Dzimtenes stūrītis un vieta, kur ieaudzināt latviskumu! Minsteres Latviešu ģimnāzijas stāsts 9
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Minsteres Latviešu ģimnāzijas nozīmi latvietības saglabāšanai trimdā un netiešo ietekmi uz mūsdienu Latviju pat grūti aplēst, bet skaidrs, ka nepietiek tikai pateikt, ka tā ir “liela”. Vairākus gadu desmitus, līdz pat slēgšanai 1998. gadā, Rietumu latviešu sabiedrībai Minsteres ģimnāzija bija kā dzimtenes stūrītis, vieta, kur ieaudzināja latviskumu un piederību savai tautai, paglābjot no asimilācijas krietnu skaitu otrās un trešās paaudzes trimdas jauniešu.
Tie agrākie trimdinieki, kas Minsteres ģimnāzijā mācījušies vai bijuši pasniedzēji, uzsver: bija milzīga starpība starp mācībām pilna laika latviešu skolā (sākot ar 20. gadsimta 50. gadiem vienīgajā pilna laika latviešu skolā ārpus Latvijas), dzīvi internātā, kur pastāvīgi apkārt latviska un ļoti patriotiska vide un pēc mācībām iespējams apmeklēt dažādus pulciņus un sporta sekcijas, vai alternatīvu saņemt latviskumu tikai nedēļas nogaļu sestdienas skoliņās un pāris mēnešu vasaras skolās, kādas, piemēram, ASV bija vairākas.
“Tas bija ārkārtīgi svarīgi, ka cilvēki tur bija kopā, iepazinās cits ar citu un savā ziņā gatavojās kļūt par “profesionāliem latviešiem”,” teic Valters Nollendorfs, kurš bijis Minsteres ģimnāzijas direktors 1988.–1989. gadā.
No pastāvēšanas sākumiem šajā skolā kādu brīdi mācījušies vai to absolvējuši ap 2000 jauniešu no ASV, Anglijas, Austrālijas, Beļģijas, Francijas, Kanādas, Kolumbijas, Norvēģijas, Saūda Arābijas, Vācijas, Zviedrijas un arī Latvijas. Ģimnāzija darbojās, gan pateicoties Rietumvācijas valdības ikgadējām budžeta dotācijām, gan cītīgajiem latviešu trimdas ziedojumiem ar pastāvīgo saukli “Minstere jānotur!”.
Laikā no 1970. līdz 1998. gadam spēkā bija shēma, ka 7.–13. klases ģimnāzijas pastāvēšanu 85–90% apmērā sedza Vācijas valsts iestādes, bet atlikušos 10–15% deva latviešu sabiedrība. Internātu nodrošināja vecāku iemaksas. Tāpat visas ārpusskolas aktivitātes, papildu pasākumi un skolēnu stipendijas bija latviešu ziedotāju ziņā.
Pēdējās desmitgadēs skola parasti deva 20–30 absolventu, dažkārt vairāk, dažkārt mazāk. “Maza, bet ļoti dzīvīga latviskuma saliņa pasaulē,” kā reiz atzīmējis šīs skolas direktors laikā no 1978. līdz 1983. gadam Artūrs Liepkalns.
Skola bēgļiem
Minsteres ģimnāzijas vēstures atskaites punkts ir 1946. gada 15. februāris. Rietumvācijā, britu okupācijas zonā, Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes pilsētiņā Detmoldā tad darbu sāka Latviešu ģimnāzija. Skolēni – sākumā gandrīz tikai meitenes – nāca no tuvējās latviešu bēgļu nometnes. Mācību grāmatu vairums bija no Latvijas līdzi paņemtās. Tās uz vietas centās pavairot. Grūtības juta it visā, jo arī Rietumvācija bija kara izpostīta. Detmolda bija tikai viena no vācu iestāžu uzturētām latviešu bēgļu mācību iestādēm.
Tūlīt pēc kara latviešu bēgļiem bija 50 ģimnāzijas, kā arī ap 100 septiņgadīgās tautskolas. Apmēram pēc gada Detmoldas latviešu bēgļu nometni un reizē arī skolu pārvietoja uz 12 km attālo Augustdorfu. Taču 40. gadu beigās daudzi latvieši no Vācijas nometnēm sāka aizceļot plašajā pasaulē.
1951. gadā Rietumvācijā no sākotnējiem 120–150 tūkstošiem latviešu bēgļu palika tikai 20 tūkstoši. Augustdorfas, tas ir topošā Minstere, ģimnāzija izrādījās vienīgā latviešu divpadsmitgadīgā skola, ko neslēdza. 1950. gadā tajā mācījās 120 latviešu jauniešu no ģimenēm, kas palikušas Vācijā.
1957. gadā pienāca kārtējā pārvākšanās. Šoreiz uz palikšanu senajā universitātes pilsētā Minsterē, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes administratīvajā centrā. Vienlaikus Minsterē bāzējās arī virkne citu latviešu organizāciju. Tieši šajā pilsētā ģimnāzija pieņēmās spēkā un, sākot ar 60. gadu vidu, kļuva ne tikai par Vācijas, bet visas pasaules latviešu trimdas rūpi un jauniešu skološanās vietu.
70. gados sūtīt turp kaut uz gadu savas nereti vājā latviešu valodā runājošās atvases kļuva par labo toni arī ASV un Austrālijas trimdinieku aprindās. Palielinājās ziedojumi. Iesaistījās lielākās trimdas organizācijas.
1971. gada 13. februārī, svinīgi atzīmējot 25 gadu pastāvēšanas gadskārtu, Minsteres ģimnāzija jau skaitījās nozīmīgs latviešu kultūras centrs ar Jāņa Jaunsudrabiņa un Pētera Ērmaņa muzejiem. Skolas bibliotēkā atradās 15 000 latviešu grāmatu sējumu. Ne viena vien Vācijas latviešu ģimene tikai tāpēc apmetās Minsterē, lai viņu bērni varētu mācīties latviskā vidē. Turklāt Latviešu ģimnāzija bija kļuvusi arī par vienu no Minsteres pilsētas savdabībām.
Skolotājus meklē visā pasaulē
70. gados skola sāka izjust grūtības ar mācībspēku atrašanu. No pirmskara Latvijas nākušie pedagogi pensionējās vai aizgāja mūžībā. Jaunos meklēja starp latviešiem visā pasaulē. Dažkārt tādam skolotājam, bieži bez iepriekšējas padagoģiskās pieredzes, vispirms pašam nācies iemācīties kārtīgu latviešu valodu. Jāatzīmē, ka iekšējās kārtības noteikumu punkts Nr. 1 tobrīd vēstīja: “Latviešu ģimnāzijas sarunu valoda ir latviešu valoda.” Par atkārtotu šī punkta neievērošanu skolēnu no skolas varēja izslēgt.
Tagadējais Latvijas valdības galva Krišjānis Kariņš, kurš ir minsterietis ar gada stāžu un 1984. gada skolas absolvents, starp tā laika pedagogiem izceļ Mārtiņu Zandbergu, vienu no Minsteres leģendām. Zandbergs ASV ieguva fiziķa diplomu, taču kopš 1973. gada ģimnāzijā mācīja fiziku un matemātiku, bija Latviešu centra Minsterē priekšsēdētājs, tāpat Minsteres vīru ansambļa diriģents.
Pārcēlies uz Latviju, Zandberga kungs dibināja un līdz 2007. gadam vadīja diplomātu bērniem domāto “International School of Riga”, bijis arī Rīgas domes deputāts. Kariņš ar labu vārdu vēl piemin Zviedrijā dzīvojušo Valentīni Lasmani, kas ģimnāzijā pasniedza latviešu valodu: “Viņa mums stāstīja, kā, jauna meitene būdama, braukusi ar profesoru Jāni Endzelīnu ekspedīcijās vākt valodas materiālu.” Kariņš atceras, ka Minsterē mācīta arī krievu valoda. Tur viņš ar to pirmo reizi saskāries.
Jauna ēra
Kad ģimnāzijas telpu īpašnieks 1980. gadā izlēma uzteikt īres līgumu, trimdas latvieši no visas pasaules kopīgiem spēkiem īsā laikā saziedoja 900 tūkstošus vācu marku un, iesaistoties Vācijas valdībai un Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes pašvaldībai, ātri uzbūvēja Latviešu centra Minsterē kompleksu. Mācības jaunajos korpusos sākās 1986. gada 1. augustā. Skolai tas nozīmēja krietnu kvalitatīvu lēcienu.
Ģimnāzijā vērojams liels jauniešu pieplūdums no ASV. Dažreiz latviešu amerikāņi veidoja pat vairāk par pusi no skolēnu skaita. 80. gadi iezīmējās arī ar to, ka skolā uzplauka folkloras grupas. Valters Nollendorfs atceras, ka līdz 80. gadu beigām skola lielā mērā saglabājusi savu pirmskara Latvijas mācību programmās balstīto autonomiju, taču 80. gadu beigās tā pārveidota par Vācijas izglītības sistēmā integrētu speciālskolu, kuras beigšana deva tādas pašas tiesības kā jebkuras Vācijas ģimnāzijas absolvēšana. Tas bija loģiski, jo lauvas tiesu ģimnāzijas uzturēšanā taču gadiem ieguldīja Vācijas valsts.
1990./1991. gadā Minsterē parādās pirmie skolēni un skolotāji no Latvijas. Latvijas izglītības ministrs Andris Piebalgs, 1991. gada aprīlī viesodamies ģimnāzijā, bija norādījis, ka tai vajadzētu kļūt par vietu, kur skolēniem no Latvijas apgūt “eiropeisku izglītību”. Visi to atbalstīja.
Pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas agrākā trimda sāka pievērst mazāku uzmanību ģimnāzijai. Tagad bija citas vajadzības un aktualitātes. Līdzekļu trūkums kļuva aizvien jūtamāks. Mainījās arī gaisotne ģimnāzijā, jo atbraukušie latviešu jaunieši izrādījās ne gluži tādi, kā trimdinieki bija iedomājušies.
Atbraucējus neinteresēja latviskums. Gluži pretēji – viņus interesēja viss rietumnieciskais; iespēja caur Minsteri nonākt Rietumos, jo ģimnāzijas absolventi ieguva tiesības studēt Eiropas universitātēs, kas nebija iespējams, pabeidzot vidusskolu Latvijā. Taču Minsteres ģimnāzija gadu gadiem bija izcēlusies tieši ar to, ka centās pēc iespējas norobežoties no ārzemnieciskas ietekmes.
Minsteres noriets
1995. gada 17. jūnijā izlaidumu ar klātbūtni pagodināja Latvijas premjers Māris Gailis. Mākoņi pār ģimnāzijas pastāvēšanu jau bija savilkušies, taču vēl tika dotas cerības uz Latvijas valsts atbalstu. Vairums skolēnu Minsteres ģimnāzijā nu bija no Latvijas. Trimdas latviešu ģimenes pēc 1989. gada vairs nesteidzās sūtīt bērnus uz Minsteri. 90% skolas uzturēšanas izdevumu joprojām sedza Vācijas valdība, savukārt 10% dažādas Rietumu latviešu organizācijas.
Finansiālas problēmas radās arī Latviešu centram Minsterē, kas iepriekš rūpējās par ģimnāzijas internātu. Trūka naudas, sāka trūkt arī skolēnu. Vācijas valdība vairs nesaskatīja iemeslus, kādēļ tai jāfinansē bijusī bēgļu skola. Vācijas Iekšlietu ministrija un Ziemeļreinas-Vestfālenes Darba ministrija, kas bija naudas devējas, izlēma, ka pēc 1997./1998. mācību gada beigām Minsteres ģimnāziju vairs budžetā neliks.
1998. gada 20. jūnija izlaidums, pēc kārtas 53., Minsteres Latviešu ģimnāzijai izrādījās pēdējais. Valters Nollendorfs atzīst, ka jau 1989. gadā bijis skaidrs, ka skolai jāmainās, ja tā vēlēsies vēl kādu laiku pastāvēt: “Es šai skolai nākotni saskatīju ne vairs kā latvisko kadru kalvei, bet drīzāk kā skolu jauniem latviešiem, lai viņi Rietumos apgūtu valodas, socioloģiju, politoloģiju – visu, lai Latvija varētu darboties Eiropā.
Diemžēl vairāku apstākļu dēļ, kurus es nezinu, tā kļuva par skolu, kur gan skolēni, gan skolotāji brauca no Latvijas, lai mācītos un mācītu Vācijā! Skolas transformēšanās nenotika.” Un pat tad nez vai Minstere noturētos ilgāk par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Nollendorfs aizrāda, ka latviešu jauniešiem nebūtu motivācijas braukt uz Vāciju mācīties latviski, ja pieejamas starptautiskās apmaiņas programmas un plašs Rietumu augstskolu klāsts.
Ļoti skaidra identitāte
Minsteres ģimnāzijā mācījušies vai to beiguši daudzi, kurus pēc 1990. gada redzam Latvijas politikā, diplomātijā. Krišjānis Kariņš uzsver, ka izglītības kvalitāte Minsterē bijusi augsta un ģimnāziju beigušie sastopami visdažādākajās profesijās – medicīnā, jurisprudencē, uzņēmējdarbībā.
90. gadu beigās Latvijā savu vietu dažādās jomās bija atraduši ap 70 agrāko minsteriešu. “Tāpēc, ka viņi bija tādā garā uzaudzināti. Tā ir par Latvijas patriotiem izaudzinātā trimdas trešā paaudze. Kad Latvija atbrīvojās, viņi bija tie, kam bija zināšanas, kas prata svešvalodas un varēja aktīvi un pozitīvi iesaistīties Latvijas dzīvē,” komentē Nollendorfa kungs.
“Minsteres ģimnāzijai bija ļoti skaidra identitāte, tāpēc arī tagad minsteriešiem ir ļoti spēcīga un skaidra identitāte,” atzīst Kariņš. Tradīcija agrākajiem minsteriešiem satikties Latvijā Dziesmu svētkos uz tā sauktajām šampanieša brokastīm joprojām esot spēkā.
Daži no pazīstamajiem minsteriešiem
* Egils Levits, Latvijas Valsts prezidents
* Krišjānis Kariņš, Latvijas Ministru prezidents
* Vita Tērauda, politiķe, Saeimas deputāte
* Kārlis Streips, žurnālists
* Kārlis Kangeris, vēsturnieks
* Pēteris Elferts, vēstnieks Grieķijā
* Sabīne Beca, būvkalumu firmas SIA “SB&Partneri” īpašniece
* Kārlis Cerbulis, ASV investīciju fonda “NCH Capital Inc.” vadītājs Baltijas valstīs
* Dainis Mjartāns, mediju darbinieks un Latgales kultūras entuziasts
* Austris Grasis, valodnieks un folklorists
Kariņš: Minstere manī uz mūžu iecementēja latvisko identitāti
Egils Levits, 1973. gada ģimnāzijas absolvents: “Minsteres Latviešu ģimnāzijā esmu bijis divas reizes – pirmo reizi kā skolnieks, otro kā skolotājs. Kad ar ģimeni ieceļoju Vācijā, mana pirms tam Rīgā iegūtā vidusskolas gatavības apliecība netika atzīta par pietiekamu, lai turpinātu izglītību kādā Vācijas universitātē. Tad vienu gadu nomācījos Minsterē un ar tur iegūto abitūrijas apliecību varēju sākt studenta gaitas.
Šajā vienā gadā sev atklāju un aktīvi iesaistījos latviešu trimdas pasaulē, kas pēc savas būtības bija alternatīvā, brīvā Latvija, neatkarīgās Latvijas turpinājums ārpus okupētās Latvijas. Atceros, skolas bibliotēkā ņēmu ļoti daudz grāmatu. It sevišķi par vēsturi un politiku, arī latviešu literatūru, un vakaros, pat naktīs tās aizgūtnēm lasīju, lai apgūtu to, kas Latvijā toreiz man nebija pieejams.
Skolā vēlreiz atgriezos desmit gadus vēlāk, īslaicīgi kā skolotājs mācot politiku un vēsturi. Tas tagad var šķist dīvaini, bet tobrīd es biju vienīgais skolotājs pasaulē, kas latviešu skolniekiem varēja mācīt neviltotu Latvijas vēsturi un stāstīt par okupācijas režīmu.”
Krišjānis Kariņš, 1984. gada absolvents: “Uzaugu ASV, un tur pie Rietummičiganas universitātes darbojās latviešu valodas studiju programma, kur daudzi devās uz pusgadu vai gadu saņemt “latvietības poti”, bet otra tāda vieta bija Minsteres ģimnāzija. Pabeidzu Amerikā 12. klasi un devos uz 13. klasi Minsterē. No akadēmiskā viedokļa skola bija ļoti laba. Tur bija ļoti patriotiska, ļoti dinamiska vide.
Saņēmām tur ļoti lielu patriotiskās pārliecības devu. Tāpēc jau turp brīvprātīgi devāmies, jo laikam to individuāli meklējām. Pārliecība par Latvijas brīvību un neatkarību tur izveidojās ļoti spēcīgi. Bet ne tādā sentimentālu sapņu līmenī, drīzāk praktiskā. Man pašam atvērās acis, kad ieraudzīju cilvēkus no Vācijas, Francijas, Kanādas, kas faktiski ārpus Latvijas ikdienā dzīvoja latviskā vidē.
Mēs nācām no tik daudzām valstīm ar atšķirīgu pieredzi, bet mūs vienoja šī ārkārtīgi spēcīgā kultūra! Līdz tam latviskā vidē biju dzīvojis tikai mājās pa sestdienām un vasaras nometnēs. Minstere manī uz mūžu iecementēja latvisko identitāti. Draudzības, kas tur jaunībā veidojās, bija ļoti izturīgas. Ļoti bieži zina, kurš no kura izlaiduma: “Ā, viņš no 25. [izlaiduma], bet viņš no 41. [izlaiduma]…”
Nepārsteidz, ka daudzi pēc Minsteres atrada savu ceļu uz Latviju. Mēs apzinājāmies, ka esam nākamie, kam latviskais gars jānes tālāk. Dzīvojām Minsteres ģimnāzijas internātā, un vakarā bija laiks sportot, dziedājām korī. Es vēl biju koklētāju ansamblī. Aizbraucām uz latviešu centru “Straumēnos” Anglijā koncertēt. Bija visādas politiskās diskusijas. Neskaitot kori, Minsterē bija spēcīga sadziedāšanās.
Tā, kā dziedāju tajā gadā, laikam savu mūžu vairs neesmu dziedājis! Tajos laikos mans dziesmu krājums paplašinājās un nostiprinājās. Attiecīgā kompānijā arī tagad dziesmu vārdus sāku atcerēties. Saviesīgā dzīve tur bija diezgan jautra, bet arī noteikumi internātā diezgan stingri. Tas gan nenozīmē, ka necentāmies tos pārkāpt. Protams, es kā jauns zēns nedomāju pirmām kārtām par to akadēmisko pusi – gāju skolā, jo bija jāiet skolā. Mums bija sava volejbola komanda, spēlējām ar citām vācu skolām, un mums gāja tīri labi. Mēs varējām latviski sarunāties, un tie nesaprata.”
