Dzirksteļojošā dejotāja , kas “nodejoja” kilogramus 0
Pirms diviem gadiem Sarmītes Prules dzīve sagriezās aizraujošā, krāšņā dejā. Pēc piedalīšanās un uzvaras televīzijas šovā “Dejo nost!” viņa pateica ardievas līdzšinējam pavāres darbam restorānā, lai turpmāk savu dzīvi saistītu ar skatuvi un deju.
Līdz pat janvāra beigām pa dažādām Latvijas vietām ceļos mūzikls “Viens pats Ziemassvētkos no citas planētas” , kurā Sarmīte iejutusies bandas vadones lomā. Viņa smej, ka allaž nākas spēlēt vadones un līderes. Laikam jau tāpēc, ka pati pēc dabas ir tāda.
– Esmu dzīvespriecīga, enerģiska, skaļa. Man gribas, lai apkārt valdītu jautrība. Nepatīk pelēki vienmuļa dzīve, un tagad man tā patiesi izvērsusies krāsaina, – stāsta Sarmīte.
Deju studijā “Leona” viņa vada nodarbības divām grupām – apaļīgām dāmām un māmiņām, kuru bērni arī mācās apgūt deju soļus šajā studijā. Pavaicāju, kāpēc “apalītes” izdalītas atsevišķi. Vai tālab, lai viņām nerastos kompleksi līdzās slaidajām?
– Apgūstam šova dejas, kas ir dinamiskas, enerģiskas.
“Apalītēm” nepieciešama cita slodze, nedaudz saudzējošāka. Liekie kilogrami apgrūtina kustības, lai gan viena otra apaļāka dāma “ieliek kloķi” slaidajām dejotājām.
Es pati arī turpinu apmeklēt klasiskās deju nodarbības, jo līdz šovam to nebiju darījusi. Par kompleksiem neko nezinu, jo man tādi nekad nav bijuši. Pirms šova “Dejo nost!” es svēru pāri 100 kilogramiem, bet tas man dzīvē netraucēja. Piekrišanas no vīriešu puses netrūka, arī vīrs mani apprecēja ar visiem kilogramiem. Šova laikā nodejoju nost 32 kilogramus, un vīrs sāka pat satraukties, vai nezaudēšu tos par daudz, jo viņam patīk apaļīgas sievietes. Pēc šova beigām es vairs nemēģināju turpināt tievēšanu, jo apaļās formas ir mana rozīnīte.
Sarmīte darbojas arī kabarē “Burleska” teatralizētā uzvedumā, kurā spēlē namamāti. Viņa atzīstas, ka sākumā bijis grūti pierast pie pārāk izaicinošajiem dekoltē. Pavaicāju, vai vīrs nav greizsirdīgs, ka sieva atsedz savus daiļumus citu acīm?
– Viņš mani “Burleskā” vēl nav redzējis, taču vīrs man uzticas. Kādam arī es šajā tēlā liekos izaicinoša, taču neatrodos jau kaila uz skatuves. Pēc izrādes noņemu biezo grima kārtu, uzvelku savu džemperīti un esmu vienkārši Sarmīte. Uz kabarē nāk dažāda publika, vientuļnieku ir maz, lielākoties ierodas pārīši. Taču reizēm man gadās dzirdēt arī neķītrus piedāvājumus, bet es tādus tipus protu ātri atšūt. Daru to ar humoriņu, taču tā, lai viņi skaidri saprastu. Man ir dusmas uz tiem naudas maisiem, kuri iedomājas, ka par naudu var nopirkt visu. Es varu pakoķetēt, viegli paflirtēt ar citiem, bet vīrietis man ir tikai viens un tas ir mans vīrs, – cieši nosaka Sarmīte.
Ar Aivaru viņa iepazinās pirms astoņiem gadiem. Sarmītei tolaik bija divdesmit pieci gadi un bija iedomājusies, ka arī Aivars ir viņas vecumā, jo izskatījās tāds nobriedis puisis.
– Man bija liels pārsteigums, vēlāk uzzinot, ka viņš ir piecus gadus jaunāks par mani. Ja būtu to zinājusi agrāk, diez vai ar viņu saietos. Taču, kad nāca gaismā patiesība par Aivara gadiem, bija jau par vēlu, es jau biju paspējusi viņā pamatīgi ieķerties. Pēc divu gadu draudzēšanās svinējām kāzas. Pirms tam gan pie sevis prātoju, kā tas būs – esmu strauja, uguņojoša un dzirksteļojoša, savukārt Aivars – mierīgs un kluss.
Vienu brīdi domāju, varbūt man līdzās vajadzīgs tāds pats cilvēks kā es. Tagad saprotu – ja otrs arī būtu “ugunsbumba”, tad mēs nevarētu dzīvot kopā.
Tagad mēs viens otram sniedzam balansu, es viņu paceļu, bet Aivars mani piebremzē. Patlaban gan mūsu kopā būšana ir visai nosacīta. Aivaram ir tāds darbs, ka nemitīgi jābraukā apkārt. Un arī es ierodos mājās, tikai lai pārlaistu nakti, jo tagad vairāk veltu sevi karjerai nekā ģimenei. Nupat skaitījām, ka nedēļas laikā kopā esam pavadījuši tikai desmit stundas. Man pat nācies citiem skaidrot, ka neesmu vīru pametusi, bet šobrīd mūsu dzīve ir tāda, kāda tā ir. Agrāk es biju īsta mājas sieviete. Lutināju vīru ar garšīgiem ēdieniem. Gatavoju viņa iecienītās ar sieru un žāvētu gaļu pildītas karbonādes. Kad cepu kotletes, Aivars vaicāja – vai tad šoreiz gaļas nebūs? Kotletes viņš uzskata tikai par gaļas izstrādājumu. Tomēr es jutu, ka man dzīvē iestājusies rutīna. Atvilkos mājās pēc piecpadsmit stundu gara darba restorāna virtuvē un vairs neko negribējās. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka izdevību nevar laist garām, tā jāizmanto ar pilnu klapi, un tagad esmu laimīga, ka varu dejot un atrasties uz skatuves, – stāsta Sarmīte.
Kā vīrs uztvēra to, ka Sarmīte mājas dzīvi nomainīja pret spožo skatuvi?
– Pēc uzvaras šovā, kad man izteica dažādus vilinošus piedāvājumus, es vēl mazliet šaubījos, vai tiem piekrist. Vīrs toreiz teica – ej, dari, vai tad gribi atgriezties pie pannām un katliem? Laikam tad viņš vēl nenojauta, ka jaunā dzīve man tik ļoti iepatiksies, bet tagad ar to jau samierinājies. Dejojot es uzlādējos ar enerģiju, ja sēdētu dīkā, man tās pietrūktu. Uzskatu, ka pilnvērtīga ģimene ir tad, ja tajā ir bērni. Pagaidām Dievs vēl mūs nav apveltījis ar bērniem, bet, kad viņi radīsies, būs man pirmajā vietā. Skatuvei veltītais laiks noteikti krietni saruks. Bet, kamēr neesmu piesaistīta mājām, tikmēr ļaujos dzīves baudīšanai. Man draugi piesardzīgi vaicā, vai nebaidos, ka tādējādi var izjukt mana laulība. Esmu par to aizdomājusies un sapratusi, ka notikumus nevaru ietekmēt. Kā būs, tā būs, mēs ļaujamies plūsmai. Viena gan es nevarētu dzīvot, man nepieciešama stiprā pleca klātbūtne, – atzīstas Sarmīte.
Nezinu sievieti, kura to nevēlētos, vienīgi visām tie stiprie pleci negadās.
– Vistrakākais, ja laulāto starpā iesaistīts alkohols. Uz tādiem vīriešiem nav iespējams paļauties. “Ņuņņas” arī man nepatīk, jo tādam tu sāc kāpt uz galvas, un beigās necieni ne sevi, ne otru. Mājās jābūt tādam vīrietim, kurš pasaka savu vārdu. Ja dzīvo ar vīru, bet tev pašai jālabo mašīna, tas ir nožēlojami. Vīrietim jāprot darīt savi darbi un sievai savi. Sievietei jārūpējas, lai mājās valdītu omulība, lai tā būtu tīra, gaiša un patīkama citiem. Taču uzskatu, ka sievietei nepieciešams darbs arī ārpus mājas, jo visu dzīvi aizvadīt tikai pie plīts ir bezjēdzīgi. Sieviete nedrīkst arī aizmirst parūpēties par savu izskatu. Man nepatīk pelēcība, vai tad ir tik grūti uzkrāsot lūpas, nokrāsot matus? Es pati sev patīku arī bez kosmētikas, bet ar to patīku vēl labāk, – pašapzinīgi noteic Sarmīte.
Viņa spriež, ka nevarētu vīrietim piedot neuzticību, bet, brīdi padomājusi, piebilst – ja nu vienīgi baidītos viņu zaudēt. Tad varbūt mēģinātu pievērt acis uz notikušo.
– Daudzas sievietes spiestas piedot neuzticību vien tādēļ, ka vīram ir biezs naudas maks, no kura viņas ir atkarīgas. Bet sievietes jau arī nav bez grēka. Dzīvo ar vīru, bet paslepus tiekas ar mīļāko, kurš sniedz materiālu atbalstu. Acīmredzot vīrs nespēj dot to, ko viņa grib.
Raugos uz Sarmīti un prātoju, no kurienes viņā tāds temperaments, arī pēc izskata nelīdzinās tipiskai latvietei.
– Mans tēvs pēc tautības ir azerbaidžānis, bet mani vecāki jau sen šķīrušies. Ne es, ne mamma to īpaši nepārdzīvojām. Mamma teica – esot pateicīga tēvam par to, ka tik skaista meita padevusies. Es sevī jūtu austrumniecisko gēnu, tas ir temperaments, patika pret visu košo un spīdīgo. No rotaslietām es nēsāju tikai zeltu.
Bet ko Sarmīte dara, ja baterijas ir nedaudz nosēdušās, kā vēl tās uzlādē?
– Vislabāko relaksāciju gūstu vannā. Ūdenī iemetu vairākas putojošās vannas bumbas, paņemu līdzi klēpjdatoru, ko novietoju sev līdzi uz krēsla, un vannojoties skatos filmas. Dzeru savu iecienīto zaļo jasmīnu tēju. Tā es varu kaifot divas trīs stundas. Reizēm paņemu līdzi arī kādu našķi. Saldumi ir mana vājība. Brokastīs, pusdienās un vakariņās varētu pārtikt no zefīra, šokolādes, kūkām. Nedodiet man gaļu, dodiet saldumus! Diemžēl nedrīkstu ar tiem aizrauties, bet tajās reizēs, kad atļaujos, tad tā pa īstam, – atzīstas Sarmīte.
