Kāzas 2
1967. gada 23. un 24. augusts. Mums bija ļoti skaļas un teatrālas kāzas, jo vedēji bija Pēteris Pētersons ar Noru Pētersoni. Mums ar Nauri šķita, ka jāsauc viņi par vedējiem. Pret viņiem nebija iebildumu arī Mildai Klētniecei, jo viņa Pēterim Pētersonam ir līdzgaitniece no studiju un Dailes teātra laikiem. Visur, kur ir Pēteris Pētersons, tur, protams, ir teātris. Kāzu kulminācijā Pētersons man saka: “Dzintra, man liekas, ka tevi zags, tie jaunie tēviņi nāks, un es nevarēšu tevi noturēt. Vai tu nevarētu nozagties pati kopā ar mani?” Es atbildu – varu, kāpēc tad ne!? Un pa burzmu izgājām no dzīvokļa un pa kāpnēm augšā uz piekto stāvu. Pētersonam līdzi bija konjaka pudelīte. Un abi skatāmies, kas nu notiks. Pirmais attopas Aivars Siliņš – kur viņa palika? Protams, visi skrien pa kāpnēm lejā un spalgi aurodami pa ielu. Bet mēs abi ar Pētersonu vienā mierā stāvam piektajā stāvā un smejamies. Pētersons nosaka: “Vajag domāt!” un ir ārkārtīgi apmierināts.
Vēlāk braucām uz Naura mammas Mildas Klētnieces mājiņu Jaunciemā. Tur mums bija paredzēta kāzu nakte, bet, cik nu gara tā var sanākt, ja vedējos esi aicinājis artistisko bezprāti Pēteri Pētersonu – viņš klauvē pie laulībnieku loga vēl rīta pustumsā. Karps un Milda arī klāt un kāzu viesi, galvenokārt mūsu kursa biedri. Pētersons ar savu dižo balsi: “Nu, tad tā – tagad, lūdzu, rādiet palagus!” No intereses par palagiem viņu novirzīja Karps Klētnieks – nu, nāc šurp, nāc, Pēterson, te ir konjaks. Un, konjakam plokot, viens otram stāstīja, cik viens nepareizi spēlē un cik otrs nepareizi režisē. Sirsnīgi! Un mēs atkal varējām dzīvoties savā nodabā.
Milda un Karps Klētnieki mani uzņēma ļoti labi. Protams, viņu mājās bija citāda gaisotne nekā manu vecāku ģimenē. Bet nekad neesmu teikusi: nu, mēs savā ģimenē gan tā nedarījām! Visu laiku esmu centusies saprast un pieskaņoties, neesmu neko veidojusi savā režijā. Atceros pat vienu liekulības epizodi. Man ļoti negaršo zirņu un burkānu sautējums. Kad Nauris pirmo reizi mani veda iepazīstināt ar mammu, es, protams, nebiju stāstījusi, kas man garšo, kas ne. Un Milda ļoti lielā sirsnībā bija izvārījusi feinas sardelītes un sasutinājusi burkānus ar zaļajiem zirnīšiem. Mamma man bija mācījusi – ir nepieklājīgi ciemos no kaut kā atteikties, jo saimniece to ir gatavojusi ar sirsnību. Un tā nu es, ieraugot sautējumu, domāju – ak, kungs! Salīdzinājumā ar pasaules karu tas ir sīkums, Dzintriņ, saņemies, līdz divām karotēm ir jāiztur! Pārvarēju savu nepatiku, un tagad tas ir mans mīļākais ēdiens. Ja mani kaut kur cienā ar zirnīšu un burkānu sautējumu, var pat sardeli klāt nedot. Iedodiet man bļodu ar zirnīšiem un burkāniem un paši ejiet mājās!
(Turpinājums žurnāla nākamajā numurā.)
Dzintra Klētniece, aktrise un režisore,
dzimusi 1946. gada 17. februārī Jumpravā
1965 – 1969 studijas LVK Teātra fakultātē
1970 – 1975 Valmieras teātra aktrise
1975 –1991 Liepājas teātra aktrise
1991 –1994 Daugavpils teātra direktore, režisore, aktrise
1995 –1997 neatkarīgā teātra “Kabata” aktrise un režisore
Kopš 2003. gada rīko starptautiskos monoizrāžu festivālus “Zvaigzne”
Dzīvesbiedrs – aktieris un režisors Nauris Klētnieks (1938 – 2010)
Meita – Kristīne Klētniece
Mazbērni – Anna, Lilija, Mārtiņš
