Izstāde “Kas dzintaram vēl padomā” apceļojusi daudzas zemes, drīzumā viesosies arī Nīderlandē, Londonā, kā arī senajām tekstila tradīcijām bagātajā Uzbekistānā, un arī tepat, Latvijā, Cēsīs. Līdz 15. augustam vēl var pagūt aplūkot Ivetas dzintara pavediena darbus Andreja Upīša memoriālajā muzejā. Dzintara pavediena darbi – gobelēnu un zīda gleznojumu izstāde “Dzintara lasītāji” pašlaik līdz 21. septembrim skatāma arī pašā Berlīnes centrā, mākslas kafejnīcas “Café des Artistes” telpās. “Pat ja daudzviet gobelēns kā tehnika ne visur ir populārs, dzintara pavediens sajūsmina,” secina māksliniece. “Sākumā cilvēki nesaprot, kā tas īsti ir – ieaust dzintaru, bet, kad parādu, – ir ilgs klusums.” 0
Jau septembrī mākslinieces darbi būs aplūkojami Vašingtonā, Zviedrijas pārstāvniecībā – Alberta Nobela hallē. “Tā ir unikāla halle ar melnām samta sienām. Izstādē būs arī vairāki jauni darbi – pēdējā laikā esmu audusi neliela izmēra gobelēnus, kurus atlasīšu izstādei.”
Pie mākslinieces kleitas košās krāsās mirdz apjomīga rota – smalks pērlīšu birums uz auduma. “Tekstila rotas ir man tāda rotaļāšanās,” smaida Iveta, savas veidotās rotas saucot par minitekstilijām. “Izstādēs mēdzu likt gan lielos darbos, gan mazās mākslas formas. Man tās patīk, jo top ātri – tu esi īstenojis savu radošumu un uzreiz redzi cilvēkus, kam šie darbi ir vajadzīgi.” Tekstils – gobelēns, tekstila rotas, apgleznots zīds – Iveta smejas, jā, laikam jau sievišķīgi – dievišķīga nodarbe. “Kad pirms diviem gadiem atklāja manu izstādi Romā, Etrusku muzejā, bija atklājums, ka etruskiem tieši audums bijis milzu vērtībā. To, pēc viņu mītiem, auda dievietes,” aizrautīgi stāsta Iveta.
Māksliniece teic, arī izstādē “Artapestry 3” iekļautajā darbā “Trauks” viņa meklējot 21. gadsimta sievišķību un vīrišķību, to, kur tās slēpjas. “Meklēju to, kādam jābūt ideālam vīrietim vai ideālai sievietei mūsdienās. Ideālu iekšējo skaistumu. Varbūt tāpēc man tuvs ir arī Ticiāns. Nesen biju izstādē Berlīnē, kur izlikti trīs viņa darbi, nosēdēju pie tiem kādu stundu. Arī mājās stāv viņa darbu grāmata atvērta, redzamā vietā. Mani uzrunā Ticiāna laiskuma elpa, viņa dzīves svinēšana – tā sajūta, ko viņš ielicis savā gleznā. Nevis ārējā formā. Sievišķība viņa darbos.”
“Saskatīt jauno un parādīt to savos darbos ir mākslinieces stihija. “Es pasauli redzu vizuāli. Ja mani kaut kas ieinteresē, tas kļūst par materiālu darbam. Nu, piemēram, staigā vectētiņš pa laukiem. Citiem varbūt šķiet, nu viņš tur klaiņo, darbi nav izdarīti, bet man viņš kā mākslas darbs tur staigā. Varbūt redzu pasauli citādi. Gribas to ielikt savā mākslas darbā, sak, skatieties, brīnieties, kur ir tās īstās vērtības,” stāsta māksliniece. Jau pirms 15 gadiem klajā nāca mākslinieces pirmais, ļoti veiksmīgais mēģinājums bērnu literatūras laukā – grāmatiņa “Mans vectētiņš Antontiņš” ar pašas tekstu un ilustrācijām vēsta par neparastu vectētiņu, patiesībā – mākslinieces vīratēvu, kurš ar savu nemierpilno dabu iedvesmo paraudzīties citādi uz dzīvi. Grāmatiņai 2009. gadā seko turpinājums – “Vectētiņš Antontiņš un mēs”.
Iveta atklāj, pašlaik gatavas idejas jau trešajai bērnu grāmatiņai, šoreiz – par mākslu. “Dzīvoju ar domu – ļauties dažādiem procesiem, tāpēc nebaidos izmēģināt ko jaunu. Bieži mēs, latvieši, baidāmies no šī jaunā, neparastā. Reiz izšuvu ar pērlītēm, pēkšņi pieskrēja kaķis un ar asti noslaucīja dārgās pērlītes putekļos. Beigās no tā iznāca jauns pavērsiens mākslā! Man patīk saredzēt šīs laimīgās situācijas, kas tev tiek piespēlētas. Par to arī būs nākamā grāmatiņa.”
