Dzirkstele, no kuras radās VEF 1
2019. gada 10. jūnijā apritēja 100 gadi kopš Valsts elektrotehniskās fabrikas – VEF – dibināšanas. VEF pirmais direktors Aleksandrs Tīpainis atstājis nākamajām paaudzēm manuskriptu “Kā Pasta un telegrāfa departamenta (PTD) galvenā darbnīca izauga par VEF”, aptverot darbnīcas pirmos pastāvēšanas gadus līdz 1932. gadam, kad tā tika pārdēvēta par VEF. Atmiņas pierakstīt A. Tīpaini lielā mērā bija mudinājis tas, ka 1944. gadā, Hitlera karapulkiem pametot Rīgu, viss PTD arhīvs tika nodedzināts, tādējādi atstājot gaužām maz taustāmu liecību par darbnīcas pirmvēsturi. Turklāt, kā lasām manuskripta ievadā, 60. gados A. Tīpainis bija palicis vienīgais, kurš bijis klāt PTD galvenajā darbnīcā no pirmās darba dienas.
Aleksandru Tīpaini droši var uzskatīt par “pirmo sērkociņu”, pateicoties kuram radās Latvijas rūpniecības flagmanis VEF. Un tā ir gluži iederīgi, ka tieši viņa manuskripts bija dzinulis, kas “piešķīla” ideju radīt izdevumu, kas veltīts bagātīgajai VEF vēsturei. Sagaidot VEF simtgadi, izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdota pamatā bijušo vefiešu sarakstīta VEF vēstures monogrāfija divās grāmatās ar nosaukumu “Nezūdošās vērtības”. Izdevums tapis, pateicoties “Latvijas Mobilajam Telefonam” (LMT) un Valsts kultūrkapitāla fondam (VKKF).
Tālāk lasāmi iepriekš minētā manuskripta fragmenti, kuros aprakstīts unikāls stāsts – kā jaundibinātajā Latvijas valstī A. Tīpaiņa smieklus raisošā ideja par savu telefonu ražošanu kļuva par realitāti.
Ķecerīgā doma par telefona aparātu ražošanu
1914. gada oktobrī Tērbatas (no 1918. gada – Tartu) telefona kantora “Tartu Telefon Vabrik” priekšnieks Jērums saņēma priekšrakstu [..] sastādīt komisiju, kurai bija jāierodas Tērbatas telefonu fabrikā un jāpieņem 80 telefona aparāti, iepriekš tos pārbaudot saskaņā ar piegādes noteikumiem. [..]
Pirms Pirmā pasaules kara Krievijā nebija nevienas nacionālas telefona fabrikas. Pēterburgā bija vairāku lielu ārzemju fabriku filiāles, un dažas no tām ražoja arī telefona aparātus. Tāda filiāļu iekārtošana bija izdevīga, jo materiāliem un pusfabrikātiem bija daudz mazāka muita nekā gatavajai produkcijai. Telefonus ražoja “Ericsson”, “Siemens” un Heislera filiālfabrikas. Pasta un telefona resors iegādāja telefonus no Eriksona, mazāk no Heislera un pēdējā laikā arī no Tērbatas fabrikas.
Norunātā dienā komisija ieradās Tērbatas fabrikā. Vispārpieņemts, kad fabrikā ierodas kāda pieņemšanas komisija, komisijas locekļus iepazīstina ar fabrikas tehnisko iekārtu, ražošanas norisi. To realizējot, komisijas locekļus izvadā pa darba telpām, dod attiecīgus paskaidrojumus. Pēc tam notiek pieņemamās produkcijas pārbaude, sastāda pārbaudes aktu, un noslēgumā mazs pacienājums: uzkožamie, iedzeramie, kāds silts ēdiens.
Arī šoreiz komisija iepazīstināja ar fabrikas iekārtu un ražošanu. Komisiju vadīja direktors bārddzinis un “inženiers” Balodis.
Jērumam un Esterlingam šī apskate bija garlaicīga laika kavēšana. Apskatāmā tehniskā iekārta un ražošanas procesi viņiem bija sveši, nesaprotami, un viņi “nekā neredzēja”. Mani tā ārkārtīgi interesēja, un es ļoti daudz redzēju. Nevienu telefona fabriku vēl nebiju redzējis, tomēr katru darba mašīnu, katru operāciju ļoti labi sapratu, tāpat katrs apstrādāšanas paņēmiens, katrs darba posms bija saprotams un skaidrs. Mani ārkārtīgi pārsteidza, cik primitīvi, neorganizēti, nemākulīgi, pat nolaidīgi viņi strādāja, cik primitīvi bija organizēts viss pasākums – un tomēr viņi ražoja telefona aparātus!
Nu man bija skaidrs, kāpēc viņu ražotie telefoni ir tik zemas kvalitātes. Te es redzēju, ar cik vienkāršu iekārtu var ražot telefona aparātus! Turklāt redzētais man atgādināja vienkāršo patiesību, ka telefona aparāts nerodas kā kaķēns no embrija. [..] Ražot telefona aparātu nozīmē ražot tā atsevišķās daļas – ja daļas būs labas kvalitātes un samontētas nevainojami, arī telefoni būs labi. Tālāk es secināju: ja “Telefon Vabrik” darbus organizētu lietpratīgāk, lietotu piemērotus materiālus, par telefona aparātiem neviens nesūdzētos. Turklāt nemaz nav vajadzīga monumentāla ražošanas iekārta.
Bet kādēļ tikai mani vienu apskaidroja tāda “parādīšanās”, bet Jērumu un Esterlingu nekas nesakustināja? Uz to var atbildēt: tamdēļ, ka es no sestā dzīvības gada līdz 17 gadiem visu laiku pavadīju, mācoties tēva darbnīcā, un viņš bija labs amatu pratējs, visus darbus izpildīja ar lielu rūpību, un arī tamdēļ, ka no 1906. gada līdz 1911. gadam es strādāju telegrāfa darbnīcā un laba smalkmehāniķa Beltsona vadībā apguvu šo amatu. Pēc Tērbatas telefonu fabrikas apskates un tur novērotā man radās ideja: «.. es ražošu telefonus!» Tas bija domāts – uz savu roku! [..]
Pēc manas pārliecības šajā “Tartu Telefon Vabrik” apmeklējumā ir VEF idejiskais sākums, tas sērkociņš, tā dzirkstele, no kuras attīstījās Latvijas nacionālā Valsts elektrotehniskā fabrika – VEF.
Pēc komisijas uzdevumu izpildīšanas, ejot uz telefona kantori, sarunās, starp citu, teicu, ka būvēšu telefonus. Labi atminu: Jērums un Esterlings to uzņēma kā neizdevušos joku. No minētās dienas ideja par telefonu būvi mani vairs neatstāja.
Vēl atzīmēšu – ja es kā pirmo telefonu fabriku būtu redzējis “Siemens” fabriku Berlīnē ar tās grandiozo iekārtu, attīstīto organizētību un lietpratīgo vadību, esmu pārliecināts, nekad man ne prātā nenāktu ķecerīgā doma par telefona aparātu ražošanu. [..]
Darbnīcas pirmsākumi
Saskaņā ar pārvaldes priekšnieka rīkojumu, Pasta un telegrāfa pārvaldes darbnīca sāka darboties 1919. gada 10. jūnijā ar pieciem darbiniekiem: pārzini Aleksandru Tīpaini, amatniekiem smalkmehāniķiem Teodoru Šūlbergu un Jāni Šteinbeltu, galdnieku Frici Liepiņu un noliktavas pārzini Kārli Kīnu. [..]
Darbnīcas rīcībā bija palikusi viena maza smalkmehāniķa virpa (bez vadvārpstas), divas skrūvspīles un nedaudz sīko rīku. Sākot strādāt, katrs amatnieks atnesa no mājas savus rīkus. Galdnieks Liepiņš atveda savu skrūvbeņķi un pilnīgu galdnieka rīku komplektu. Ir veca patiesība: katram amatniekam ir sava personīga darbnīciņa. Dažam maza, citam plašāka.
Pasta un telegrāfa darbnīca dabūja telpas Lielā pasta namā. Sākumam telpas bija plašas, uz vietas bija saglabājušies lielinieku laikā pagatavotie skrūvspīļu darba galdi.
Neatliekams uzdevums bija iegādāt nepieciešamos darbarīkus, arī dažas darba mašīnas.
Lai varētu izprast saimnieciskos apstākļus Rīgā tajā laikā, kad sāka eksistēt galvenā darbnīca, jāiepazīstas ar toreizējiem dzīves apstākļiem Rīgā.
No apmēram 650 000 iedzīvotāju pirms Pirmā pasaules kara sākuma Rīgā bija atlikuši knapi 256 000. Rīgā nedarbojās neviena fabrika. Ar virspavēlnieka rīkojumu visus rūpniecības uzņēmumus 1915.–1916. gadā bija evakuējuši no Rīgas uz Iekškrieviju.
1919. gadā Rīgā bija tikai pārtikas veikali. Tajos dalīja uzturvielas uz kartītēm. Veikala, kas pārdotu darbarīkus un materiālus, nebija neviena.
Latvijas saimnieciskās dzīves atjaunošanai liela nozīme bija sabiedrībai “Konzums”. Cik atminu, “Konzums” ir vācu – Baltijas vācu muižnieku – Konsumverein jeb patērētāju biedrības turpinājums. Muižnieku biedrība ir no ārzemēm ievedusi un tālāk Baltijā pārdevusi zemkopības mašīnas, mākslīgos mēslus, dažādas iekārtas utt. Sabiedrības vārds un solīdā rīcība bija ārzemēs pazīstama. 1919. gadā sabiedrība pārgāja latviešu rokās, un, cik atminu, tās vadībā K. Ulmanim bija noteikšana.
Kamēr Latvijai nebija savas valūtas, apgrozībā bija krievu rubļi, krievu sīkā nauda, uz bieza papīra nodrukātas pasta markas. “Konzumam” turpretim bija reālas vērtības: no zemniekiem iepirkti zemkopības ražojumi. Par tiem ārzemēs varēja iegūt valūtu. Ar šo “Konzuma” ietirgoto valūtu rīkojās K. Ulmaņa valdība Latvijas pastāvēšanas sākumā. Pateicoties “Konzumam”, Latvijā pamazām sāka ieplūst ārzemju mantas.
Darbnīcas eksistences sākumā vienīgā iespēja atrast kādus metālu apstrādāšanas rīkus, tāpat materiālus, bija krāmu tirgus. Ikdienā to sauca par uteni, ar humoru par engliš magazinu. Pēc baltvācu karaspēka atkāpšanās uz Jelgavu krāmu tirgus atdzīvojās. Nāca pārdošanā galvenokārt kara un okupācijas laikos nočieptās mantas. Nereti tur uzpeldēja derīgi priekšmeti. Sākumā darbnīca plaši izmantoja šo engliš magazinu.
Darbnīcas ražošanas programmā sākumā ietilpa uzdevums savest kārtībā vāciešu un pēc tam lielinieku uz vietas pamestos telegrāfa un telefona aparātus, telegrāfa līniju būves darbarīkus un pasta inventāru. Šie darbi nav nekas sevišķs, bet lielas grūtības sagādāja rīku un materiālu trūkums.
Liela Dieva dāvana bija Morzes aparātu rezerves daļas, kuras K. Kīnam izdevās no lielinieku evakuācijas noslēpt katlu kurtuvēs.
Visu 1919. gadu karadarbības draudi turpināja pastāvēt. Sākās Baltijas muižnieku sakomplektētā karaspēka zem Golca un Bermonta-Avalova markas avantūra. Visu Bermonta uzbrukuma laiku darbnīca turpināja strādāt. Starp citu, tā izlaboja partiju dzelzs gultu Sarkanā Krusta slimnīcai. [..]
Pēc Kurzemes atbrīvošanas no Baltijas muižnieku savervētā karaspēka un Latvijas–Vācijas karastāvokļa izbeigšanās ar miera līgumu 1920. gadā dzīve Kurzemē un Vidzemē sāka ievirzīties miera laika sliedēs. [..] Pasta iestādes sāka atjaunot darbību. Līdztekus atjaunoja arī telegrāfa sakarus un atsevišķos gadījumos iekārtoja telefona sakarus. Vairāki desmiti kolonnu strādāja pie telegrāfa līniju izlabošanas un kara gados likvidēto līniju atjaunošanas. Līnijas materiālu – izolatoru, kāšu, vadu – netrūka. Tos ņēma no likvidējamām kara sakaru līnijām, un balstiem nozāģēja baļķus tuvējā mežā. Lielas grūtības bija ar līniju būves darbarīku un iekārtu trūkumu: tirgū tos iegādāties nevarēja, un darbnīca nepaspēja tos saražot darba mašīnu un atslēdznieka amata rīku trūkuma dēļ.
1920. gada pavasarī darbnīcai gadījās laimīgs ķēriens: izdevās iegādāt spēcīgu, modernu universālvirpu metālam. Virpa bija izlikta pārdošanai Marienfelda veikalā Marijas ielā. [..] Tehniskās pārvaldes priekšnieks Stūresteps bija kaut kur komandējumā, viņa pienākumus pildīja ekspluatācijas priekšnieks inženieris Voldemārs Krūmiņš (Garais Krūms). Aizgāju pie Krūmiņa, pēc īsas sarunas gājām pie E. Kadiķa, kurš deva piekrišanu. Krūmiņš atnāca līdzi uz Marienfelda veikalu, uz vietas noformējām pirkumu un tai pašā dienā virpu pārvedām uz darbnīcu. Interesanti atzīmēt: kamēr virpu ormanī vedām uz Pasta un telegrāfa darbnīcu, virpai piebiedrojās vairāki virpotāji, un, nonākuši darbnīcā, tie lūdza pieņemt viņus darbā. Virpas iegāde deva iespēju sākt plašos apmēros ražot līniju būves darbarīkus, arī izgatavot speciālās iekārtas masu fabrikācijai.
Darbnīca sāka plašos apmēros ražot blokus stiepļu novilkšanai, naglas, tītavas stieplēm, plakanstangas, balsta kāpšļus kāpšanai, kāšu atslēgas, drošības jostas, kontrolstabu kronšteinus, balstu šķēršņus utt. Gandrīz visi materiāli bija lietoti.
Pasta kantoru darbības atjaunošanai darbnīca izgatavoja zīmogus, kalendāra stempeles, vērtību lādes, bieza skārda vēstuļu kastes u. c. [..]
Līdz ar saimnieciskās dzīves atjaunošanos bija nepieciešami telefoni. Rīgas telefona centrāle darbojās, arī tilpums bija, bet aparātu nebija. Ja jaunais abonents nāca ar savu aparātu, viņu tūliņ pievienoja centrālei.
Sākās spekulācija ar telefona aparātiem. Uzņēmīgi ļaudis pa pilsētu salasīja dažkārt pirmatnējas konstrukcijas, pat galīgi nolietotus telefona aparātus, tos no ārpuses notīrīja, palaboja un pārdeva tiem, kas vēlējās pieslēgties telefona centrālei.
Pasta un telegrāfa pārvalde iegādāja telefona aparātus sacensību kārtībā: pieņēma piedāvājumus un noteiktā dienā un stundā atvēra aploksnes. Pasūtījumu nodeva tam, kurš, pildot tehniskos noteikumus, piedāvāja lētāko cenu. Ierobežotā budžeta dēļ telefonus iegādāja mazās partijās: vienā izsolē 100–200 gab. Kā par spīti, katrā izsolē nācās piešķirt aparātu iegādi citai firmai. Telefona aparātus iegādāja no “Siemens”, “Western Electric”, “Ericsson”, no norvēģu “Elektrisk Biro”, pat no “Tartu Telefon Vabrik”. Sevišķi jokaini bija kādas franču firmas aparāti – līdzīgi pirmajiem Bella aparātiem. Aparātu kārtībā uzturēšanai nepieciešamās rezerves daļas bija jāiegādā no dažādām fabrikām.
Daudzkārt man uzmācās doma: būtu jāsāk ražot telefona aparāti. Bet – ar ko? Nebūtu lielinieki aizvazājuši no Maskavas reevakuēto Rīgas PTD pārvaldes darbnīcu… Tad varētu sākt. Bet tagad? [..]
1920. gada rudenī iegāju Rēdliha veikalā – meklēju, ko nopirkt, un mani tur pazina, zināja, ka esmu no PTD darbnīcas un pastāvīgi meklēju mantas, kuras viņiem reti gadās.
Te pienāk viens no Rēdliha bodes zeļļiem (laikam Nubians), paved mani sāņus un noslēpumaini sāk stāstīt, vai es nevarot nopirkt PTD darbnīcai “vienu feinu verkštati ar daudz drēbankiem, mašīnām un verkceihiem par 120 000 rubļiem”? Viņš briesmīgi slavēja piedāvājumu. Ja patīkot, varot tūlīt apskatīt. [..]
Iegājām vecmodīgā Rīgas namā, pa šaurām, izlocītām kāpnēm nokļuvām trešajā stāvā. Te Nubians pieklauvēja, ar iznākušo cilvēku sačukstējās, un mūs ielaida parastā pārtikuša Rīgas pilsoņa istabā ar rakstāmgaldu un citām mēbelēm. Pēc tam gājām nākamajā istabā. Es biju ārkārtīgi pārsteigts! Vēl nākamajā istabā… kaut kas neticams, fantastisks! [..] Katra istaba bija apmēram 25–30 m2 liela. Istabās bija iekārtota smalkmehānikas precīzo darbu laboratorija – [kāda A. Kroseta] darbnīca. [..]
Pēc Kroseta iekārtas nopirkšanas man radās pārliecība, ka Rīgā ir darba mašīnas, rīki, varbūt materiāli un tos nav ko meklēt pustukšās magaziņās – tos vajag dabūt ārā no paslēptuvēm. Mēģināju izmantot “dzīvos laikrakstus”: aicināju darbnīcas personālu taujāt, vai kādam nav saglabājušies elektriskie motorīši virpām [..] utt. Tam bija necerēti labi panākumi. Īsā laikā izdevās nopirkt elektromotoriņus, spēcīgu kājas bormašīnu urbjiem līdz 25 mm, šepinga vienstendera spēcīgu balanspresi. Tagad bija viss nepieciešamais telefona aparātu ražošanai!
UZZIŅA
Aleksandrs Tīpainis (1886–1974)
Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas, no kuras vēlāk izauga VEF, dibinātājs un pirmais vadītājs.
1949. gadā ar ģimeni izsūtīts uz Amūras apgabalu, atgriezies Latvijā 1956. gadā.
Devies pensijā 1960. gadā, kad sāka rakstīt atmiņas par VEF pirmsākumiem. Strādājis pie manuskripta piecus gadus.
2012. gadā Rīgā pie nama Aspazijas bulvārī 5, kur PTD galvenā darbnīca sāka savu darbību 1919. gadā, A. Tīpainim uzstādīta piemiņas plāksne.
UZZIŅA
PTD galvenās darbnīcas (GD) izaugsme skaitļos
1919. gadā darbu PTD sāka pieci darbinieki, ieskaitot A. Tīpaini.
1921. gada vasarā darbnīcā jau strādāja ap 70, 1922. gadā – ap 200 darbiniekiem.
Sagaidot darbnīcas 10. jubileju1929. gadā, tajā bija jau teju 1000.
Darbnīcas 20. jubilejas gadā (jau zem VEF zīmola) – ap 4000 strādnieku.
