Māris Antonevičs: Kaukāzā dzīve uz pulvermucas, kad jebkura dzirksts var izraisīt eksploziju 1
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 14 gadiem man kopā ar žurnālistiem no dažādām Eiropas valstīm bija iespēja apmeklēt trīs Kaukāza valstis – Armēniju, Gruziju un Azerbaidžānu. Komandējuma grafiks bija diezgan saspringts – katru dienu pārbraucieni, jaunas vietas un tikšanās. Vēlā vakara stundā ar lidmašīnas reisu no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielidojām Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, un lidostas robežsargs, pētot manus dokumentus, sāka draudzīgu sarunu.
Pēkšņi viņa sejā parādījās satraukums un aizdomas, pavērsis pret mani pases lapu, kurā bija redzama Armēnijas vīza, viņš nedaudz dusmīgā tonī noprasīja: “Ko, pie velna, tu tur darīji?” Jā, tieši tādiem vārdiem!
Neticīgi uzklausījis manu stāstu par žurnālistu braucienu, viņš vairs neko neteica, tikai iespieda pasē zīmogu un atvadījās.
Nākamajās dienās es sapratu, kāpēc robežsargam tik strauji mainījās garastāvoklis. Gandrīz visi cilvēki, ar kuriem iznāca plašāka un personiskāka saruna, agri vai vēlu sāka izrādīt savu nepatiku pret Armēniju. Tie bija mediju pārstāvji, demokrātiski noskaņoti opozīcijas politiķi, zinātnieki, moderni rietumnieciski orientēti jaunieši – neviens nespēja savaldīt emocijas, tiklīdz saruna kaut attāli pietuvojās abu valstu un tautu attiecībām un jautājumam par Kalnu Karabahu.
Tiesa, gandrīz visi uzsvēra, ka teritoriālais konflikts jārisina “diplomātiskā ceļā”, tomēr nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka Armēnija šo teritoriju okupējusi un agri vai vēlu šī netaisnība tiks novērsta.
To, ka naids nav tikai strīda par teritoriju dēļ, pārliecinājos, kad viens jaunietis sāka apšaubīt, ka armēņu slaktiņus Osmaņu impērijā laikā no 1915. līdz 1917. gadam būtu pareizi saukt par genocīdu. Armēņiem patīkot izlikties, ka viņi cietuši vairāk nekā visi citi, viņi vēloties panākt īpašas privilēģijas, kādas neesot pelnījuši, – tāds bija viņa arguments.
Baku apmeklējām bēgļu nometnes, kurās skarbos apstākļos dzīvoja ģimenes, kas reiz mitušas Kalnu Karabahā, bet 90. gadu sākumā kara dēļ bijušas spiestas to pamest. Uz jautājumu, kāpēc viņi gandrīz divdesmit gadu turpina dzīvot pagaidu mītnēs, nevis meklē kaut ko patstāvīgu, saņēmām atbildi, ka bēgļi ir pārliecināti – drīz pienāks tā diena, kad Kalnu Karabaha atkal būs Azerbaidžānas teritorija un viņi varēs atgriezties savās mājās.
Jāpiebilst, ka Armēnijā tolaik sajutu citu noskaņu – tur cilvēki no sarunas par šo jautājumu ar svešiniekiem centās izvairīties, runāt aplinkus.
Tomēr par iedzīvotāju noskaņojumu daudz ko pateica tas, ka valstī vadošos amatos bija ievēlēti bijušie Kalnu Karabahas kara dalībnieki – “Karabahas klans”, kā viņus tolaik dēvēja.
Atgriezies no brauciena, uzrakstīju reportāžu par sarežģīto Kaukāzu, kas dzīvo uz pulvermucas (“sprādzienbīstama” ir ne vien pieminētā Kalnu Karabaha, bet arī Abhāzija un Dienvidosetija, ko Krievija atņēmusi Gruzijai), un jebkura dzirksts var izraisīt eksploziju.
Eksperti tos dēvē arī par “iesaldētajiem konfliktiem”, kuriem pamatu ielikusi arī savulaik PSRS īstenotā nacionālā politika. Tiek norādīts arī uz Krievijas vēlmi uzturēt šo stāvokli, jo tas dod kontroles iespējas. Pie tādām pašām teritorijām pieskaitāma arī Piedņestra Moldovā un nu diemžēl arī Krima un Donbass Ukrainā.
Kalnu Karabahas “iesaldētais konflikts” dod iespēju Krievijai dominēt Armēnijā, kas ir trūcīgāka un militāri ir vājāka par naftas atradnēm bagāto Azerbaidžānu. Tomēr Armēnijai ir Krievijas karabāze, kas tiek uzskatīts par tās drošības garantu.
“Pulvermuca” ik pa laikam sāk svilt, un notiek militāras sadursmes. Šobrīd tās, šķiet, ir nopietnākās kopš Kalnu Karabahas kara 1992.–1994. gadā.
Tagad jau atkal tiek lietots apzīmējums “karš”, abas puses ziņo par daudziem kritušajiem un iznīcināto bruņutehniku. Ticams gan, ka tuvākajā laikā sekos “atvēsināšanās”, jo abu valstu politiskajai elitei, kā izskatās, nav apņēmības izvērst plašu karadarbību, vien parādīt stāju.
Arī Krievijai, kas spēlē nozīmīgu lomu reģionā, pašlaik šis konflikts nemaz nav vajadzīgs, jo ir pavisam citas rūpes – Baltkrievija, Navaļnijs un tā tālāk. Nav nekādu šaubu, ka Krievija jau strādā ar abām konflikta pusēm, lai tās nomierinātu. Taču dzirksteles paliek gaisā.
