Juris Lorencs: Īstais brīdis jaunu politisku spēku dibināšanai 0
1900. gadā pagrīdnieks Vladimirs Uļjanovs, kurš vēlāk kļuva pazīstams ar pseidonīmu Ļeņins, dibina laikrakstu “Iskra” (tulkojumā “Dzirkstele”). Tās epigrāfā viņš ieraksta moto – “No dzirksteles iedegsies liesma”.
Boļševiki cerēja, ka Krievijā agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad niecīgs, šķietami neievērojams atgadījums rosinās lielas un dziļas pārmaiņas. Tā arī notika. 1905. gada revolūciju izraisīja demonstrācijas apšaušana Pēterburgā 1905. gada 9. janvārī, tā saucamā “asiņainā svētdiena”. Saprotams, revolūcijas cēloņi bija dziļāki, tie slēpās cara Krievijas politiskās sistēmas krīzē. Kaut kas līdzīgs vērojams šodienas Krievijā.
Aizvien biežāk tautas neapmierinātība izpaužas masu protestos, kurus ierosina, no malas skatoties, šķietami marginālas, lokālas problēmas.
Te cilvēki reģionos pauž neapmierinātību ar Maskavas saražoto atkritumu poligonu izvietošanu viņu māju tuvumā, te dabas aizstāvji demonstrē pret baznīcas celtniecību Jekaterinburgas parkā, te masveida piketi panāk žurnālista Golunova atbrīvošanu. Novērotāji uzskata, ka šie sociālo tīklu vidē izaugušie protesti tikai daļēji saistīti ar pašām problēmām, ka tos drīzāk izraisa cilvēku neapmierinātība ar pašreizējo sistēmu kopumā.
Neraugoties uz masīvo propagandu televīzijā, varas partija “Vienotā Krievija” turpina zaudēt sabiedrības atbalstu. Un tomēr opozīcijai joprojām nav izdevies radīt nopietnu, visu valsti aptverošu politisku spēku. Virtuālajā telpā uzšķiltās politiskās dzirksteles nav iedegušas liesmu. Izrādās, komunikāciju intensitātes pieaugums vēl negarantē arī politiskā procesa aktivizāciju.
Gadu tūkstošiem cilvēku sabiedrībā bija vērojama viena un tā pati masu komunikācijas aina – harismātiski garīgie līderi uzrunāja tautu tempļu pagalmos un no baznīcu kancelēm, revolūciju vadītāji uzstājās mītiņos pilsētu galvenajos laukumos. Darbojās princips – vadonis un tauta. Gāja laiks, mainījās tehniskie līdzekļi, parādījās laikraksti, skaļruņi, radio un televīzija.
Tomēr galvenais princips saglabājās: viens cilvēks, viena organizācija centās uzrunāt daudzus.
Tas viss ir mainījies ar interneta un sociālo tīklu atnākšanu. Laiks, kad ģimenes galva rītos skujoties klausījās radio ziņas, pie brokastu galda pārlapoja avīzi, bet vakarā televīzijā vēroja dienas ziņu kopsavilkumu, ir aizgājis. Parasta aina šodien – parkā uz soliņa sēž jauniešu bariņš. Viņi nesarunājas savā starpā, bet “glauda” viedtālruņu ekrānus. Ar ko viņi komunicē? Varbūt ar paziņu, kurš patlaban atrodas otrā pasaules malā. Bet nav arī izslēgts, ka viens ar otru. Sarunāties vairs nav modē.
Bet varbūt viņus sasniedz politiski vēstījumi? Iespējams, tās ir daudzas partijas, kustības, līderi. Bet pastāv arī iespēja, ka viņus uzrunā viens un tas pats cilvēks – tikai viņi to nezina, jo blakus sēdošie klusē. Vai arī nevēlas, pat kautrējas atklāt savas politiskās simpātijas.
Un tad izrādās, ka, pretēji ekspertu prognozēm, ASV prezidenta vēlēšanās uzvar Donalds Tramps. Viņa vēlētāji neskatījās CNN, nelasīja “Washington Post” vai “New York Times”, bet labprāt sekoja Trampa ierakstiem tviterī. Un ne tikai sekoja, bet arī dalījās ar tiem, tā kļūstot par brīvprātīgiem aģitatoriem.
Man arī patīk lasīt Trampa tvītus. Ne vienmēr tie ir politiski pieņemami, bet nevar noliegt – tieši, precīzi, asprātīgi un interesanti.
Nav brīnums, ka Demokrātu partija joprojām nav atradusi zāles pret Trampa politiskās uzvedības manieri, kas neiederas pierastās komunikācijas rāmjos. Bet Tramps ir izņēmums, sociālo tīklu vidē tapušās kustības pagaidām vēl nespēj izveidot stabilas, ilglaicīgas politiskas struktūras. “Arābu pavasari”, kas izveda ielās miljonus, nav panākuši autoritāro režīmu demokratizāciju. Zviedru skolnieces Grētas Tūnbergas rīkotās piektdienu demonstrācijas “klimata glābšanai” ir un paliek vien skaļas protesta akcijas bez nopietna seguma. Pat Francijas “dzeltenās vestes” nav izaugušas līdz organizētam politiskam spēkam.
Jautājums – kāpēc? Atbildes uz šo jautājumu vēl nav, jo mēs vēl atrodamies procesa iekšienē, tā sākuma stadijā. Viens gan ir skaidrs – ir pienācis milzīgu, vēl līdz galam neapzinātu iespēju laiks, īstais brīdis jaunu politisku spēku dibināšanai – pasaulē, Eiropā, Latvijā, Rīgā. Tas ir tikai laika jautājums, kad kāda atgadījuma uzšķiltā dzirkstele aizdedzinās pērnā gada kūlu arī politikas jomā.
Interesanti – pēdējais politiķis, kuram izdevās vēl “klasiskās formās” uzrunāt vienlaikus visu nāciju, ir nesen ievēlētais Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis. Taču viņa vēstījuma pamatā bija ironija, izsmiekls un satīra. Izrādās, arī politiskajā komunikācijā vēsture atkārtojas kā farss.
