Gada cilvēki 2019. Dzintars Dreibergs: Būt godīgam “Dvēseļu putenī” 0
Latviešu kinorežisors Dzintars Dreibergs šogad pabeidza pēc Aleksandra Grīna strēlnieku romāna “Dvēseļu putenis” motīviem, šīs vispopulārākās latviešu grāmatas, veidotās vēsturiskās kara drāmas uzņemšanu, kas iepriekšējās radošās komandas laikā aizsākās ar skandālu finansējuma avotu meklējumos.
“Dvēseļu putenis” ir 38 gadus vecā režisora pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Darbs pie šīs filmas prasīja sešus gadus. “Dvēseļu puteņa” producente ir Inga Praņevska, tuvs cilvēks Dzintaram Dreibergam, ar kuru, kā teic režisors pats, attiecības pēc sešus gadus ilgušā kopprojekta tikai nostiprinājušās.
Īpašs prieks režisoram un Latvijas kinoļaudīm par gada nogalē saņemto ziņu, ka “Dvēseļu puteni” piecu nedēļu laikā noskatījušies 208 tūkstoši skatītāju, kas ir pašmāju kino skatīšanās rekords atjaunotās Latvijas vēsturē.
Un filma esot pārspējusi ne tikai pašmāju filmu kino skatījumu rekordus, bet arī kļuvusi par visu laiku visvairāk skatīto filmu Latvijas kinoteātros, apsteidzot tādus populārākos ārzemju kino kases grāvējus kā “Titāniks” un “Avatars”.
Dzintar, kā jūs tagad jūtaties slavas zenītā?
Dz. Dreibergs: O, vai Latvijā vispār var runāt par slavu šā vārda īstajā izpratnē? Bet “Dvēseļu puteņa” stāsts Latvijai sen bija nepieciešams, es sevi uztveru kā cilvēku, kam to izdevies izstāstīt. Man atskaites punkts ir tas, vai pats varu justies labi par izdarīto, vai varu būt pārliecināts, ka esmu izdarījis labāko, ko varēju, un esmu spējis būt godīgs pret tiem puikām, kas toreiz, pirms simt gadiem, cīnījās Nāves salā.
Kurā 2019. gada notikumā kultūrā jūs vēlētos atgriezties?
Šodienā! Laikam esmu pēdējā laikā tik ļoti bijis iekšā visā, kas notiek ar “Dvēseļu puteni”, ka pievērst uzmanību citam vienkārši nav bijis kad. Tieši šodien (mūsu saruna notiek 16. decembrī. – V. K.) burtiski pirms piecām minūtēm uzzināju, ka “Dvēseļu putenis” kļuvis par visvairāk skatīto latviešu filmu Latvijas teritorijā Latvijas vēsturē. Tas ir ļoti liels pagodinājums un arī man personiski ļoti vēsturisks brīdis.
Filmu noskatījušies 208 tūkstoši skatītāju, kaut tā uz ekrāniem vēl tikai mēnesi. Iepriekš visvairāk skatīto filmu Andreja Ēķa “Rīgas sargi” bija redzējuši 206 tūkstoši cilvēku. Tātad bijām nocietušies pēc to puišu stāstiem, kuri neizstāstīti gaidīja visus garos padomju un gandrīz trīsdesmit neatkarīgās Latvijas gadus.
Tā nekad nebija bijis, ka filmas pirmizrāde notiktu visās četrpadsmit kinoteātra “Kino Citadele” zālēs vienlaikus. Ļoti vēlējos pateikt paldies tiem diviem tūkstošiem brīvprātīgo, kuri bija gatavi ziedot savu laiku, lai palīdzētu šo stāstu izstāstīt, kuri bija gatavi gulēt mīnus 17 grādu salā, uzņemot Ziemassvētku kaujas.
Ir Lāčplēša diena, ko varam svinēt, noliekot svecītes pie Rīgas pils mūra, bet to, kam tie puikas izgāja cauri, līdz galam tā arī nekad nevarēsim saprast. Varbūt tāpēc man pašam visspēcīgākā šķiet filmas pēdējā epizode – Lāčplēša ordeņu pasniegšana.
Pabeidziet, lūdzu, teikumu – ”es būtu laimīgs, ja…”.
…ja būtu iespēja izstāstīt vēl kādu līdzvērtīgu, Latvijai vitāli nepieciešamu stāstu. Man šajā sakarā ir idejas, kuras gan vēl neatklāšu. Arī “Dvēseļu puteni” teorētiski varēja uz ekrāna veidot kā triloģiju, līdzīgi kā rakstīts Aleksandram Grīnam, bet tas nu pagājis. “Dvēseļu putenis” varētu būt iemesls arī diskusijai par finansējuma avotiem līdzīgas nozīmes filmām.
Dažādās valstīs ir ļoti dažādas sistēmas, kā atbalsta tādu īpašu filmu radīšanu. Priekšā ir daudz nezināmā. Taču tagad ir pierādījies, ka latviešu skatītāji vēlas redzēt šādas filmas kā jaunu iespēju atšķirīgai, pavisam cita līmeņa sarunai starp paaudzēm.
Esmu saticis tik daudz cilvēku, kuri man teikuši, ka pēc filmas noskatīšanās viņi vairs nedomā par prombraukšanu no Latvijas. Tad tas ir bijis tā vērts.
