Dzinējmedībās iet zemnieki 0
Ja rēķinātu procentuāli, ciparam simts tuvotos gadījumi, kad mednieku un lauksaimniecības zemju īpašnieku draudzīgu sadzīvošanu aizkavē dažādas sīkas nesaskaņas. Iemesls visbiežāk ir mežacūku nodarītie postījumi kartupelājos. Zemniekiem šķiet, ka mednieki rukšus par maz vaktē, savukārt mednieki taisnojas, ka nav taču spēka katru nakti uz gaidi sēdēt. Acīmredzot patiesība tā pa vidu vien grozās un trači, ja gadās, vietējās sētas robežās arī norimst. Tādēļ ziņa, ka Alojā zemnieki ne tik vien neuzsver problēmas ar meža dzīvnieku nedarbiem, bet pat palīdz tiem dažādot vakariņu galdu un – kas pavisam neierasti – piedalās dzinējmedībās paši, bija ierosme braukt ciemos.
Alojas mednieku klubā Reišmalīte šajā sezonā aprit pirmie pieci gadi tradīcijai uz dzinējmedībām uzaicināt zemniekus un viņu kundzes. Kāpēc? Pamato Reišmalītes vadītājs Aigars Rumbergs: “Tā ir mana personiska ideja. Es sapratu, ja mēs tepat blakām viens otram esam, ja mednieki ir atkarīgi no zemniekiem, jo slēdzam nomas līgumus, ja zemnieki ir atkarīgi no medniekiem, jo kurš cits sargās laukus no postījumiem, tad ir vajadzīga šo attiecību dažādošana. Saskrieties uz ielas vai veikalā ar čau, kā tev iet vai pāris minūtēs parakstīt līgumu, tās nav draudzīgas kaimiņattiecības un izpratne vienam par otra darāmo. Nē! Vajag šādu unikālu veidu būt kopā. Tas nekas, ka tā ir tikai viena diena sezonā. Laba jau daudz nevajag.”
Unikālā diena sākas ar atraktīvu rītu Reišmalītes sertificētajā šautuvē, kad – ko tur slēpt – daži ciemiņi pirmo reizi mūžā paņem rokā ieroci. Kamēr notiek sapazīšanās ar mākslīgajiem mērķiem – skrejošu mežacūku un alni, kamēr tiem cenšas trāpīt un arī trāpa kungi, dāmas, kaimiņu novadu viesmednieki un reizēm pat viesi no Zemnieku saeimas, tikmēr Alojas mednieki mežā lenc pēdas. Pēc sacensībām šautuvē zemnieki paēd pusdienas, lai spēks iet dzinējos.
“Nu, kur vēl labāks veids, kā redzēt visu savām acīm, izrunāties par visu un izprast medību būtību,” par šādu dienu saka viens no dalībniekiem, kādreiz zemnieks, patlaban Alojas novada domes priekšsēdētājs Valdis Bārda. “Pieļauju, ka tādēļ nav mums arī tādu īpaši lielu traču. Vēl jau ir jautājums, ko tās mežacūkas uzrok. Ja izposta kartupeļu tīrumu, tad var iesaistīt medniekus. Bet, ja tā kā nesen bija, kad dzīvnieki raka augšā katru zāļaināku laukumiņu, maijvaboļu kāpurus meklēdami, ko tad mednieks var līdzēt. Neies taču parkā medīt. Tajā pašā laikā jāatceras, ka mednieks nav ne algots amats, ne profesija, bet cilvēka brīvā laika, kura, starp citu, ir pavisam maz, vaļasprieks. Alojas mednieki jau tāpat ir ļoti atsaucīgi, bet nevaram mēs viņiem par katru izraktu kartupeli katru nakti likt vaktēt mežacūkas.”
Aigars piekrīt: “Var jau par postījumiem bļaut viens uz otru un meklēt vainas, bet no tā nekas nemainās. Ir jāatrod veids, kā sarunāties, lai saprastu abas puses. Viens ir līgumi. Otrs – šīs dzinējmedības, kam skanīgs vārds – Mazais zemnieku kauss un attiecīgi pieliekam tikai gadskaitli. Kaut gan jāatzīst, mums nav bijis asu konfliktu ar zemniekiem, un ceru, ka nebūs. Ir jau gadījumi, kad mednieks pat gribēdams nevar palīdzēt. Piemēram, vienu gadu brieži – bars tā ap 70 – lēca pāri sētai, lai tiktu pie zemnieka kūts galā saliktajiem siena ruļļiem. Bet staltbriežu medību sezona bija beigusies…”
Diemžēl savstarpēja sapratne ir tikai mazs dzīvi mazliet gaišāku darošs medus pilieniņš kopējā darvas mucā. Reišmalītes vadītājs uzskata, ka līgumu lietas, kaut juridiski nepieciešamas, tomēr ir ārkārtīgi birokrātiskas, pārmērīgas un prasības aug gadu no gada: “Mums apmedījamās platības ir 7000 hektāri, no kā tikai 930 hektāri valsts mežu. Kopumā man katru pavasari jāpārbauda un jāatjauno līgumi vairāk nekā 400 kadastra vienībās. Tas ir ārkārtīgi laikietilpīgi, darbietilpīgi plus sarežģīti, jo līguma iepriekšējā termiņa laikā īpašumi ir pat vairākkārtīgi pārdoti, un sameklē nu jauno saimnieku.”
Mazais zemnieku kauss un diena, kad atkal varēs brist pa mežu kā dzinējs, vēl kādu brīdi jāpagaida, taču Valdis Bārda jau saberzē rokas un smej, ka nemaz nav viegli trāpīt mežacūkai arī šautuvē. Kaut gan pats ticis pat godalgotajā trijniekā, iet pa mežu nozīmē būt dabā. Ikdienas darba steigā un pienākumos tas nemaz tik bieži neizdodas. Kausu gaida tāpat citi zemnieki un jau tagad satiekoties ar interesi pārrunājot, kas jauns būs šīs sezonas sacensībās. Reišmalītes priekšnieks solot jaunu skrejošas mežacūkas mērķa attālumu. Varbūt būs atkal mājražotāju labumu izstāde pārdošana, no kuras pērn iegūtie līdzekļi izmantoti stirnu barības pirkšanai.
Valdis Bārda stāsta, ka zemnieku dzinējmedību vakara noslēguma daļā tiek dalītas gan uzslavas par šaušanu šautuvē, gan medījums, gan degustēta dažādu dzīvnieku gaļa: “Šajā ziņā arī sāk veidoties tradīcija – uzaicinām mūsu novada lielāko uzņēmēju Aloja Starkelsen ar saviem izcilajiem garšvielu maisījumiem, un viņi nu patiešām māk medījuma gaļu iemarinēt neparastāk salīdzinājumā ar katra mūsu virtuvē lietoto recepti. Es vispār kā novada vadītājs Mazā zemnieku kausa rīkošanai saskatu atdevi vairākās pozīcijās: mednieki pateicas zemniekiem par atļauju izmantot platības; zemnieki lieku reizi apliecina savu vēlmi palīdzēt meža dzīvnieku piebarošanā ziemā; savukārt kopumā Reišmalītes šautuvē organizētās Latvijas mēroga sacensības veicina Alojas un novada atpazīstamību. Pašvaldībā ir izstrādāts arī nolikums nevalstisko organizāciju atbalstam un konkrēti šim mednieku klubam palīdzam projektu realizēšanā un plaša mēroga pasākumu rīkošanā.”
“Kurš medīs divkājainos rukšus?” sarunā iesaistās Valdis Možvillo – SIA Tēraudiņi un vairāk nekā 1200 hektāru zemes apsaimniekotājs. “Ja tā parēķina, tad mežacūkas man apēd apmēram tikpat daudz kartupeļu, cik nozog cilvēki. Es zinu, ka dabai pretoties pagrūti un tās mežacūkas nāks, jo viņām arī vajag ēst, tāpēc iestādu kādu hektāru kartupeļu vairāk, un man tas nesāp. Arī mednieki dara, cik viņu spēkos, un laukus no mežacūkām sargā. Cilvēkus – zagļus ne vienmēr var pieķert aiz rokas, un nupat saradies pārāk daudz tādu, kam strādāt nemaz negribas. Otra sastrādāto paņemt – to gan.”
Labāk mednieki, nevis vilki – alojieši apgalvo bezmaz korī, izlasījuši publikāciju, ka ornitologi iesaka ļaut vilkiem regulēt mežacūku populāciju zemnieku tīrumos. Valdis Možvillo ir pārliecināts, ka tāda runāšana nav loģiska: “Ja mednieki neradīs problēmas vilkam, tad tas ātri vien attapsies, cik apgrūtinoši ir ķert mežacūkas, un pārmetīsies uz mājdzīvniekiem. Tas gan arī tagad notiek, dzirdam tikai – tur un tur aitas saplosītas, tur suns aiznests.”
Valdis Bārda piebilst, ka pats esot ļoti zaļi domājošs, taču jāraugās no stratēģiskā viedokļa un Latvijai vai konkrētai vietai atbilstoši: “Diemžēl lielākie mācītāji, ko darīt ar vilkiem, sarodas no valstīm, kur pašiem vairs nekā nav. Kad piebalso vēl arī kāds pašu mājās, tad reizēm sanāk ačgārnības. Kad visu to dzirdu, man ir ļoti žēl, ka par pieredzēto nerunā veterinārārsti. Viņi vislabāk redz, ko vilki ir nodarījuši mājdzīvniekiem.”
“Ja tīrumā iesprūk govju bars, tad posts ir nesalīdzināmi lielāks par mežacūku rakumiem,” pieredzējis Valdis Možvillo. “No likumiskā viedokļa pret īpašnieku var ierosināt krimināllietu. Diemžēl izmeklēšana notiek pārāk ilgi un nereti pat beidzas bez rezultātiem, tādēļ labāk nebendēju nervus un zaudējumus pieciešu, nevis piedzenu no paviršā saimnieka. Man jau ir pieredze ar kartupeļu zagļiem – policija vainīgos pat notvēra, taču problēmu bija vairāk nekā ieguvumu.”
Valdis Bārda toties vēlreiz atgriežas pie Alojas zemnieku un mednieku medību dienas tradīcijas: “Varbūt ne tik liela nozīme ir atraktīvajai pusei – šaušanai, dzinējos iešanai, cik sarunām, viedokļu apmaiņai. Kādēļ Latvijā lielākoties ir tikai konfliktsituācijas? Tādēļ, ka vairs neatrodam laiku un neprotam mierīgi viens otru uzklausīt, sarunāties, izteikt un pieņemt viedokļus. Tāpat, ja ir kaut kas dabā jāaizsargā un jāpasaudzē, tad to lai nosaka par valstisku prioritāti, atvēlot arī līdzekļus, nevis naidojot zemniekus ar medniekiem.”
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
