kas mainās, tiek parādīts aktuālais. Šie muzeji ir vieta, kur vienmēr apgrozās cilvēki, mākslinieki, jaunieši – tur notiek kustība, dzīvība.
– Decembrī jums būs apaļi trīsdesmit. Vai varat iztēloties savu dzīvi pēc, teiksim, divdesmit gadiem?
– Ceru būt saistībā ar mākslām, ceru, būs izauguši bērni. Dzīve jau tagad ir forma, ceru, tāda būs arī turpmāk. Man būs sapņu darbnīca, liela, gaiša kā galerija ar jumta logiem. Tagad mana darbnīca ir atsevišķā istabā dzīvoklī, bet, ja tā kļūst par mazu lieliem darbiem, braucu uz vecāku mājām Vecāķos, kur varu gleznot arī ārā, pie sienas, kad var no darba atkāpties. Tā tapa arī minētā sešus metrus apjomīgā glezna. Varbūt būšu nokļuvusi kādas ārzemju galerijas paspārnē. Bet sapņus nedrīkst izklāstīt, citādi tie nepiepildoties… Tūlīt, rudenī, pavisam jaunā galerijā “Careva. Contemporary” Baznīcas ielā Rīgā man būs izstāde ar pilnīgi jauniem darbiem. Tur vairs neredzēsit man ierastās ainavas, bet darbi būs vēl abstraktāki. Vēl neesmu noformulējusi jauno darbu raksturu, jo bieži vien gleznošanas procesā nāk arī vārdiskais raksturojums. Slavenais horizonts būs pārvērties par kaut ko vēl abstraktāku. Kāds varēs saskatīt akmeni, kāds Visumu, varbūt arī kādu personību šķautnes ļoti abstraktā portretā. Aplūkojot savus darbus izstādē, kā tagad Cēsīs, ieraugi visu no malas. Tā, izstaigājot visus trīs stāvus, esmu sapratusi, ka mani horizonta posmi ir izslimoti, tāpat kā cilvēciņa figūriņas laiks. Tas nenozīmē, ka vairs nekad neļaušos saviem “horizontiem”, “cilvēkiem”, taču pārmaiņu laiks manā glezniecībā pienācis ar vēlmi iet dziļumā. Ir maz cilvēku, kas manā darbnīcā redzējuši jaunos darbus. Pirmajā mirklī viņu acīs mulsums, jo nav vairs tā horizonta, pie kā domai pieķerties. Bet arī jaunajos darbos, protams, nekur nepazudīs mans rokraksts. Vienīgi atpazīstamība nebūs tik viegla, nāksies iedziļināties. Arī pašai ļoti interesanti, kāda veidosies izstāde un kā viss beigsies. Es arī gaidu.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
PAULA ZARIŅA-ZĒMANE, māksliniece
Ieguvusi LMA humanitāro zinātņu maģistra grādu vizuālajā mākslā – glezniecībā (2011 – 2013); mācījusies “Ecole superieure d’art de Lorient” (Francija, 2009); LMA humanitāro zinātņu bakalaura grādu vizuālajā mākslā – glezniecībā (2007 – 2011).
Personālizstādes: “Dabas dvēsele”, galerija “Insignia” (Vidzemes koncertzāle “Cēsis”, 2018); “The Still Point of the Turning World / Bangojošās pasaules miera punkts, “Arsenāla” Radošā darbnīca (2017); “Apziņas”, galerija “Māksla XO” (2015); “Lielā Sadzīvošanās”, MVT Vasaras māja (2015); “Epizodes”, Liepājas muzejs (2015); “Apziņas”, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs (2015); “Laimes hormons”, galerija “Māksla XO” (2013); piedalījusies arī daudzās grupu izstādēs.
