Diāna Jance: Dzīres Senajā Romā un Latvijā 0
Senās Romas laikos iedzīvotāji augustā svinējuši ražas novākšanas svētkus. Tie saukti par “Ferragosto”, un svinēšanu esot aizsācis pirmais Romas imperators Oktaviāns (63. – 14. g. pr. Kr.). Vīns esot lijis straumēm, gardi ēdieni smaržojuši, dziesmuspēles, izrādīšanās un krāsaini tēli pildījuši ielas. Imperatora Oktaviāna laikos gan vēl nav bijuši plastmasas puķu vainadziņi un silikona lūpu krāsas, taču spožus un pārspīlētus kostīmus valkājuši daudzi senie romieši. Impērijas pilsētu ielās klīduši pārģērbtu ļaužu pūļi, kuri baidījuši mazus bērnus un vecus cilvēkus. Uz šīm dažām svētku nedēļām par ākstu un publisku izklaidētāju varējis pārvērsties jebkurš augstdzimušais patricietis, savukārt pie varas klātajiem dzīru galdiem bijis atļauts sēdēt citkārt nabagajiem un pazemīgajiem vai vienkārši slinkajiem iedzīvotājiem. Šajās dienās viss bijis sagriezies ačgārni, kājām gaisā un ļaužu prātiem vairs nav bijis ne jēgas, ne robežu. Ielās valdījuši kumēdiņu taisītāji un tauta līksmojusi. Svētki ilguši vairākas nedēļas, un it visi – dižciltīgie un vergi, klejojošie suņi un pieradinātie mērkaķīši – ēduši bez mitas. Kā nu ne – raža bijusi novākta, klētis un pagrabi pilni, siltajā dienvidu zemē nebija jādomā ne par iespējamo kailsalu, ne apkuri ziemā. Vergi un neskaitāmie iztapoņas savu darbu bija veikuši labi. Senās Romas impērijas valdniekiem tolaik naudas bija daudz, ar to varēja šķiesties. Jāpiebilst gan, ka izšķērdīgās Senās Romas impērijas mūžs nebija pārlieku ilgs.
Ferragosto – augusta ražas svētkus – mūsdienu Itālijas teritorijā svin jau divdesmit pirmo gadsimtu. Laika gaitā dažādas varas tautā iemīļotās svinības piemērojušas saviem populistiskiem un citādiem mērķiem, bet tautas līksmošanās tveicīgajā augusta viducī nekad nav apstājusies. Fašistu valdīšanas laikā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados esot aizsākta palētināta vai pat bezmaksas publiskā transporta tradīcija. Tagad gan vairs Ferragosto nesvin vairākas nedēļas, oficiālie mūsdienu svētki ir tikai nedēļas nogalē augusta viducī un svinami reizē ar katoļu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem 15. augustā.
Dzejniece Elza Stērste 1928. – pirmās Latvijas republikas desmitgades – gadā, sacerēja dzejoli “Laikmetiskais”, kur citstarp ir rindas: “.. Tur prot ar lielmanīgu svīri / Ik pigmeju uz augšu stumt… / Ap sevi pulcina tas svītu, / Kas dzīrot tā kā vergi prot, / Un vīna mielēm apslacīti / Iet lieliem veļiem godu dot.”
Pie mums, Eiropas ziemeļos, augusta vidū vīnogas parasti vēl nav īsti nogatavojušās. Dažas šķirnes vēl ir pavisam skābas pat šajā karstajā vasarā. Kāda tautā iemīļota paruna gudri māca, ka bez maksas ir tikai siers peļu slazdā un pat tas tikai otrajai pelei. Droši vien skrupulozi vēsturnieki un matemātiķi reiz saskaitīs, cik daudz naudas izkūpējis mūsu valsts simtgades laika trakajās uguņošanās. Cik zināms, tad tie nav, daudzuprāt, neizsmeļamie Eiropas fondi, kas apmaksā skaistas bezmaksas izklaides gandrīz gada garumā. Simtgade, pilsētu un novadu svētki, sarkani celiņi un fanfaras ievērojamiem viesiem tiek finansēti no sen piešķirtas kārnās nodokļu maksātāju naudas. Protams, šīs ir tikai pārdomas, kad vairs nevar neko mainīt, jo budžeti sen jau iedalīti un pārdalīti. Tomēr par to, iespējams, vērts padomāt nākotnē.
Latvijā jau no seniem laikiem par ražas svētkiem uzskatām Miķeļa dienu – 30. septembri, kad lauku darbi ir pabeigti, raža novākta un latviešiem ierasts svinēt dzīvi un darbu ar bagātīgu mielastu un skaļu līksmību.
“Pār savas dzimtās zemes vīlēm / Jau kāri kauliņus tie met…”, pirms deviņdesmit gadiem dzejolī turpināja dzejniece Elza Stērste. Pēc pavisam neilga laika, nieka trim gadiem, 21. augustā svinēsim atjaunotās Latvijas trīsdesmito gadadienu. Mums ir visas iespējas ķerties pie praktiskiem darbiem, kas uzlabotu cilvēku ikdienu.
No uguņošanas paliek pāri tikai dūmi un arī tie, kā zināms, izkūp vējā.
