70
Nesen NA biedri sociālajos tīklos priecājās, ka Broka Pirmajā Baltijas kanālā (PBK) runājusi latviski, nevis krieviski. Man gan radās jautājums, kāpēc viņa vispār deva šādu interviju? Vai tad tas nav Krievijas propagandas melu kanāls?
Pats galvenais, kāds bija vēstījums. Viņa parādīja, ka savā valstī varam diktēt noteikumus un šis propagandas kanāls bija spiests raidīt latviski un izmantot tikai krievu subtitrus. Partijas nostāja ir, ka mēs ar vietējiem Latvijas medijiem runājam latviešu valodā un esam aicinājuši visiem biedriem ievērot šo apņemšanos. Es pats ar Krievijas televīzijas kanāliem nerunāju vispār. Ir kolēģi, kuri uzskata, ka var runāt un skaidrot savu pozīciju. Partija pieļauj abas pieejas. Mēs redzam, ka arī ļoti nacionāli politiķi no Polijas dažreiz pat brauc uz Maskavu, lai piedalītos raidījumos, arī latviešu publicists Otto Ozols tur ir bijis.
Jā, viņš pateica, ka Krievija “dabūs pa purnu”, ja uzbruks Baltijas valstīm. No Brokas PBK mēs tādu stingru nostāju nedzirdējām, tā bija abpusēji jauka intervija.
Nepiekritīšu. Broka tiešām nav tā, kuru raksturo skaļi izteikumi. Viņas pienesums bija pieklājīgi, bet ļoti skaidri un noteikti pateikt, ka valsts amatpersonu pienākums Latvijā ir runāt valsts valodā. Tas bija skaidrs politisks vēstījums. Pārējā intervija vairāk bija par saimnieciskiem jautājumiem.
Runājot par Krievijas televīzijām, iepriekšējos gados tika daudz spriests par cīņu pret Krievijas propagandu, Kremlim lojālo TV kanālu aizliegšanu vai ierobežošanu. Vai esat samierinājušies, ka te neko nav iespējams darīt?
Stratēģiski svarīgākais Latvijas uzdevums ir pasargāt no Kremļa propagandas tos iedzīvotājus, kas ir lojāli Latvijai. Pirmkārt, latviešus un Latvijai lojālos cittautiešus. Nepieciešams stiprināt viņu valstisko piederību. Īpaši tas attiecas uz jauno paaudzi. Par to šobrīd notiek cīņa par sirdīm un prātiem ne tikai medijos, bet arī izglītības sistēmā un citur. Tas ne vienmēr izpaužas kā Putina slavināšana vai atklāta Krievijas agresijas attaisnošana. Tie var būt arī netiešāki soļi – nemitīgi stāsti par Latviju kā neizdevušos valsti, arī padomju nostalģijas veicināšana. Piemēram, tagad ir diskusijas par Latvijas simtgades svinību izdevumiem. NA darīs visu iespējamo, lai simtgades pasākumu kopums būtu tik liels patriotiskās audzināšanas projekts, kāds vēl atjaunotās Latvijas laikā nav bijis. Tas būs liels ieguldījums informatīvajā cīņā. Svarīgs lēmums bija, piemēram, Ministru kabineta pērn pieņemtās Audzināšanas vadlīnijas izglītības iestādēm, kas beidzot pasaka, kas drīkst un nedrīkst notikt skolās.
Ja runā par Krievijas televīzijas kanāliem, ir sperti pirmie soļi, bet ar to ir stipri par maz. Uzskatu, ka jāmaina programmu paketēšanas noteikumi, nosakot, cik lielam apjomam kabeļtelevīziju piedāvātajās pamatpakās jābūt Eiropas Savienības kanāliem. Ja kāds vēlēsies skatīties Krievijas kanālus, viņam būs jāpērk dārgāka paka.
Ja salīdzinām ar Lietuvu, šķiet, ka tur cīņa ar Krievijas propagandu ir izlēmīgāka. Piemēram, tam pašam PBK nesen aizliedza izmantot Lietuvas vārdu raidījumu nosaukumos. Iepriekš bija aizliegta Krievijas raidījumu retranslācija. Latvijā šis kanāls darbojas netraucēts.
Tā ir, jo Lietuvā ir bijuši drosmīgāki elektronisko plašsaziņas līdzekļu uzraugi. Tagad arī Latvijā ir izraudzīti jauni Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļi, raudzīsim, kā viņiem veiksies. Atzīšos, ka no iepriekšējā NEPLP sastāva biju gaidījis vairāk. Bet pieredzējuši kolēģi stāsta, ka tā ir parasti – visas padomes pēc apstiprināšanas vieš cerības, kas ar laiku noplok. Ja runājam par amatpersonām, tad Lietuvas prezidentes principiālais viedoklis Baltijas līderu vidū tiešām bijis dominējošs. No Latvijas augstākajām amatpersonām šo principiālo pozīciju, manuprāt, vispārliecinošāk turējusi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
