Iveta saka – viņas dzīvi pārmainījis personālizstādes piedāvājums Somijā – 2012. gadā Espo pilsētā norisinājās viņas gobelēnu, zīda gleznojumu un tekstildizaina rotu izstāde “Trausluma spēks”. “Redzēju, ka cilvēkiem patīk, viņi apbrīno un viņiem tas ir vajadzīgs, un viņi pieņem šādu izpausmi. Somijā esmu saņēmusi tādus komplimentus, kuru dēļ ir vērts dzīvot! Esot ārzemēs, cilvēki novērtē, ka esi dažāds, ka esi citāds. Tā ir tava vērtība.” 0
Tas bija arī gads, kad Ivetas Vecenānes darbs “Trauks” tika uzņemts Eiropas tekstilmākslas foruma (ETN) organizētā izstādē “Artapestry 3”, kura no 2012. līdz 2014. gadam bija apskatāma Eiropas muzejos – Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Francijā, bet šobrīd pēc Ivetas iniciatīvas, ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Dānijas kultūras institūta gādību atceļojusi arī līdz Latvijai. Māksliniece stāsta, lai nokļūtu izstādē, kurā māksliniekus uzaicina nopietna starptautiska žūrija, pirmoreiz mūžā vajadzējis uzdrošināties uzrakstīt vēstuli angļu valodā. Tā vainagojusies ar aicinājumu piedalīties. Mākslinieces acis iemirdzas, stāstot, ka izstādei nokļūstot Francijā, Anžērā, kuru uzskata par tekstilmākslas Meku, izstādes mūsdienu mākslinieku darbus papildināja gobelēna klasiķu darbi, bet izstādes reklāmai bija izvēlēti tikai divu autoru darbi – ģeniālais kinētiskās skulptūras tēvs Aleksandrs Kalders un latvietes, Ivetas Vecenānes darbs “Trauks”. “Izstāde bija ļoti labi apmeklēta, vairāk nekā 8000 apmeklētāju, tas ir ļoti labs rādītājs. Būt blakus Kalderam – tobrīd domāju, vai kādreiz dzīvē lielāku pilotāžu sasniegšu. Protams, ceru, ka jā,” smaida māksliniece.
Kad māksliniece par izstādi ieminējās Latvijas vēstniekam Somijā, Jurim Bonem, atbilde bijusi īsa – tev tā jāatved uz Rīga, 2014. gada kultūras galvaspilsētu. “Māra Lāce deva svētību izstādei, pievienojās Dānijas kultūras institūts, turklāt Latvijas vārds, mūsu dizaina muzeja vārds vēl paguva iekļūt izstādes prestižajā, starptautiskajā katalogā,” priecājas māksliniece. “Visi ārzemju mākslinieki ir ārkārtīgi priecīgi, ka ir iespējai šai izstādei notikt Rīgā, Eiropas kultūras galvaspilsētā. Kad atklājām izstādi Dānijā, mākslinieki visi kā viens nāca klāt un ar sajūsmu teica – jā, mēs noteikti brauksim uz Rīgu! Esmu ārkārtīgi gandarīta – Rīgā izstāde izdevusies augsti profesionāla, ideālās telpās un apgaismojumā. Uldis Timoško ir lieliski uzbūvējis šo izstādes noskaņu, emocionalitāti, sajūtas. Staigāju no viena gala uz otru un nevaru beigt lidot. Kad ar šiem skaisti trakajiem darbiem esi kopā vienā izstādē, vēl vairāk, vari aizbraukt uz izstādes atklāšanām, sarunāties, sajust citā pasaules malā tos, kas dzīvo un elpo tāpat kā tu, ir fantastiski.”
“Izstāde manā karjerā veikusi skaistus notikumus, kūleņus un raisījusi brīnišķīgas sajūtas,” atzīst māksliniece, atklājot, ka šobrīd saņemts daudz uzaicinājumu piedalīties izstādēs daudzās pasaules malās. Šobrīd savu ceļu pasaulē turpina arī Ivetas Vecenānes un arī Rīgas, 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas vizītkarte – izstāde “Kas dzintaram vēl padomā”. Tajā – dažāda žanra darbi, veidoti no unikālā dzintara pavediena, kuru atklājusi Rīgas Tehniskās universitātes pētniece Inga Ļašenko un kurš ieausts Ivetas Vecenānes darbos. Atbraukusi no Somijas, izkāpu no kuģa, un man zvana – vai nevēlos strādāt ar dzintaru. Piekritu. “Zinātnieces izgudrotais dzintara pavediens ir ar pasaules patentu, šobrīd Latvijā tā izmantošana pamatīgi uzņēmusi apgriezienu. Tas bija pavediens, kas iznesa plašumā arī “Rīga 2014″ moto – dzintara ideju. Šo trako ideju sākām ar vienu pavediena spoli – toreiz vajadzēja noticēt šai lietai, redzēt tālāk. Izrādījās, tas bija pareizais solis. Dzintara pavediens top no sīkām dzintara granuliņām, to pēcāk saaužot kopā ar mohēru, kašmiru, linu. Ar dzintara pavedienu nav viegli strādāt – tas ir ļoti plāns, bieži aizķeras, tam nav arī spilgtu krāsu. Meklēju materiāla vizuālo pievilcību un jēgu, ilgi šaubījos. Sākumā šķita, tas labi piemērots miesas krāsai. Man ļoti patika stāsts par krievu zīdītājām, kas, zīdot bērnu, aplika dzintara krelles, lai nepiemestos slimības vai kas cits ļauns. Tomēr tagad es šo materiālu jūtu kā telpas oderējumu. Tas dod visai telpai kaut kādu pozitīvu starojumu. Dzintara pavediens dod tādu skaistu migliņu, kopējo toni. Reizēm mūsdienās cilvēki uzķeras uz kaut ko uguņojošu, skaļu, bet šis ir klusināts, sevī vērsts. Ne velti dzintars ir daudzos sakrālajos priekšmetos.”
