Dzirdēšana un Nedzirdēšana mīlas stāstā “Inde” 0
Dailes teātra Kamerzālē 31. maijā nīderlandiešu dramaturģes Lotes Fēkemansas lugas “Inde” pirmizrāde. Šo mīlestības stāstu veido režisore Rēzija Kalniņa. Lomās Inese Kučinska (Viņa) un Ģirts Ķesteris (Viņš).
Viņa un Viņš nav redzējušies deviņus gadus. Viņi ir zaudējuši kaut ko ļoti dārgu un tad arī viens otru. Taču viņiem ir kopīga pagātne, kas nekur nav pazudusi. Ir lietas, kas nekad neaizmirstas. Vai ir iespējams atstāt visu pagātnē un sākt no jauna? Bet, ja tā – tad sākt no kura brīža? Kā lai zina, ka tas, kas sekos tālāk, būs labāks par bijušo?… Varbūt nebūs. Bet ir vērts mēģināt.
Režisore Rēzija Kalniņa par izrādi izsakās kodolīgi: “Par Vīrieti un Sievieti. Par Dzirdēšanu un Nesadzirdēšanu.” Kad vaicāju Viņam – Ģirtam Ķesterim, kas ir tas, ko dzird un ko nesadzird, viņš smaidot teic: “Tipiska sievietes un vīrieša situācija. Atkal satikšanās. Kopīga pagātne. Ilgu laiku nav dzīvojuši kopā, jo viņus izšķīra zaudējums. Kāds zaudējums un kāpēc šķīrušies – to neatklāsim skatītājam tieši. Redzēs dzīves situācijas, ko atpazīs. Protams, tur klātesoša ir kaislība. Nevar jau tā vienkārši atbrīvoties no kopīgās pagātnes. Tas ir ļoti tipiski mūsu platuma grādos. Vispār Eiropā, ja ir līdzīgs sociālais slānis.”
Vai kaut kas vēl varētu būt? Kāda ir iespēja izlīgt ar pagātni un iespēja sarunāties. “Neatbildam. Grūti pateikt. Tā ir izvēle,” nosaka Ģirts un pādomājot teic: “Tas ir mīlestības stāsts, neskatoties uz visu notiekošo. Lai arī kādas batālijas tur būtu.” Ieminos, ka ir iespēja atstāt atkāpšanās ceļus, tiltus. Ģirts retoriski vaicā: “Vai ir nepieciešams? Vai kopīgā pagātne jānes uz savas muguras? Ar to vezumu jādzīvo tālāk?”
Rēzija kā režisore īpašu vērību pievērš spēles telpai – gaismām, mūzikai, telpas iekārtojumam, kas veidojas kā paralēlā pasaule. “Mana un Ineses spēle – viena pasaule un tad Rēzija ir uzbūrusi telpu kā paralēlo pasauli. Meklējam paralēles paralēlajā pasaulē. Visa kopējā situācija dod informāciju, sajūtas,” stāsta Ģirts. Arī mēģinājumu process ir īpašs. “To es vairāk varētu saukt kā projektu. Tas atšķirasno ikdienas mēģinājumiem. Mēs visi trīs viens otram pielāgojamies un tas man patīk, ir interesanti, nenoliedzami arī sarežģītāk.”
