Dzimtes studiju pētniece: Tāda jēdziena kā “dabiska” vai “iedzimta” sievišķība nav 1
Autors: Marita Zitmane, Dzimtes studiju pētniece, LU Sociālo zinātņu fakultātes docente un kampaņas “Atvērtība ir vērtība” vēstnese
Tādas cilvēkam svarīgas īpašības un vērtības kā sievišķība, vīrišķība, skaistuma etaloni, veiksme, panākumi un gods ir sociāli konstruētas lietas, par ko sabiedrība vienojas – pašlaik to saprotam tieši tā un ne citādi.
Laika gaitā šīs konstrukcijas var mainīties. Un, kaut arī pēdējos gados arvien vairāk runājam par dzimumu līdztiesību, mēs kā sabiedrība joprojām sagaidām, lai sievietes piepilda noteiktas gaidas ar savu izskatu, izturēšanos, dzīvesveidu utt.
Liela loma mūsdienu sievišķības konstruēšanā ir arī medijiem.
Kādai tad jābūt sievietei 21. gadsimta Latvijā? Kā un vai vajag mainīt esošo standartu?
Manuprāt, tāda jēdziena kā “dabiska” vai “iedzimta” sievišķība nav; tās ir prasmes, kas iegūtas laika gaitā, dzīvojot konkrētā sabiedrībā.
Mēs dzīvojam laikā, kad izpratne par sievietes un vīrieša lomām mainās. Pārmaiņas nekad nav vieglas. Kādam var pat šķist, rodas bezdzimumu sabiedrība, taču maz ticams, ka bērnam var atņemt viņa identitāti.
Pat ja visiem bērniem izdalītu vienādas rotaļlietas, viņi tām atrastu dažādus pielietojumus. Svarīgāk par pašām rotaļlietām ir tas, kādas attiecības bērni spēlējoties modelē.
Bērnu ietekmē tas, ko viņš redz visapkārt – multenes, audzinātājas dārziņā, citi bērni, un vecāki nebūt nav vienīgie viedokļu līderi. Mūsu priekšstatus par sievišķību un vīrišķību lielākoties veido tas, ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm un ar ko esam izauguši.
Liela loma šo priekšstatu veidošanā ir medijiem – varbūt pat lielāka nekā ģimenei un skolai. Jauniešu pasaules redzējumu veido sociālie tīkli, Youtube, televīzija, kas var nostiprināt esošos priekšstatus vai arī kļūt par veiksmīgu pārmaiņu aģentu.
Interneta vidē šobrīd redzam to, ko līdz šim esam skatījuši glancēto žurnālu lappusēs.
Instagram influenceri var tikt pie sekotājiem un līgumiem, ja viņiem ir gana daudz skatījumu, bet tos var dabūt ar noteiktām lietām – ar seksuālo pievilcību un glamūrīgas dzīves paraugdemonstrējumiem.
Kādas vērtības tad mūsdienu sabiedrība sagaida no sievietēm, ja mediju telpā mainās tikai forma, nevis saturs?
Lai kā mums gribētos būt mūsdienīgiem, arī 21. gadsimtā sieviete sabiedrības acīs vēl aizvien ir aprūpētāja: “normāla” sieviete rūpējas par bērniem, labi izskatās, viņai patīk iepirkties, viņa ir emocionāla un nav piemērota vadošiem amatiem, zinātnei vai autobusa vadīšanai.
Tā ir konstruēta “sievietes sūtība” – tas, ko esam pieņēmuši kā sievietes pienākumu. Tieši tāpat kā vīrieši neraud, domā tikai par seksu, viņiem jābūt apgādniekiem un viņi nevar būt bērnudārza audzinātāji, jo tas ir jocīgi, nevīrišķīgi un vispār aizdomīgi.
Atsevišķās sabiedrības grupās, protams, valda atšķirīgi viedokļi, bet, ja skatāmies uz visu Latvijas sabiedrību kopumā, esam konservatīvi savos uzskatos.
Nav svarīgi, ko sieviete sasniedz – galvenais, kā viņa izskatās un cik laba māte vai sieva viņa ir. To diendienā lasām sieviešu intevijās žurnālos – sievietes runā par ģimeni, mīlestību, jūtām, dalās, kā to visu paspēt, kā ieklausīties sevī, kamēr vīrietis parasti parādās kā profesionālās jomas eksperts.
Te parādās ļoti kaitīga tendence – mediji kultivē supersievietes tēlu, kura visu spēj un pagūst.
Tāpēc vēl jo vairāk ir svarīga izpratne par dzimumu līdztiesību, par ģimeni kā partnerattiecībām, kur rūpes par bērniem un mājsaimniecību ir pāra atbildība.
Realitātē, savienojot privāto dzīvi un darbu, automātiski pieņemam, ka tieši sievietei būs svarīgi paņemt bērnu līdzi uz darbu vai strādāt attālināti. Realitātē vēl aizvien tēvs biežāk ir “jautrais” vecāks, ar kuru bērns rotaļājas, sporto un dodas pastaigāties, jo mammai nav laika, viņa tikmēr tīra māju un mazgā veļu.
Līdzsvars var rasties tikai tad, kad abi vecāki kopā plāno, ko darīs, ko ēdīs, kurp dosies, un to arī īsteno kopā.
Kamēr viens domā par karjeras izaugsmi, bet otrs – par visu, kas pēc darba vēl jāpaspēj, par to, kā labi izskatīties un likt visiem justies laimīgiem, pozīcijas jau uz starta līnijas nav vienlīdzīgas.
Visizteiktāk konstruētā sievišķība ietekmē profesionālos izaicinājumus. Ja skatāmies, piemēram, uz sporta žurnālistiku, tā ir izteikti maskulīna vide, un meitenei ir vajadzīga liela drosme un neatlaidība, lai apzināti tajā iesprauktos un pieradītu, ka tāds skuķis kaut ko sajēdz.
Ir uzņēmumi, kas rūpējas par dzimumu līdzsvaru savu darbinieku rindās, bet lielākoties tāda apzināta sabiedrības priekšstatu laušana nenotiek.
Tiek pieņemts – ja kādā nozarē sieviešu nav, tātad viņas tas neinteresē, bet, kā saka, you cannot be what you cannot see (no angļu val. – Tu nevari būt tas, ko neredzi.).
Ir gūti apzināti iet pret straumi, kamēr nav veiksmīgu piemēru, bet ir grūti mainīt sabiedrības domāšanu, ja neviens nav gatavs iet pret straumi. Pēdējā laikā situācija ir uzlabojusies atsevišķās nozarēs, kur agrāk izteikti dominēja vīrieši, piemēram, politikā.
Urzulai fon der Leienai ir septiņu bērnu māte un Eiropas Komisijas prezidente. Taču, kamēr medijos blakus Urzulas fon der Leienas attēliem tiek tiražētas Uģa Kuģa atklāsmes, mēs nevaram runāt par patiesu mediju atbalstu dzimumu līdztiesībai.
Kā to mainīt?
Piemēram, mediji varētu neizdalīt atsevišķas “vīriešu” un “sieviešu” tēmas.
Vai vīrietis nedrīkst interesēties par savu emociju pasauli? Vai sieviete nevarētu vēlēties uzzināt, kādu urbi vislabāk izmantot nelielam remontam?
Tāpat noteikti nevajadzētu tiražēt priekšstatu par sievieti, kura var visu. Un vīrieti, kurš ir vientuļa sala, dzīvo tikai un vienīgi savam priekam, bauda gadžetus, iepirkšanos, nododas savām interesēm, ģimenei praktiski neparādoties redzeslokā.
Un vēl Latvijā ļoti pietrūkst sabiedrībā zināmu cilvēku, kuri skaļi saka – es iestājos par dzimumu līdztiesību. Ar dažiem lieliskiem sieviešu tiesību aktīvistiem nepietiek, sevišķi jaunākajai paaudzei.
Atšķirībā no daudzām rietumvalstīm, Latvijā trūkst populāru mūziķu, aktieru un dziedātāju, kuri uzrunātu jauniešu auditoriju, aicinot domāt par dzimumu līdztiesības jautājumiem.
Cilvēka izvēlēm būtu jābūt atkarīgām tikai no viņa interesēm, bet, visticamāk, ikviens no mums ir piedzīvojis situāciju, kad ir centies atbilst apkārtējo gaidām.
Ir pienācis laiks jaunam domāšanas veidam. Ir normāli gan raudāt, gan spēlēt futbolu. Nav jāsmejas par zēnu, kurš dzied korī. Sievietei nav jāsaņem darba devēja pārmetumi, ja viņa neiet uz darbu un paliek mājās ar bērnu.
Un nav jāsaņem nievas, ja viņa atstāj bērnu vīram un pati iet uz darbu. Nav jānodala mājsamimniecības pienākumi, lai nesanāk tā, ka vīrs māk tikai ūdeni uzvārīt.
Vīrietis drīkst studēt to, kas viņam patīk, nevis to, kur varēs vairāk pelnīt, jo vīrietim jābūt apgādniekam.
Lai tuvotos tai lieliskajai nākotnes sabiedrībai, kur cilvēki ir paši, nevis priekšstati kam jāatbilst.
