Dzintra Hirša: Visvairāk krievu valodas statusu Latvijā uztur paši latvieši 186
Vai mums ir nacionāla valsts, kas sargā šīs valsts izveidotāju identitāti, un vai šai valstij ir vajadzīga latviešu valoda kā valsts valoda? Mums stāsta, ka jāveido iekļaujoša sabiedrība (tātad ar okupantu pēctečiem, ar “krievu pasaules” uzskata nesējiem un minoritāšu tiesību uzurpētājiem, ar cilvēkiem, kas neciena ne šo valsti, ne latviešus, ne citu tautu kultūru), ar indivīda tiesību glorificēšanu iepretim sabiedrības kopējam labumam.
Tāpēc vienai iekļaujošās sabiedrības daļai ir tiesības cīnīties pret vienu no svarīgākajiem mītnes valsts kā nacionālas valsts pastāvēšanas nosacījumiem – latviešu valodu kā valsts valodu. Mērķis faktiski ir izveidot Latviju ar divām valsts valodām un Latviju kā Krievijas satelītvalsti. Vārdos tas netiek atzīts, bet viss tika un tiek darīts, lai tas tā būtu.
Ministrijas neizdarība un valsts labticība
Deviņdesmitajos gados Krievijai bija liela ietekme starptautiskajās organizācijās un šo organizāciju spiediens uz Latvijas valodas politiku par labu krievu valodai bija liels. 2004. gadā pāreju uz izglītību tikai valsts valodā nobremzēja “krievu pasaules” pārstāvju izveidotie krievu valodas aizstāvju štābi, Rietumu politiskie emisāri un Latvijas politiķu piekāpība. Vēlākās valdības un Saeimas vilcinājās pieņemt likumu par pilnīgu pāreju uz izglītību valsts valodā. Atbilstīgi tam Izglītības ministrija visus šos gadus pat negatavojās pārejai uz izglītību valsts valodā, un tieši tāpēc tagad trūkst skolotāju un mācību līdzekļu.
Arī šā brīža pāreja, manuprāt, paredzēta kaut kā dīvaini – tikai pa noteiktām klašu grupām, nevis no 1. klases un tālāk, kas dotu iespēju sagatavot gan skolotājus, gan materiālus. Īpaši kaitnieciska ir Izglītības ministrijas VISC doma, ka latviešu valodas eksāmenā varētu atteikties no mutiskās daļas, vienlaikus norādot, ka svešvalodu eksāmenā to darīt nevarot, jo to paredz Eiropas valodu prasmes līmeņi. Protams, valodu apguves metodikas ābece taču ir mācīt runāšanu, klausīšanos, lasīšanu un rakstīšanu. Līdz ar to par kādu valodas prasmes līmeni sabiedrībā mēs varam runāt, ja valsts valodu un latviešu valodu māca acīmredzot bez nopietna zinātniskā seguma, pat neievērojot starptautisko valodas apguves praksi? Tāpēc arī ir problēmas ar tekstu izpratni un lasītprasmi.
Vēl ne pārāk sen eksāmenos skolēni varēja atbildēt krievu valodā, bet tas nozīmē, ka latviešu valodas neprasme bija jau ieprogrammēta izglītības sistēmā.
Un kāpēc gan tagad ir trauksme par to, ka krievu skolu skolotāji neprot valsts valodu? Kas vainīgs? Atcerēsimies, ka no 1989. līdz 1992. g. ar likumu bija noteikts pārejas periods, kad vajadzēja iemācīties valodu. IZM vairākkārt prasīja atestācijas pagarinājumu, jo skolotāji mācījušies eksāmenam, bet laika gaitā valodas prasme esot vājinājusies.
Segregācija un “krievu pasaules” ideoloģija plauka IZM paspārnē. Tajā pašā laikā valsts savā labticībā rīkoja valodas kursus arī par brīvu. Īpaši svarīga bija ANO palīdzība. Apvienoto Nāciju Attīstības programmas ietvaros no 1996. līdz 2001. g. valsts valodas apguvei vien bija pieejami 4,5 miljoni latu, līdz 2001. gadam par brīvu bija mācījušies 42 630 cilvēku, no tiem 15 413 pedagogu, 5694 pirmsskolas pedagogi. Vēlāk naudu valodas mācīšanai piešķīra arī citas starptautiskas organizācijas, īpaši PHARE programmas pārstāvniecība. Arī šodien valsts rīkotie valodas kursi skolotājiem ir par brīvu. Tāpēc ir laiks beigt spēlēt politiskas spēlītes un tērēt budžeta līdzekļus, pirmkārt, Krievijas pilsoņu mācīšanai par brīvu, un, otrkārt, to Latvijas pilsoņu mācīšanai par brīvu, kas 30 gadu laikā nav gribējuši iemācīties šīs nīstamās valsts valsts valodu.
Visvairāk krievu valodas statusu Latvijā uztur paši latvieši
Atcerēsimies, ka 2012. gadā apmēram 270 000 iekļaujošās sabiedrības daļas pilsoņu balsoja pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Cīņā pret valsts valodu iesaistīja pat starptautiskās institūcijas, kas regulāri saņēma cittautiešu sūdzības vai nu par nepieciešamību respektēt latviešu valodas īpatnības, vai par valodu lietošanu, vai minoritāšu tiesībām lietot krievu valodu.
Atcerēsimies arī to, ka valstī palicis liels nepilsoņu skaits, kas neprot vai slikti prot valsts valodu. Nav zināms, cik Krievijas pilsoņu Latvijā ir un cik no viņiem neprot valsts valodu. Krievu valodas lietošanas sfēru šobrīd paplašina arī apmēram 36 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kas, protams, neprot valsts valodu. Vēl ir zināms procents latviešu, kuriem ir vienalga, kādā valodā runāt, un, iespējams, uzņemsim lielu skaitu “viesstrādnieku”, kas nepratīs valsts valodu.
Divvalodību veicina arī Latvijas politiķu bieži vien noziedzīgā attieksme ne tikai pret valodas politiku, bet arī pret Latvijas drošību, kā tas ir, piemēram, ar Krievijas pilsoņu valodas prasmes pārbaudi patlaban. Turklāt tam nav nekāda sakara ar jautājumu par cilvēktiesībām. Protams, to veicina kaimiņos esošā impēriskā valsts ar milzīgu, vilinošu noieta tirgu, lielu naudu, milzīgu dezinformācijas jaudu un joprojām lielu ietekmi Eiropas institūcijās un Latvijā. Varētu uzskaitīt vēl citus faktorus, tomēr visvairāk krievu valodas statusu Latvijā uztur paši latvieši, kas regulāri sāk lietot krievu valodu, tiklīdz krievs valsts valodā neatbild. Un tas ir trīs iemeslu dēļ: 1) ilgstošas lingvistiskās okupācijas mentālās sekas cilvēku apziņā; 2) nespēja vēl arvien saņemt pakalpojumu vai informāciju valsts valodā, iestāties darbā bez krievu valodas prasmes un citi gadījumi; 3) pārāk liela vienā svešvalodā runājošā sabiedrības daļa.
“Visi” vispār nav arguments
Ierēdņi bieži vien pat neapzinās, ka viņi ir valsts amatpersonas, kas atbilstīgi savām funkcijām pārstāv Latvijas valstiskumu un ka tieši tāpēc viņiem jārunā tikai valsts valodā (tas pats attiecas uz deputātiem un ministriem). Uzņēmumos ar valsts kapitāla daļu darba valodai jābūt valsts valodai (ja tas nav starptautisks uzņēmums). Visiem darba sludinājumiem jāatbilst normatīvajiem aktiem valsts valodā, visā publiskajā informācijā (arī ģeogrāfiskajām norādēm) valsts valodai jābūt pirmajā vietā un izceltajai ar lielākiem burtiem nekā informācija svešvalodā vai dialektā. Visu vietējo uzņēmumu (bāru, restorānu u. c.) nosaukumiem jābūt valsts valodā. Biežākais arguments svešvalodas lietošanai esot tādēļ, lai firmas nosaukumu saprastu starptautiskais tirgus vai, kā tautā saka, visi. Taču “visi” vispār nav arguments, bet starptautiskajā tirgū nosaukums galvenokārt ir tikai zīmju kopums. Nosaukumu rakstībā ir jāievēro latviešu valodas pareizrakstība.
Pašreiz sajūta ir tāda, ka esam pārgājuši atpakaļ uz iepriekšējā gadsimta sākuma īpašvārdu rakstību pēc vācu valodas parauga – visus vārdus nosaukumos rakstām ar lielo burtu.
Produktu nosaukumos lietojam nevis pareizo produkta nosaukumu, bet kaut kādus vārdus no nomenklatūras vārdu saraksta, piem., nupat veikalā lasīju “krējums kafijai”, nevis “kafijas krējums”, vai arī “maize Kurzemes”, ģenitīvs vispār tiek izspiests no nosaukumiem pēc svešvalodu parauga. Kāpēc reklāmās un publiskajos uzrakstos lietojam valsts un krievu valodu, ja reklāma tiek izplatīta Latvijā un mērķis ir uzrunāt Latvijas iedzīvotājus?
Tie ir tikai daži it kā sadzīves sīkumi, taču tie degradē ne tikai mūsu valsts valodu, bet diemžēl arī valstiskumu, un, protams, ļauj justies cilvēkiem bez valsts valodas prasmes pārākiem par citiem. Tāpēc gribot negribot jāatceras latviešu teiciens, mazliet pārfrazējot to: “Latvieti, sargā sevi pats, savu valsti un valodu, tad arī Dievs tevi sargās!”
