Dzīres mēra laikā. Kam izdevīgi, ka tauta nodzeras? 33
Ieva Nikoleta Dāboliņa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nepārtrauktās, nebeidzamās pārmaiņas alkohola ražošanas un izplatīšanas nozarē liecina par milzīgu naudu, kas te grozās, un cīņu par peļņu situācijā, kad cilvēku Latvijā kļūst aizvien mazāk – arī pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ.
Ar visām alkoholisma apkarošanas programmām, kas valstī izstrādātas kopš padomju impērijas un tās alkohola monopola beigām, šīs psihotropās un atkarību izraisošās vielas patēriņš nemazinās, bet ar mazām atkāpītēm nepārtraukti pieaug.
Pēc pirmā COVID trauksmes viļņa Rīgas pagalmos un peldvietās varēja redzēt nomācoši daudz aptaukojušos bērnu. Diemžēl, atkarību no alkohola nevar pamanīt tik vienkārši, taču cilvēku vēlme pabēgt no dzīves grūtībām un rutīnas tagad ir fiziski ierobežota.
Iespējas ceļot, sportot, baudīt kultūru vai apmeklēt dievkalpojumus ir mazas, toties ir atļauta alkohola tirdzniecība internetā, kas nozīmē, ka diennakts laika un vecuma ierobežojumi ir vismaz izšķobīti.
Pēdējos gados ir izdarīts daudz, lai neviens nevarētu saprast, ko dzer, kā dzer un cik daudz dzer latvieši. Bez tūkstošiem jāņu un sašu, kas malkas šķūnītī slēpj Agdama pudeli, faktus negribīgi atklāj arī ražotāji un tirgotāji.
Tomēr darbojošās personas jau gadsimtiem ilgi nav mainījušās – tie ir LĒJĒJS, DZĒRĒJS un GLĀBĒJS: Ir cilvēki, kas pelna ražojot un pārdodot alkoholu un nevēlas zaudēt ne kripatiņu no savas dzīves kvalitātes arī posta un mēra laikā.
Ir cilvēki, kas dzer un slavina dzeršanu. Un ir cilvēki, kas redz un personīgi saskaras ar postu savās un citu cilvēku dzīvēs un strādā pie seku novēršanas.
Pateicoties ļoti senai, arī latviešu tautas dainās apdziedātai dzeršanas kultūrai, gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs pieder vismaz divām no šīm grupam. Un daudzi, diemžēl, arī visās trijās, jo katrs lauku veikaliņš būtībā ir dzērienu veikals ar citu preču piedevu.
Labos un ļaunos te grūti nodalīt. Dziesmu svētku estrādē tauta lielāko pacēlumu sasniedz pie vārdiem “pats par savu naudu dzēru”, bet vējiņš aizpūš gan laiviņas, gan līgaviņas, par pašiem nabaga dzērājiņiem un viņu kumeliņiem nemaz nerunājot.
Alkohols joprojām ir vienīgā psihoaktīvā un atkarību izraisošā viela, kuras izplatību neregulē starptautiskas vienošanās – ne pasaules, ne Eiropas Savienības mērogā.
Katras valsts vadītājiem ir brīvas rokas ļaut savai tautai nodzerties vai mēģināt to ierobežot. Labā ziņa – sekas nevar attaisot ne ar kādām ES regulām, jo visus lēmumus pieņem katra valsts pati.
Cik izdzer DZĒRĒJS?
Ja sadala patērētā alkohola daudzumu “uz galviņām”, tad katrs Latvijas iedzīvotājs – no zīdainīša līdz sirmai māmuļai, ieskaitot katru šī raksta lasītāju, pagājušajā gadā izdzēra krietnu spaini spirta. Ja sadala uz 15 gadu vecumu sasniegušajiem iedzīvotājiem (15+), tad tie ir 12.9 litri absolūtā alkohola (AA), jeb 100% etanola 2019.gadā.
Lai noskaidrotu reālo dzeršanas apmēru, klāt pie reģistrētā alkohola pieskaita nereģistrēto un atņem tūristu iegādāto alkoholu. Var teikt, ka šie rādītāji viens otru nosedz.
Pēc PVO definīcijas nereģistrētais alkohols ir mājās ražots alkohols, nelegāli ražots alkohols, kontrabandas alkohols, kā arī surogāta alkohols – piemēram, mutes skalojamie līdzekļi, parfimērijas produkti – smaržas, odekoloni.
Nesmukā dzērienkarte
Jautāts par DZĒRĒJU gaumi oficiālā nozares lobija LANA (Latvijas Alkohola nozares asociācija) izpilddirektors Dāvis Vītols atbild: “Es nezināšu brendus, bet runājot par kategorijām, tur viss skaidri redzams, ka degvīns un alus kļūst mazāk populāri.
No stiprajiem dzērieniem Latvijā patlaban popularitāti iemanto rums un džins. Tieši džins pasaulē šobrīd ir modē.”
Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs: “Mums nav tādu datu, un tas mūs īstenībā neinteresē, jo mūsu uzdevums ir veidot politiku, nevis interesēties, ko pērk cilvēki.”
Kopš 2019. gada marta gada uzņēmumiem vairs nav jāsniedz VID atskaite par pārdoto dzērienu sortimentu un iespējams, ka tieši abi augstāk citētie kungi tam ir bijuši iniciatori.
Sortimenta atskaites ne tikai apgrūtina uzņēmējus, bet arī atklāj nepatīkamu patiesību, jo pusotra gada laikā cilvēku gaume nevar pilnībā pārmainīties.
Dzērienu TOP 20 nebija ne smakas no džina. Sarakstā bija ne tikai dzirkstošie vīni, sentimentālais Mokas liķieris un tūristu iecienītais Rīgas melnais balzams, bet arī stiprinātie vīni Agdam un Agdams, ar ko vislētāk sasniedzams 12.9 litru AA patēriņš gadā.
Visefektīvākie AA satura/cenas ziņā bija arī alum līdzīgie dzērieni Miezītis, Apinītis stiprais un Apinītis īpaši stiprais.
Sarkanais paklājs uz elli
Kā atšķirt, ka iedzeršana jau kļūst riskanta? Narkoloģe Ilze Maksima atklāj: “Tā robeža ir ļoti neskaidra, jo probēmas sākas daudz ātrāk, nekā tās uz āru ir redzamas. Vispirms cilvēkam parādās psihiski atkarības simptomi, kad tiek sacerēti dažādi veiksmes un ieguvumu stāsti, cik tas ir jauki.
Ja apstākļi piespiež, viņš var saņemties un atlikt savu prieka un laimes brīdi līdz nedēļas baigām vai atvaļinājuma sākumam, bet tad aiziet jūriņā, uzkāpj uz korķa, dod pa bundžām… utt.
Tas jau ir sarkanais paklājs nokāpšanai atkarības drūmajā ellē. Taču pašas atkarības pamatpazīme ir paģiru esamība un to pārcelšana.
Neiegūstot vielu pietiekamā daudzumā vai biežumā cilvēks jūt diskomfortu – fizisku vai psihisku un ir ļoti neapmierināts ar šo situāciju. Tad viņš uzņem vēl vienu devu un atkal atliek savu skaidrību uz nenoteiktu laiku.”
Kaza beigta, vilks izsalcis
Pasaules lielākie dzērāji dzīvo tieši Eiropā. 2016. gadā pēc alkohola patēriņa Latvija starp visām Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm bija 8. vietā, toties pirmajā vietā pasaulē ar 450 alkohola izraisītiem nāves gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem un katru izdzerto absolūtā alkohola litru.
Latvijā dzeršana ir īpaši bīstama dzīvībai – apmēram trīs reizes bīstamāka nekā vidēji ES dalībvalstīs. Baltijas valstu iedzīvotāji nodzer 10% no savas dzīves – aptuveni katru desmito dzīves gadu.
2020. gada valsts budžetā Valsts policijai, NMPD, VUGD un Ieslodzījuma vietu pārvaldei kopā atvēlēti 347 miljoni EUR. Bezpajumtnieku skaitu Rīgā neviens dienests precīzi nevar nosaukt – tas ir no 3 līdz 10 tūkstošiem, savukārt, ieslodzīto skaits gada sākumā bija 3522.
Nav zināms, cik no neiegūtā IKP (2019.g. IKP bija 15 923 EUR/iedz.) var norakstīt uz alkohola nozari. Daudziem no šiem cilvēkiem ir bijušas sievas un ģimenes, bērnunamos aug viņu bērni, no kuriem daudzi vēlāk papildina atkarību pārņemto prostitūtu, cietumnieku un bezpajumtnieku rindas.
Arī viņu vecākus un vecvecākus pārsvarā uztur valsts, bet īpašumi, mājas un dzīvokļi tiek pārvērsti šķidrajā valūtā un uzlabo alkohola nozares peļņas rādītājus.
Asociētais profesors Dzintars Mozgis, SPKC Direktora vietnieks sabiedrības veselības un profilakses jautājumos: “Jūs nekad nevarat novērtēt cilvēka mūžu.
Eksistē tādas QUALY un DALY specifiskas metodes tieši šim nolūkam. DALY (disability-adjusted life year – nespējas skarts dzīves gads) raksturo zaudējumus, ko slimība vai invaliditāte nodara sabiedrībai.
Savulaik kaut ko mēģinājām rēķināt, bet ir vērtības, ko nevar novērtēt naudā, kaut mums ļoti gribētos.”
Saskaņā ar SPKC 2015. gada pētījumu vairāk nekā puse (51,2%) darbspējas vecuma iedzīvotāju pēdējā gada laikā bija lietojuši alkoholu riskantā veidā, tai skaitā 61,5% vīriešu un 28,4% sieviešu, tomēr citās domās ir LANA izpilddirektors Dāvis Vītols: “Mēs redzam, ka aptuveni 80% prot un māk atbildīgi lietot alkoholiskos dzērienus, 15% ir riska grupā un tikai 5% tajā grupā, kuriem būtu jāmeklē palīdzība. Tas ir tas, kā mēs interpretējam situāciju Latvijā.”
Arī Henrikam Danusēvičam ir gaišs skats uz dzīvi: “Ja mēs skatāmies alkohola patēriņu pirms COVID, tad alkohola patēriņš kritās un bija zemāks nekā kaimiņvalstīs. Mums nebija problēmu.”
Ko darīt?
Vairums pasaules pētnieku konstatējuši, ka alkohola lietošanas kultūra veidojas desmitiem un pat simtiem gadu, tāpēc strauji pavērsieni tajā nav iespējami.
Jaunieši parasti sāk ar vieglajiem dzērieniem – pārsvarā alu, vieglajiem kokteiļiem un sidriem, tādēļ jāsāk ar stingrāku vieglo alkoholisko dzērienu regulēšanu un jauniešu izglītošanu.
Taču reālas izmaiņas alkohola patēriņa kultūrā var izjust tikai pēc 10 līdz 20 gadiem.
Pēc karstām debatēm šovasar tika apstiprināts MK rīkojums Nr. 412 “Par Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plānu 2020. līdz 2022. gadam”.
Dokuments ir vērtīgs ar daudzpusīgo alkoholisma seku analīzi un nosaka alus un vīna cenu un atlaižu reklāmas ierobežojumus. Diemžēl daudzi rīcības programmas punkti ar Ekonomikas ministrijas un dažādu uzņēmēju organizāciju (LDDK un LTRK, LPUF) pūlēm jau apspriešanas stadijā ir ieguvuši gaužām miglainu apveidu: “līdz 2022. gadam izvērtēt iespēju pārskatīt…”
Dāvis Vītols: “Esam izstrādājuši mūsu www.atbildigi.lv mājaslapā atbildīgas alkohola lietošanas ceļvedi, ko mēs tuvākajā laikā virzīsim sabiedrībā. Manuprāt, Latvijā nevienam īsti nav skaidrs, kas ir tā atbildīgā alkohola lietošana.”
Henriks Danusēvičs “Protams, ka ir daļa cilvēku, kas pārtērē alkoholu un jābūt valsts programmām, kā mazināt alkohola patēriņu, un tām programmām nav jābūt saistītām ar realizāciju. Ir jāsaprot un jānovērš cēloņi. Ir jau galu galā speciālisti, vesela fakultāte, kas gatavo sociālpsihologus.”
Ilze Maksima: “Ja mēs apliecinām juridiski un valstiski: jā, mums ir tāds bizness, mēs to atbalstām! – tad lai šie nodokļi pavisam konkrēti tiek novirzīti veselības aprūpei, rehabilitācijai vai, vislabāk, profilaksei. Lai jaunietim ir vēl kas cits ko darīt, nekā dzert, pīpēt vai bakstīt telefonu. Jo viņi to patiešām grib! Man ir veiksmes stāsti par jauniešiem, kuru vecāki spēj samaksāt par interešu izglītību, bet riska slānis ir tieši tie, kuru vecāki ir atteikušies redzēt problēmas vai vispār savus bērnus.”
Dzintars Mozgis: “Vajadzētu ieviest tā, lai cilvēks, kas grib pirkt alkoholu, tiktu kaut kā pazemots, citādi tas nedarbosies. Tagad ieiet veikalā un paņemt pudeli ir tāpat kā paņemt makaronus. Tā nedrīkstētu būt. Tev būtu jāiet īpašā veikalā vai vismaz veikala nodaļā ar atsevišķu kasi, kur tevi nopēta, tev jāparāda dokuments, tas nekas, ka tev ir sirma galva. Vēl labāk ir ieviest talonus: “Tev ir taloniņš? Ak nav? Tātad tu esi riskantais dzērājs, tu esi izdzēris savu pieļaujamo normu.” Tas pats mehānisms – ja tu gribi nopirkt cigaretes, tev jālūdz atvērt kaste, jāapgrūtina cilvēks. Tas patiešām darbojas.”
Lējējs
Ar alkohola vairumtirdzniecību Latvijā šobrīd nodarbojas 238 uzņēmumi, ar mazumtirdzniecību – 4051, taču Latvijā paliek neliela daļa no lielāko alkohola ražotāju un tirgotāju peļņas. Labāka situācijas ir ar alus ražotājiem, kuru īpašnieki pārsvarā ir LR pilsoņi.
Oficiālais nozares lobija LANA (Latvijas Alkohola nozares asociācija) izpilddirektors Dāvis Vītols: “Alkohola ražošana un tirdziecība ir tautsaimniecības nozare, kas ik gadus Iekšzemes kopproduktam dod 700 – 800 miljonus eiro.
Tikai akcīzes un PV nodoklis vien ienes valsts kasē ap 400 miljoniem EUR, neskaitot Uzņēmuma ienākuma nodokli un darba algas. Bez alus ražošanas, stipro alkoholisko dzērienu un vīna vairumtirdzniecībā un ražošanā iesaistīti ap 2000 līdz 3000 nodarbināto…”
Vārdu salikums “tautsaimniecības nozare” netiek attiecināts uz azartspēlēm, tabaku vai narkotikām, taču tiek lietots visos ar alkoholu saistītājos lēmumos.
Iepriekšējais (arī jaunais un talantīgais) LANA izpilddrektors Dr. oec. Andrejs Strateičuks savā promocijas darbā “Latvijas alkohola tirgus un tā regulēšana” 2014. g. vēstīja: “Jau pašreiz valsts finansiālais guvums atsver alkohola tirgus radītos zaudējumus…”
Valsts ieņēmumu dienesta atskaitēs redzams, ka 2019. gadā alkohola akcīzes nodoklī samaksāti 249 milj. EUR. Ziņas par alkohola īpatsvaru atsevišķu mazumtirgotāju ieņēmumos VID nesniedz, to atklāt nevēlas arī RIMI un MAXIMA pārstāvji.
Tikai cīnoties pret alkohola, tabakas un rūpniecības preču pārdošanas aizliegumu nedēļas nogalēs COVID izplatības dēļ, Dāvis Vītols atklāj, ka “pēc LANA pieejamās informācijas, apmēram 20% no lauku veikalu apgrozījuma veido alkoholiskie dzērieni.”
Nacionālā alkoholisma ierobežošanas padomes sēžu protokoli atklāj, ka alkohola tirgotāju intereses ar fanātisku dedzīgumu aizstāv ne vien Henriks Danusēvičs, bet arī Pēteris Leiškalns, kas saņem algu no Latvijas Darba devēju konfederācijas.
“Pašvaldības, jo īpaši cienījamais Bumeranga dziedātājs Vents Armans Krauklis ir spēcīgs lobijs, jo viņi tomēr ir 119, un politiķi viņos ieklausās. Tur grozās liela nauda, igauņi un somi iepērkas, vietējā ekonomika attīstās… Ja jūs jautājiet, kas lobē, tad jebkurā gadījumā lēmumu pieņem valdība. Neviens cits… Tas ir Ministru kabinets, kuru valda Ministru prezidents. Es nevienu citu neredzu. Kā viņu sauc, mēs zinām. Tā ir politiskā mazdūšība,” – atzīst asociētais profesors Dzintars Mozgis.
Cits GLĀBĒJU pārstāvis, kas vēlējās palikt anonīms, atklāja, ka jau gadiem ilgi pret alkohola lietošanu ļoti pozitīvi noskaņots esot Jaunās Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars, bet ar visām savām amata pilnvarām alkoholismu veicina Finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš nesen kļuva slavens ar savu izteikumu: “Ja cilvēks pelna 200 eiro, viņam jābūt sociālo dienestu redzeslokā. Varbūt ir nepieciešama palīdzība, sociālā korekcija, ārstēšanās no atkarībām kādām, ja cilvēks nevar dabūt darbu, lai būtu vismaz minimālajā līmenī atalgojums…” Jāatzīmē, ka gan Jānis Reirs, gan arī Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir no Jaunās Vienotības.
Novilkt bomzim žaketi
Alkohola nozares ieteiktais mērenās dzeršanas plāns ir šāds: tauta, kas konstanti bauda alkoholiskos dzērienus, ir izturīga un nemirst nost, dzer daudz un atbildīgi, paralēli arī vairojas un audzina jauno DZĒRĒJU paaudzi, lai nodrošinātu alkohola nozares peļņu ilgtermiņā.
Nebijis “sīkas” aizķeršanās: alkohols ir psihotropa, atkarību izraisoša viela. Jo dzer – jo slāpst.
Tradicionālie, nu jau mūžvecie LĒJĒJA argumenti ir sekpojoši: ja pacels akcīzes nodokli, sāksies kontrabanda, nelegāla spirta dedzināšana, braukšana uz tuvējo pārrobežu, un surogātalkohola lietošana, cietīs vietējā tautsaimniecība un mazināsies nodokļu ieņēmumi, būs valsts budžeta šoks.
Tam nepiekrīt Dzintars Mozgis: “Vēl pirms dažiem gadiem visi zināja, kur ir točka, izņemot iecirkņa policijas inspektoru, taču, manuprāt, Centrāltirgus kā lielākā nereģistrētā alkohola noieta platforma ir pierimis.
Pirmais arguments, ka briesmīgi dedzinās un tad ies augšā, es tam vienkārši neticu, jo cilvēki ir slinki. Kontrabanda?… Kam mums policija domāta?”
Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas, kas balstās uz konkrētiem novērojumiem citās valstīs, liecina, ka alkohola akcīzes palielinājums par 10% samazina alkohola patēriņu vidēji no 5 līdz 7%.
Latvijā ar akcīzes nodokļa palielināšanu nesokas tik labi kā plānots. Vēsturiski lielākais nodoklis (1840 EUR/100 l AA) stiprajiem dzērieniem pastāvēja piecus mēnešus – no 2019. gada 1 .marta līdz 1. augustam, bet tad pierobežas tirdzniecības samazinājuma dēļ tika atcelts. Tomēr šis laiks savu ietekmi ir atstājis – alkohola patēriņš uz iedzīvotāju 2019. gadā bija mazāks nekā 2018. gadā.
Pasaulē atzīti, vislētākie un efektīvākie (“Best buys”) pasākumi alkohola patēriņa mazināšanai ir:
1. Akcīzes nodokļa celšana;
2. Reklāmas ierobežošana un aizliegums visa veida medijos;
3. Pieejamības ierobežošana;
4. Minimālās cenas noteikšana alkohola vienībai.
Krievijas piemērs
Vēl 90. gadu sākumā, katrs otrais darbspējīga vecuma vīrietis Krievijā mira priekšlaikus alkohola lietošanas dēļ, un 1994. gadā dzīvildze vīriešiem sasniedza vien 57 gadus.
Alkohola patēriņš pieauga un 2003. gadā sasniedza 20.4 litrus absolūtā alkohola. Kopš 2011. gada, kad Krievijas valdība aktīvi sāka ieviest „Best buys” programmu, situācija ir kardināli mainījusies.
Slepkavību, pašnāvību un autoavāriju skaits minētajā laika periodā samazinājās par 56%.
2018. gadā iedzīvotāju dzīvildze Krievijā sasniegusi gandrīz 68 gadus vīriešiem un 78 gadus sievietēm, kas ir vēsturiski augstākais rādītājs, skaidri apliecinot, ka samazinoties alkohola lietošanai, palielinās iedzīvotāju veselība, labklājība un dzīvildze.
2020.gads paliks vēsturē ar to, ka divas nedēļas nogales (5.,6.,12.,13.decembrī) alkohola tirdzniecība bija aizliegta, ar to valdības līmenī atzīstot, ka alkohols ir pieciešama prece.
Taču ilgi nebija jāgaida, līdz par aizliegtām tika atzītas grāmatas, kancelejas un sporta preces, zeķes un apavi, bet alkohols un tabaka kļuva brīvi pieejami visur.
Dzeršana un kultūra
Gandrīz katram DZĒRĒJAM ir savi iemīļoti dzērieni un dzeršanas paradumi. Tie ikdienas tiek tiražēti Facebook un citās sociālajās vietnēs ar iesāktām dzēriena glāzēm, neskatoties uz cilvēka sabiedrisko stāvokli, nodarbošanos, amatu vai ietekmi uz mazāk nobriedušiem prātiem
Ziedoņdārza smilšu kastē piecgadīgi bērni paceļ glāzes, “iedzer” un tēlo apreibumu, kas, viņuprāt, ir zīmīgākā pieaugušo cilvēku dzīves daļa. Juriste Liene atceras, ka 5. klases ekskursijā gādīgi vecāki bija sarūpējuši stiprāku malku ne tikai sev, bet arī 11 gadīgiem bērniem – lai “laicīgi pieradinātu bērnus kulturāli un atbildīgi dzert”, un skolotāja aktīvi atbalstījusi šo pedagoģisko pieeju.
Ilze Maksima: “Ja cilvēks ir audzis ģimenē, un visi svētki bijuši ar iedzeršanu, viņš teiks: “Ko jūs, dakter, gribat man iestāstīt?”
Bet vai alkohols ir vienīgais, kas tavā dzīvē var ienest kvalitāti, dot drosmi, uzlabot miegu, mazināt stresu? Vai tiešām tas ir pelnījis baltu žaketi ar zelta pogām, tāds visur esošs un tik elegants kungs, kas palīdzēs, uzturēs, atbalstīs, izglābs – tāds supervaronis? Patiesībā viņš ir prasts bomzis. Ja kāds viņam uzvelk baltu žaketi, tad ir nelaime tam, kas to ir izdarījis.”
Cik lielā mērā tā sabiedrības daļa, kas uzskata sevi par apzinīgu, ir gatava atteikties no ērtībām alkohola pieejamībā? Vai varam iztikt bez alkohola bērnu sarīkojumos un nereklamēt to sociālajos tīklos? Un – ja neskaita AA gramus vienā dzeršanas reizē vai promiles asinīs – kas ir tā morālā robežšķirtne, kuras pārkāpšanu vajadzētu uzskatīt par ļaunumu? Šie jautājumi paliek atklāti un būtu nopietna sabiedriskās domas pētījuma vērti.
