Dzimusi Kanādā, sirdī – latviete. Olimpiādes latvisko zīmju autore Jūlija Giforda 9
Toronto–Rīga–Soči. Var teikt, ka šāds maršruts bija latviešu rakstu zīmēm, kas nupat aizvadītajās ziemas olimpiskajās spēlēs rotāja Latvijas bobslejistu kamanas.
Rakstu zīmju autore ir 24 gadus vecā Kanādas latviete Jūlija Giforda. Pirms 2012. gada olimpiskajām spēlēm Londonā viņa strādāja pie projekta “Friendly Bracelets” jeb draudzīgās aproces – izstrādāja dizainu aprocēm ar latviešu zīmēm, kas simbolizēja cieņu, izcilību un draudzību. Tās joprojām nopērkamas internetā par sešiem ASV dolāriem, no kuriem divi aiziet labdarībā Latvijas olimpiskajiem veterāniem.
Projekta sadarbības partneris bija “Latvijas gāze”, kas ir Latvijas Bobsleja federācijas sponsors. Pirms Soču spēlēm uzņēmums piedāvāja Jūlijai arī bobslejistiem izveidot ko līdzīgu – lai raksti veicinātu Latvijas sportistu panākumus. Talkā nākusi arī Saeimas deputāte un folkloras pētniece Janīna Kursīte.
Daudzi latvieši rakstu zīmju nozīmi bez “skaidrojošās vārdnīcas” nemaz nezina. Bet Jūlijai šī joma ir ļoti tuva: “Kanādā gāju latviešu skolā, kur liels uzsvars bija uz folkloru. Tā mani vienmēr ir interesējusi. Arī tagad, dzīvojot Latvijā, lasu grāmatas un izglītojos, pietiekami aktīvi piedalos fokloras dzīvē. Uzskatu, ka tas ir skaistākais, kas latviešiem ir.”
Iespējas saskata Latvijā
Jūlija esot audzināta ļoti latviskā gaisotnē, ģimene svinējusi meteņus un Līgo svētkus. Latviešu skolu Toronto piepilsētā viņa apmeklējusi no bērnudārza līdz pat vidusskolas absolvēšanai.
Līdz ar to latviskais gars pārņēmis cauri un cauri. Lai gan, kā pati saka, tikai pa pusei ir latviete, jo tēvs ir brits. “Britu tradīcijas man nav tik tuvas. Varbūt reizi gadā bija salidojums ar britu ģimenes pusi, kura laikā mēs dziedājām daudzas viņu tautas dziesmas. Ar to ir par maz, lai atsvērtu ļoti spēcīgo latvisko audzināšanu,” ļoti labā latviešu valodā un gandrīz bez akcenta skaidro jauniete.
Latvijā viņa pirmo reizi viesojusies deviņu gadu vecumā, tad pēc 8. klases beigšanas atbraukusi ar jauniešu projektu “Sveika, Latvija!”, kur ārzemju latvieši divas nedēļas apbraukā Latviju, lai iepazītos ar Tēvzemi. “Vēl reizi atbraucu pēc 10. klases. Ar dziesmu spēli (mūziklu) “Eslingena” uzstājāmies Latvijas Nacionālajā teātrī. Izrāde bija par latviešu bēgļu gaitām Otrā pasaules kara laikā, to apmeklēja arī tā laika Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.”
Nākamreiz Jūlija Latvijā ieradās pēc vidusskolas un – uz palikšanu. Tas bija pirms septiņiem gadiem. “Negribēju Kanādā studēt kaut ko par dārgu maksu, nebūdama pārliecināta, ka tas ir tieši tas, ko vēlos. Vienmēr esmu gribējusi uzzināt, kāda ir dzīve Latvijā. Es te saskatīju daudz vairāk iespēju.” Viņa ir absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti, kur studēja politiku un starptautiskās attiecības. Jūlija strādā “draugiem.lv” grupā un nodarbojas ar projektiem, kas vērsti uz ārzemēm. Savu tuvāko nākotni viņa saista ar Latviju, lai gan divi brāļi un māsa dzīvo Kanādā.
Juta līdzi latviešiem
Latvijas bobslejistiem Soču olimpiskās spēles izvērtās ļoti veiksmīgas, jo Oskara Melbārža pilotētais četrinieks izcīnīja sudraba godalgas. “Domāju, ka rakstu zīmes viņiem noteikti palīdzēja. Tajās ir spēks, senču gudrības. Galvenais ir ticība, kas tāpat kā vārdi ietekmē cilvēka dzīvi,” pārliecināta Jūlija.
Viņas simpātijas Sočos piederēja latviešiem. Arī Latvijas un Kanādas hokeja izlašu mačā jutusi līdzi mūsējiem. Latvijā populārs ir uzskats, ka visi kanādieši spēlē hokeju. Un tie, kas hokejā nav talantīgi, izvēlas citus sporta veidus. Jūlijas ceļš ar hokeju gan nav krustojies. Arī kanādiešu elks Sidnijs Krosbijs viņai īpašas emocijas neizraisa.
“Laikam es sevi vairāk uztveru kā latvieti, nevis kanādieti, bet identitātes jautājums ir grūts. Kad atrodos Kanādā, tad esmu latviete, bet, kad Latvijā, – kanādiete,” viņa spriež.
Komentārs
Oskars Melbārdis, Soču olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs bobslejā četriniekiem: “Kopš esmu bobslejā, šādas rakstu zīmes uz kamanām bija pirmo reizi, un man vizuālais tēls ļoti patika. Mūsējie bobi izcēlās uz citu fona, piesaistīja arī ārvalstu žurnālistu un sportistu uzmanību. Vācieši, arī ASV bobslejistes apvaicājās. Grūti bija izskaidrot, bet sacīju, ka saistīts ar latviešu vēsturi un dod spēku, ticību. Domāju, ka arī mums zemapziņā šīs zīmes palīdzēja, mūs vienoja un mēs labi jutāmies. Ja tev galvā tas ir, tad mēģini noticēt. Mana saistība ar kultūru bijusi tāda, ka līdz 17 gadu vecumam dejoju tautas dejas un esmu piedalījies arī vienos skolēnu dziesmu un deju svētkos.”
