“Dzintara dziesmas vēsturē”: Paukštello ar “Rozīt manu nātru dārzā” aizgāja Skrastiņa pēdās 0
Gunārs Jākobsons, “Mikrofona” aptaujas idejas autors un vadītājs, rubrikas “Dzintara dziesmas vēsturē” autors “Latvijas Radio 2”.
1980. gadā “Mikrofona” noslēguma koncertā Rīgas sporta pilī dzima jauna tradīcija – pirmo reizi aptaujā uzvarēja aktieru iedziedāta dziesma – Jaunatnes teātra aktiera Imanta Skrastiņa dziedātā “Kamolā tinēja”. Sekotāju nenācās ilgi gaidīt, jo jau nākamajā gadā uz skatuves kāpa Dailes teātra aktieris Jānis Paukštello un nodziedāja “Rozīt mana nātru dārzā”. Šī Raimonda Paula un Leona Brieža dziesma 1981. gada aptaujā ieņēma 4. vietu. Zālē sēdēja 5000 skatītāju, pie klavierēm bija pats Maestro, Jānim trīcēja kājas, un Imants viņu mierinājis, sakot: “Tā jau ir tikai fonogramma.” Toreiz bija ierasts, ka koncertos skanēja fonogramma un solisti izlikās dziedam. “Na foņeru”, kā tolaik mēdza sacīt, dziesmas skanēja kvalitatīvāk, un bija mazāks risks sajaukt vārdus vai nodziedāt šķībi.
Līdz šim koncertam Jānim Paukštello gan bija garš ceļš ejams. Tas oficiāli sākās ar 1979. gada Jaungada televīzijas uzvedumu, kurā izskanēja ne viena vien Paula melodija, tostarp arī “Rozīt mana nātru dārzā”. Taču pirmās domas par Jāņa iesaistīšanu estrādē Maestro radās jau 70. gados, kad Dailes teātrī iestudēja izrādi “Īsa pamācība mīlēšanā”. Iespējams, ka pie vainas bija “Mūžīgais unisons” – Ivars Kalniņš, Varis Vētra, Andris Bērziņš un Jānis Paukštello –, kas pirmo reizi uzstājās Ventspils pusē kādas skolas 8. klases izlaidumā. Tas bija šī vēlāk iecienītā kvarteta sākums. Maestro imponēja Paukštello balss tembrs, un viņš piedāvāja nodziedāt “Rozīt manu nātru dārzā”. Ieraksts notika Latvijas radio pirmajā studijā, skaņu režisora Rūtentāla vadībā, un rozīte tad sāka skanēt ēterā.
Drīz vien Raimonds Pauls uzaicināja Jāni uz savu dzīvokli Skolas ielā un piedāvāja ierakstīt vēl divas viņa dziesmas: “Cielaviņa” un “Smaidas”. “Smaidas” izrādījās tonāli nedaudz par augstu, tāpēc to atdeva Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam, mēģinādams viņus atkal satuvināt gan dzīvē, gan mūzikā.
Ar “Cielaviņas” ierakstu radiostudijā diez ko nevedās, Jānis tā sanervozējās, ka Maestro viņu izraidījis laukā paelpot svaigu gaisu, nomierināties. Toreiz pie jebkura mazākā misēkļa bija jāatkārto visa dziesma. Un, kad Jānis ticis pie svaiga malka gaisa un arī pie Melnā balzama malka, tad viss aizgājis kā pēc notīm. Tā ir dziesma, kas vienmēr asociējas ar Paukštello. Un ne velti, jo ar to viņš 1982. gadā uzvarēja “Mikrofona” aptaujā, ko Jānis toreiz uzskatīja par savas dzīves nozīmīgāko radošo panākumu, lai gan piecus gadus pirms tam bija uzvarējis Vissavienības jauno aktieru konkursā, kā arī ticis pie galvenās lomas filmā “Mans draugs nenopietns cilvēks”. Starp citu, viņš kino debitēja jau 1973. gadā filmā “Pilsētas atslēgas”, un filmēšanās pieredze viņam ir liela – vairāk nekā 20 kinofilmu.
Šodien tautā iemīļotākās dziesmas turpina apkopot “Amigo Dzintara dziesmu” aptauja. Jau pēc pusotras nedēļas, 18. jūnijā, lielajā noslēguma koncertā Jelgavā tiks noskaidrota gada tautā iemīļotākā dziesma. Par šo titulu sacentīsies “Sestās Jūdzes” dziesma “Pieci soļi, nedēļa vai mūžs”, “Galaktikas” un Oranžā kora meiteņu dziedātā “Kopā tik un tā”, Dzintara Čīčas “Likteņlīnijas” un Aigariņa “Es Tevi gribu”, Santas Zapackas “Aiznes vējam”, “Meitene no Gulbenes”, ko izpilda grupa “Brīvdiena”, “Lauku Muzikanti” ar dziesmu “Nemodini mani”, “Balto Lāču” dziesma “Jezups” un Rikardiona “Odiņš”.
