Jautrs, nebēdnīgs un vēsturisks “Eolikas” ieraksts . Noklausies jestro dziesmu “Vecmāmiņa un runcis”! 0
Gunārs Jākobsons, “Mikrofona” aptaujas idejas autors un vadītājs, rubrikas “Dzintara dziesmas vēsturē” autors Latvijas Radio 2
Šonedēļ svinam Ģimenes dienu, un pie šādiem svētkiem, šķiet, īsti vietā būs kas jautrs un nebēdnīgs, jo bezrūpīgi brīži kopā ar vistuvākajiem cilvēkiem ir liela vērtība. Kā zināms, ģimene nav tikai tētis, mamma un bērni. Ģimene mums, latviešiem, ir kas plašāks. Vecmāmiņa ir ģimene, un viņu šonedēļ noteikti vajadzētu apciemot. Bet daudziem no mums arī saimes kaķis ir pieskaitīts tuvāko cilvēku lokam.
Tāpēc piedāvāju pakavēties atmiņās tālajā 1970. gadā, kad “Mikrofona” aptaujā ceturto vietu ieņēma Zigismunda Lorenca dziesma “Vecmāmiņa un runcis”. Paša 19 gadus vecā autora izpildījumā dziesma ieguva popularitāti uz ļoti ilgu laiku. Savukārt ieraksts jau bija kļuvis par īstu grāvēju. Iespējams, tāpēc, ka tās aranžējums bija tapis īstā “Bītlu” iespaidā. Turklāt melodija tapa tekstam tādā tolaik tik novārtā atstātā valodā kā latviešu. Dziesmā ir dzirdams arī kāds ļoti interesants mūzikas instruments, kuru visai reti lieto klasiskajā estrādes mūzikā – ķemmīte.
Zigismunds Lorencs tolaik bija solists, komponists un spēlēja ģitāru grupā… “Eolika”. Jā, tai ir zināmi divi sastāvi, varētu teikt – pirms armijas un pēc. Pirmais gan daudziem noteikti jau sen ir aizmirsies vai nebija nemaz zināms.
Taču grupu “Eolika” dibināja 1966. gadā Rīgā Emīla Dārziņa mūzikas visusskolas audzēkņi. Tie bija Boriss Rezņiks – balss, taustiņinstrumenti, “Eolikas” vadītājs, Zigismunds Lorencs – balss, ģitāra, komponists, Juris Griņevs – balss, ģitāra, Jurijs Kuzminovs – balss, bass un Eduards Novikovs – balss un bungas. Sākotnēji viņi spēlēja dziesmas angļu valodā. Tajā laikā vispār neviens īpaši nespēlēja dziesmas latviešu un krievu valodā, toreiz visiem patika dziedāt angļu mēlē, lai gan valoda skanēja diezgan slikti.
Un tomēr – tolaik populārie mūziķi Zigurds Linde un Vitālijs Dolgovs bija klausījušies pirmo “Eolikas” koncertu Filharmonijā, un abi bijuši sajūsmināti tieši par muzikālo pusi – puišu kvalitatīvo spēlētprasmi. Ne velti Raimonds Pauls 1967. gadā uzaicināja grupu piedalīties Rīgas Estrādes orķestra koncertos. Radās grupas dalībnieku oriģināldziesmas, repertuārā tika iekļautas arī dažas Paula dziesmas – un tā “Eolika” sāka savu darbību.
Pirmā “Eolika” dažādu iemeslu dēļ izjuka 1970. gadā, un pēc septiņiem gadiem, 1977. gadā Boriss Rezņiks, gribēdams turpināt pirmā sastāva tradīcijas, nodibināja patstāvīgu grupu, kas arī tika nosaukta par “Eoliku”. “Eolika” kļuva par vienu no populārākajām Latvijas grupām, labi pazīstama arī visā PSRS ar saviem hītiem “Pausaule, Pasaulīt”, “Lielā zive”, “Zemeņu lauks”, “Raimonda Paula dziesmu popūrijs” u.c. Bet tālāk tas jau tad ir pavisam cits stāsts kādai no nākamajām reizēm…
Tikmēr labākās tradīcijas Latvijas iemīļotākās mūzikas žanrā turpina kopt “Amigo Dzintara dziesmu” aptauja. Tajā mūzikas mīļotāji katru mēnesi izvēlas populārākās dziesmas, bet noslēguma balsojumā nosaka melodijas, kas kļūst par daļu no latviešu kultūras mantojuma. Savukārt LNT un Latvijas Radio 2 raidījumi “Dzintara dziesmas” pulcē pašmāju mūziķus, padarot ikvienam pieejamas tautā iemīļotākās dziesmas un stāstus par tām. Latvijas Radio 2 rubrikā “Dzintara dziesmas vēsturē” var dzirdēt arī stāstus par melodijām, ar kurām kopā auguši un savu muzikālo pieredzi krājuši daudzi latvieši un kuras joprojām ir nozīmīgas mūsu ikdienā.
