Anda Līce: Brīvības pieminekli ne viens vien izmanto kā tribīni savu sīko ambīciju apmierināšanai 7
Šodien ir grūti iedomāties, ko 1945. gada 18. novembrī Beļģijas teritorijā ierīkotajā Zedelgemas (Cēdelheimas) karagūstekņu nometnē (kurā tagad ir 150 ha liels Beļģijas nacionālais dabas liegums) Brīvības pieminekļa atveida atklāšanas brīdī juta tolaik tur ieslodzītie latviešu leģionāri. No aizmirstības izceltie vēstures stāsti šodien ir vajadzīgi, lai mēs sajustu notikumu elpu, kurai ir tik maz kopīga ar maijpuķīšu smaržu. Lai mēs neaizrautos ar savas tautas zākāšanu un lai saprastu, ko mūsu priekšgājējiem nozīmēja Brīvības piemineklis, kuru šodien ne viens vien naski izmanto kā tribīni savu sīko ambīciju apmierināšanai. Ievērojamais angļu vēsturnieks Tonijs Džads grāmatā “Pārvērtēšana” – esejās par pagājušo gadsimtu – saka: “Ar katru aizritošo gadu katram no mums paliek arvien mazāk kopīga ar laikabiedru pasaulēm, kuru daudzums strauji pieaug (nemaz nerunājot par mūsu priekšteču pasaulēm).”
Neizstāstītu vēstures stāstu joprojām ir ļoti daudz. Ar Okupācijas muzeja, “Daugavas vanagu” un Zedelgemas vēsturnieka Pola Deni kopējiem pūliņiem uzņemtā dokumentālā filma “Zedelgema” (režisors Andrejs Feldmanis) par angļu gūstā nokļuvušajiem 11 727 leģionāriem (no tiem 700 kara invalīdi, to skaitā 30 neredzīgie) tagad ir pieejama interesentiem. Ar televīzijas starpniecību tā ir jāparāda daudz plašākai auditorijai. Uzņemšanas laikā vēl dzīvo nometnes iemītnieku atmiņas šim stāstam piešķīrušas to īstenības garšu, kuru citādi būtu grūti iegūt. Tolaik nometnes inspicētājus, bet mūs pārsteidz šodien gūstekņu dzīvotalkas, spēja tik pretdabiskā vidē ar avīžu un žurnālu drukāšanu, pašdarbības teātri, muzicēšanu un citām radošām izpausmēm uzturēt sevī dzīvu mazo Latviju un cerību par atgriešanos lielajā. Viens no vīriem, kuram bija noņemta kāja līdz pat ceļgalam, no malkas pagalēm izgatavoja sev kājas protēzi! Likvidējoties gūstekņu nometnei, kapteinis Stīvens, atvadoties no gūstekņiem, teicis: “Ieslēdziet vienu letiņu tukšā barakā pliku, un pēc nedēļas viņš nāks ārā pilnīgi apģērbts, ar hūti galvā un koferi pie rokas.”
Tieši Zedelgemas nometnē nodibinājās “Daugavas vanagu” organizācija, kurai pateicoties vēlāk izdevās saglabāt neskaitāmas vēstures liecības. Gūstekņi nometnē ieradās ar Latvijas valsts karogu greznotā vilcienā un tieši tāpat pēc astoņiem mēnešiem devās no tās projām. Neticami, bet 18. novembrī – “manas dzimtenes svētākā dienā” (Nikolaja Ločmana dzejoļa rinda) ar dzeloņstieplēm apjoztā sprostā viņi stāvēja pie Brīvības pieminekļa atveida, kas mēneša laikā (!) bija izgatavots no nometnes teritorijā atrastiem gluži neiedomājamiem materiāliem.
