Trīsdesmitgadnieki atklāj, kāpēc paliek Latvijā, nevis meklē laimi pasaulē 1
Hei, piepildi sapni tepat!
Foto- Anda Krauze Teksts – Andris Tiļļa
Domājot, kā kopā ar jums, godājamie lasītāji, “Mājas Viesa” lappusēs svinēt Latvijas 95. dzimšanas dienu, izlēmām uzrunāt šodienas trīsdesmitgadnieku paaudzes pārstāvjus – jaunus, spēkpilnus cilvēkus, kuru rokās vārda tiešā nozīmē atrodas mūsu valsts nākotne. Jo viņi ir pašā dzīves plaukumā, laiž pasaulē bērnus, veido karjeru, vairums – daudz un smagi strādā, lai nodrošinātu savas ģimenes. Un arī izlemj – saistīt sevi ar Latviju vai ne. Mēs meklējām un atradām tos, kuri ir skaidri izvēlējušies: viņi grib būt un palikt šeit, Latvijā.
– Pa tēva līniju piektajā paaudzē esmu rīdziniece. Sākotnēji – centra meitene, pusaudža gados pārcēlos dzīvot uz Maskavas forštati. Multikulturāla vide, nav tik daudz latviskā, cik gribētos… Mamma pat aizliedza iet cauri parkiem! Taču manī gruzdēja spīts – beidziet aprunāt manu dzīvesvietu! Pēc dziesmas “Daļa Rīgas”, kas veltīta šim rajonam, tiku nodēvēta par “maskačkas” advokāti, – pasmaidot nosaka Māra. Šķiet, saklausu viņas dungošanu:
“Par daudz šeit pagātnes
Un patiesības rūgtas,
Un piecpadsmitais trolejbuss jau leģendārs…”
Māra priecājas, ka Latvija attīstās, aug arī Rīga. Pirms septiņiem gadiem viņas uzņemtajā videoklipā redzamās Maskavas forštates vietas pārmainījušās līdz nepazīšanai. Tās kļuvušas draudzīgākas, aicinošākas.
– Pilsēta mainās līdzi sabiedrībai. Nevar piespiest kādu to mīlēt, bet var ieinteresēt, raisīt emocionālu pārdzīvojumu. Sākotnēji ierosmi dziesmām guvu tieši no pilsētvides, tagad iedvesmojos no sociālām, sabiedrībai svarīgām problēmām. Latvijas 95. dzimšanas dienu sagaidīsim Tallinā, kur ar koncertu uzstāsimies turienes latviešiem.
Māra ar Jāni darbojas Imanta Ziedoņa fondā “Viegli”, abi strādā padomē.
– Gatavojam izdošanai jauno fonda mūzikas albumu. Iepriekšējam bija nosaukums “Viegli”, šim, visticamāk, būs – “Vieglāk”. Imanta Ziedoņa dzeja ir tik ritmiska, ka pateicīga dziesmām. Koncerts paredzēts decembra vidū Dzelzceļa muzejā. Albuma radošais direktors – mans dzīvesbiedrs Jānis.
Jānis Holšteins-Upmanis:
– Agrāk šķita, ka labāk dzīvot ārzemēs – vairāk iespēju. Taču, uzklausot daudzos paziņas, draugus, kuri strādā svešatnē, saproti, ka tur tā zāle nemaz nav zaļāka kā te… Hei, gribas piepildīt savu sapni dzimtajā vietā, kur esi uzaudzis! Vidē, kurā visi spēles noteikumi ir zināmi, un tieši tādēļ ir vieglāk radīt savējos, ko piedāvāt citiem. Tā arī kļūsti interesants sabiedrībai. Brīžiem latvietis var gausties un čīkstēt, taču, kad saņemas, spēj veikt lielus darbus. Jā, līderis gan viņam vajadzīgs. Ja runā par ”Dinamo Rīga”, atceras vienīgi Sandi Ozoliņu…
Jānis apsver, ka viņam latviskā izjūta sakņojas ikdienā – domās, darbos, tā nav īpaši jāorganizē – jāpiesprauž karodziņš pie žaketes atloka.
Kādu viņi iedomājas Latviju pēc pieciem gadiem – valsts simtgadē?
– Kā mazu bērniņu – saudzējamu, audzinošu un augošu. Joprojām Lielais Kristaps pārbrien Daugavu ar bērniņu uz rokas.
Māra Upmane-Holšteine, dzimusi Rīgā 1984. gada 24. augustā.
Dziedātāja, popularitāti ieguva, būdama latviešu indiroka grupas Astro’n’out soliste. Grupa dibināta 2003. gadā, un tās populārākās dziesmas ir “Daļa Rīgas” un “Gravitātei nē”. Dzīvesbiedrs – dziesminieks Jānis Holšteins-Upmanis (komponists Goran Gora), dzimis 1984. gada 2. martā Rīgā. Abi – sabiedriski aktīvi, darbojas Imanta Ziedoņa fonda ”Viegli” valdē.
Dzimtenē jūtos vislabāk
/>Foto – Anda Krauze Teksts – Ilze Lavrinoviča
Aivis Mirbahs – stalts, jauns vīrietis ar labsirdīgu, spriganu smaidu. Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku kājnieku brigādes operatīvās daļas vecākais virsnieks, dienesta pakāpe – kapteinis. Lai gan pietiekami ilgi iepazinis citas zemes vilinošo labklājību, no Latvijas doties prom negrasās.
1996. gadā, pabeidzis vidusskolu, Aivis jau bija izlēmis, ka savu dzīvi vēlas saistīt ar bruņotajiem spēkiem, kā arī iegūt augstāko izglītību. Tad nebija vairs daudz jāprāto, kur tālāk mācīties. Viņš iestājās Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) Robežsardzes fakultātē, studēja jurisprudenci. 1998. gadā programmas “Partnership for Peace” ietvaros Aivim kā kadetam radās iespēja braukt mācīties uz Vāciju. 2001. gadā viņš Latvijā atgriezās jau kā virsnieks ar leitnanta dienesta pakāpi. Kad dažus gadus bija nodienējis NAA, jaunajam vīrietim vēlreiz pavērās iespēja doties papildināt izglītību Vācijā, šoreiz civilā jomā. Pēc četriem gadiem viņš no Vāczemes atgriezās ar maģistra grādu socioloģijā un politoloģijā. Turpināja dienesta gaitas 1. kājnieku bataljonā, kam sekoja divas starptautiskās operācijas Afganistānā. Vēl nav aizritējis pat gads, kopš Aivis pēc pēdējās starptautiskās operācijas atkal ir Latvijā.
Šobrīd, pildot dienesta pienākumus Sauszemes spēku kājnieku brigādes štāba plānošanas pārvaldes operatīvajā daļā, Aivja Mirbaha uzdevums ir plānot, kontrolēt un organizēt jauno karavīru sagatavošanas procesu starptautiskajām operācijām. Aivis teic – no tā, cik profesionāli karavīri sagatavoti, lielā mērā atkarīga viņu dzīvība.
– Ar prātu to grūti izskaidrot, bet braukt prom no Latvijas un dzīvot kādā citā valstī es nevēlos. Vairākus gadus pavadīju Vācijā un zinu, ka finansiālā situācija tur ir daudz labāka, arī likumdošana un daudzas citas jomas ir daudz sakārtotākas, bet mani vienalga velk atpakaļ uz Latviju. Grūti pat pateikt, kāpēc. Draugu, dzīves uztveres, dabas vai citu iemeslu dēļ. Tas ir sajūtu līmenī, bet savā dzimtajā zemē jūtos vislabāk. Ne tās materiālās vērtības ir galvenās. Kā dziesmā dzied – citur ir skaistākas puķes, augstāki kalni, platākas upes, bet dzimtenē tomēr vislabāk. Tāpēc arī turpmāk savas dzīves un darba gaitas vēlos saistīt ar Latviju un bruņotajiem spēkiem. Tiesa, nākotnē gribētos atkal, kā agrāk, strādāt ar personālu – karavīriem. Šis darbs man sagādāja vairāk gandarījuma un darba augļi bija saskatāmi skaidrāk. Turpmāka militārā izaugsme man ir svarīga, bet vēl svarīgāk par to man šķiet katru dienu nākt uz darbu ar prieku. Labāk veikt dienesta pienākumus, kas rada patiesu gandarījumu, nevis tādus, kas diez kā nepatīk, bet nodrošina ātrāku militāro izaugsmi.
Domājot par sava dēla nākotni, es neliktu šķēršļus, ja viņš nolūkā paplašināt redzesloku izvēlētos mācīties Vācijā, Lielbritānijā, Amerikā vai citā zemē, bet man gribētos, lai viņš nezaudē savas saknes dzimtenē un ar savām zināšanām atgriežas Latvijā. To es patiešām ļoti vēlētos, – teic Aivis Mirbahs.
Dzimis 1978. gada 7. septembrī Kuldīgā
1996. gadā – absolvē vidusskolu
1998. – 2001. g. – iegūst virsnieka izglītību Vācijā
2004. – 2008. g. – Vācijā iegūst maģistra grādu socioloģijā un politoloģijā
2009. gadā – plānošanas daļas virsnieks starptautiskajā operācijā Afganistānā
2012. gadā – manevru rotas komandieris starptautiskajā operācijā Afganistānā
Šobrīd – Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku kājnieku brigādes operatīvās daļas vecākais virsnieks
Ģimene: sieva Dita, dēls Kārlis (5 gadi)
Karogs augstu mastā
Foto – Anda Krauze Teksts – Dace Terzena
– Rezidentūras laikā, kad ļoti intensīvi gan mācījos, gan strādāju un kad, atzīšos, dažkārt māca arī šaubas par savu nākotni ne tikai izvēlētajā profesijā, bet vispār par palikšanu Latvijā, pie savām mājām Siguldā katru dienu, ne tikai svētkos, uzvilku mūsu valsts karogu. Kā stiprinājumu, kā apliecinājumu savas izvēles, sava ceļa pareizībai, – šādu epizodi no nesenas pagātnes atsauc atmiņā EGV klīnikas galvenā ārsta v. i., ginekologs, neauglības speciālists Māris Arājs. Šodien viņš, trīsdesmitgadnieku paaudzei piederīgais, jau novērtēts un atzīts gan profesionāļu, gan pacientu vidū, savas nākotnes izredzes Latvijā vērtē ar gaišu un cerīgu skatu: – Esmu ļoti gandarīts, ka tieši manā darbības jomā līdz ar Veselības ministrijas īstenoto neauglības ārstēšanas programmu sperti nozīmīgi soļi. Tagad mēs varam palīdzēt tikt pie bērniņa arī daudziem vecākiem, kuriem agrāk tas nebija iespējams materiālo apstākļu dēļ. Un, ja esam radījuši prieku un cerību vienā ģimenē, tad taču tas ir kaut sprīdis visas valsts kopīgās nākotnes labā.
Māris Arājs uzskata, ka privātā veselības aprūpe Latvijā šobrīd ir labi sakārtota un jaunam speciālistam tajā ir gana labas profesionālās izaugsmes iespējas. – Varētu tikai vēlēties, lai tāda būtu visa medicīnas nozare. Ņemot vērā ilgos mācību un praktizēšanās gadus, ārsts tā īsti sava darba augļus var sākt baudīt aptuveni 40 gadu vecumā. Es esmu gandarīts, ka atdevi līdzšinējiem centieniem jūtu jau savos trīsdesmit divos gados. Bet nekas no gaisa nekrīt un tukšā vietā nerodas. Mana šodiena ir ilga un pacietīga darba rezultāts, turklāt man ir bijuši lieliski skolotāji, manas jomas autoritātes – Voldemārs Lejiņš, Juris Vītols, Marija Zvaigznīte u. c.
Kad runājam par trīsdesmitgadnieku paaudzei plecos celto “saldo atbildības nastu” un to, kāpēc tik daudzi ļaudis spēku plaukumā tomēr izlēmuši doties prom no Latvijas, Māris Arājs spriež – varbūt daudzi joprojām cer uzreiz un ātri tikt pie tām lielajām algām, nodrošinātas dzīves un materiālās stabilitātes, pārlecot pāri visnepateicīgākajam – ilgajam un pacietīgajam darbam? Taču jaunais ārsts nemoralizē – viņš nav aizmirsis, ka pats nebūt nav bijis priekšzīmīgs students, tomēr sapratne, ka medicīna ir pareizā izvēle, izrādījusies stiprāka. Tāpat kā apziņa, ka viņš vēlas dzīvot un strādāt, un savus bērnus Pēteri un Aneti audzināt tieši Latvijā.
– Jā, man tas ir svarīgi – būt savas dzimtās valodas vidē, kaut darba ikdienā ar pacientiem, protams, bieži nākas sarunāties arī angliski un krieviski. Man ir svarīgi apzināties, ka palīdzam tieši Latvijas cilvēkiem. Jo arī Latvija nav pasargāta no procesiem, kas skar visu pasauli – stress, saspringtais dzīvesveids, pārtika – konservanti, ar hormoniem un antibiotikām piesātinātā vistas vai liellopu gaļa u. tml. – tas viss beigu beigās atstāj iespaidu uz reproduktīvajām spējām. Sievietes dzemdē aizvien vēlāk – pirmo bērniņu Latvijā šobrīd laiž pasaulē vidēji 28 gadu vecumā. Vispirms ir izglītība, karjera, darbs, tikai pēc tam domā par bērnu radīšanu.
Māris Arājs atzīst – tieši pēc trīsdesmit viņš nopietni “inventarizējis” savas dzīves vērtības.
– Agrāk vissvarīgākais likās materiālais pamats, ilgu posmu esmu ļoti daudz strādājis, arī brīvdienās. Manā bērnībā vecākiem bija ļoti daudz jāstrādā, lai ģimene būtu materiāli nodrošināta, tāpēc brīvo laiku kopā pavadījām maz. Tāpēc šobrīd ļoti nopietni domāju par līdzsvaru savā dzīvē: lai spētu izbaudīt katru tās brīdi, nedrīkst iekrist tikai darbā, ļoti svarīgi ir būt kopā ar bērniem, ar mīļoto cilvēku. Un, teiksim, jaukai ģimeniskai pastaigai nevajag nekādus milzu ieguldījumus – nepieciešama tikai patiesa vēlme un prasme tam atvēlēt laiku.
Aicinu Māri mazliet pafantazēt – kas būtu tās trīs lietas, ko viņš ņemtu līdzi savā ceļasomā – reālā vai iztēles radītā, lai jebkur pasaulē spētu sev uzburt Latvijas sajūtu?
– Latvijas karogu, rupjmaizi un medu.
MĀRIS ARĀJS
dzimis 1981. gada 21. jūlijā Cēsīs
2007. gadā absolvējis Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti
papildinājis zināšanas Portugālē, Itālijā, Zviedrijā, Lielbritānijā
2013. gadā absolvējis Latvijas Universitātes ginekoloģijas un dzemdību specialitātes rezidentūru
EGV klīnikas galvenā ārsta v. i., ginekologs, neauglības speciālists
Domājot, kā kopā ar jums, godājamie lasītāji, “Mājas Viesa” lappusēs svinēt Latvijas 95. dzimšanas dienu, izlēmām uzrunāt šodienas trīsdesmitgadnieku paaudzes pārstāvjus – jaunus, spēkpilnus cilvēkus, kuru rokās vārda tiešā nozīmē atrodas mūsu valsts nākotne. Jo viņi ir pašā dzīves plaukumā, laiž pasaulē bērnus, veido karjeru, vairums – daudz un smagi strādā, lai nodrošinātu savas ģimenes. Un arī izlemj – saistīt sevi ar Latviju vai ne. Mēs meklējām un atradām tos, kuri ir skaidri izvēlējušies: viņi grib būt un palikt šeit, Latvijā.
Dot iespēju runāt latviski
Foto – Anda Krauze Teksts – Daiga Čirkste
– Gan valsts dzīvē, gan savā saimniecībā strādājot, jāspēj atšķir lietas, kuras mēs varam ietekmēt un kuras ne. Daudzus ir nogurdinājusi nemitīgā runāšana par visādām nejēdzībām, bet mainīt situāciju nav viņu spēkos, tādējādi vien zaudējot dzīvesprieku, – uzskata Kaspars Ādams, kurš dzīvo un saimnieko Neretas novada Mazzalves pagasta “Krastos”.
Enerģiskais jaunietis necieš tukšu salmu kulšanu un nekā nedarīšanu. Savulaik viņš bija Neretas novada pašvaldības deputāts, bet pēc diviem gadiem atbrīvoja savu vietu, jo zaudēja ilūziju, ka var ietekmēt procesus.
– Nav jēgas sēdēt deputāta krēslā, saņemt algu un spriedelēt – kā Neretas novadam piesaistīt jaunus iedzīvotājus. Svarīgāk ir noturēt tos, kuri vēl šeit dzīvo. Nevar taču aicināt – brauciet dzīvot uz laukiem, ēdīsiet ābolus un strautā padzersieties ūdeni. Nav jau zemes, kur saimniekot, tā iztirgota ārzemniekiem un tagad stāv neapstrādāta un aizaugusi, – noteic Kaspars.
Vecākiem reizēm šķietot, ka dēls ir pat pārāk liels savas valsts patriots, jo dažkārt no viņa kategoriskās nostājas cieš arī uzņēmuma peļņa.
– Mums ir jāpastāv par savas valsts vērtībām, un viena no tām ir valoda. Tāpēc pirmais, ko cenšos saviem darbiniekiem ieaudzināt – mūsu valsts iedzīvotājiem jādod iespēja runāt latviski. Mēs esam ar pārāk mīkstu mugurkaulu. Tiklīdz jūtam, ka sarunu biedram ērtāk runāt krieviski, tā uzreiz pārejam uz šo valodu. Jā, man gadās arī zaudēt kādu klientu vien tāpēc, ka nerunāju ar viņu krieviski. Es protu krievu valodu, piemēram, ar klientiem no Lietuvas sazinos šajā valodā. Man tikai teikuši, ka krieviski runāju ar igauņu akcentu. Pirms septiņiem gadiem devos uz Angliju, lai gadu pastrādātu govju fermā. Turp braucu ar mērķi – iemācīties angļu valodu. Saimnieks mani mēģināja pierunāt, lai palieku strādāt ilgāk, piedāvāja kļūt par saimniecības menedžeri, taču es teicu – man Latvijā ir pašam savi īpašumi, kuros saimniekot. Savulaik šeit saimniekoja mans vectēvs, pēc tam tēvs un tagad es to turpinu darīt. Par nākotni domājot, ceru, ka latvisko nosargāsim, mani bērni mācīsies tautiskā vidē un latviešiem kļūs stiprāks mugurkauls, – ir pārliecināts Kaspars.
Viņš stāsta, ka iepriekšējā dienā notikusi kārtējā gaļas šķirnes liellopu izsole un 300 lopi aizceļojuši uz dažādām Eiropas valstīm.
– Latvijā ir maza sabiedrības daļa, kas var atļauties iegādāties maltītei visai dārgo Šarolē vai Limuzīnas liellopu gaļu. Lielākoties iedzīvotāji pērk piena liellopu, kas visbiežāk ir veca vai brāķēta govs. Mēs jau varam izglītot sabiedrību, stāstot, cik atšķirīgas ir šīs gaļas garšas, taču, ja cilvēkiem nav pirktspējas, tad atliek vien izvēlēties veco piena lopu, kuru ēdot gaļa sprūst starp zobiem. Tāpēc arī Latvijā audzētie šķirnes liellopi aizceļo uz Vāciju, Holandi, Beļģiju, Dāniju. Mums vajadzētu pamācīties, kā citur valstis aizsargā savus lopu audzētājus. Kad Latvijas bullis nonāk Vācijas kautuvē, lopa īpašnieks par gaļu saņem divdesmit procentus mazāk nekā saimnieks, kurš tādu pašu bulli izaudzējis Vācijā.
Man ir sentimentāla attieksme pret latu nomainīšanu ar eiro, taču kā uzņēmējam, kurš lielākoties nodarbojas ar eksportēšanu, eiro naudas izteiksmē būs izdevīgāks. Mēs jau Eiropā ekonomiskā spēka ziņā neesam lielais muskulis, esam tikai zirnītis uz Eiropas fona, – noteic Kaspars.
KASPARS ĀDAMS (29)
Dzimis 1984. gada 14. augustā Neretā
Izglītība – ekonomists
Nodarbošanās – SIA “Liellopu izsoļu nams” vadītājs. Kopā ar vecākiem pieder zemnieku saimniecība, kurā audzē ap 250 gaļas šķirnes liellopu
Ģimenes stāvoklis – neprecējies, bet ir draudzene
Latvijas nākotne – skolas solā
Foto – Anda Krauze Teksts – Ilze Vītola
– Manuprāt, priekšnosacījumi, lai laimīgi dzīvotu Latvijā, ir labs, aizraujošs darbs un ģimenes drošība, – domā Inese Siksna, sabiedrībā jau ievērota uztura speciāliste.
– Uztura speciālista profesija Latvijā ir jauna, un nevienam nebija skaidrs, ar ko tad vēl bez cilvēku konsultēšanas šādi speciālisti varētu nodarboties. Man veicās, un paldies brīnišķīgajiem darba devējiem, kuri nebaidījās mani ņemt darbā bez iepriekšējas pieredzes. Es izmantoju iespēju, un tas savukārt ļoti motivēja darīt vēl un vēl, – teic Inese. Kāpēc darba devēji izvēlējās tieši viņu? 2008. gadā Latvijā veica pirmo pārtikas patēriņa pētījumu un izveidoja pārtikas sastāva datubāzes. Bet nebija skaidrs, ko ar tām darīt tālāk. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR toreizējam direktoram radās doma, ka vajadzētu datubāzes regulāri papildināt, veikt mazākus pētījumus. Tad nu šim darbam viņš meklēja cilvēku ar atbilstošu izglītību un idejām. Lai gan par darbu kabinetā pie datora Inese nebija sapņojusi, tomēr tagad atzīst, ka ir interesanti, ir iespēja doties pieredzes apmaiņā pie citu valstu kolēģiem, sekot līdzi pārtikas aktualitātēm, pārzināt cilvēku ēšanas un iepirkšanās paradumus un daudzas citas lietas. Šogad viņa ir sākusi arī studijas doktorantūrā, laiks esot jāplāno, bet visu var padarīt.
– Savs īstais ceļš ir jāmeklē, es arī to neatradu uzreiz. Gadu studēju veterinārmedicīnu Jelgavā. Studējot pārdomāju šīs profesijas pārstāvju ikdienu – viņus pie slimā dzīvnieka var izsaukt jebkurā diennakts laikā. Vai man patiktu būt cilvēkam pēc izsaukuma? Reizē ar meitas piedzimšanu varēju sev godīgi atzīties, ka neesmu šādai profesijai gatava. Tāpēc ļoti priecājos, ka tad, kad meitai apritēja pusgads, bija iespēja apgūt uztura speciālista profesiju nepilna laika studiju programmā, – stāsta Inese.
Būt uztura speciālistam nav nemaz tik viegli, jo par uzturu runā visi un visiem ir savs viedoklis, pārliecība, kuru dažkārt ir grūti mainīt. Ir daudz jāstrādā, kliedējot mītus. Piemēram – viss piens, kas nopērkams veikalā, ir taisīts no pulvera. Inese novērojusi, ka ir pat tā – jo informācija kliedzošāka, jo labāk tā cilvēkiem iesēžas prātā. Tālab uztura speciālistam ir jābūt arī psihologam ar lielām pārliecināšanas spējām. Un jāprot pasniegt vispārzināmo kā kaut ko sensacionālu, tad jaunā informācija paliks atmiņā un šīs zināšanas cilvēki izmantos ikdienas dzīvē. Inese min piemēru:
– Transtaukskābes vafelēs. Kardiologi un uztura speciālisti jau sen runā par transtauku ietekmi uz veselību, tomēr sabiedrībai ne silts, ne auksts. Atlika iesaistīt procesā citas valsts profesoru, un visi tagad zina par vafelēm. Apstākļu sakritība, bet mums, protams, prieks, jo tagad ir vieglāk strādāt un arī produkti kļuvuši veselīgāki.
Dzīve nav tikai darbs, un otrs Ineses priekšnosacījums, lai negribētos mukt uz citu valsti – ģimenes, īpaši bērnu, drošība. Šogad Siksnas sāka dzīvot Mārupē. Un priecājas, ka pašvaldība rūpējas par iedzīvotāju ērtībām un drošību, piemēram, stāvlaukums pie skolas, skolas autobuss, policists, kurš regulē satiksmi pie skolas. Tad darba laikā nav jāuztraucas, vai bērns ir ticis pāri ielai, vai droši tiks mājās.
– Latvijas nākotne? Man liekas, ka cerība ir jauniešos, kas pašlaik mācās pamatskolā un vidusskolā. Viņos nav vilšanās. Un ir iedvesma darīt. Manuprāt, viņi būs lieli darītāji un daudz lielāki Latvijas patrioti. Viņi ir zinātkāri, aktīvi, viņiem gribas pamēģināt gan to, gan šo un lielākajai daļai ir vēlme darboties Latvijā, jo šī ir vieta, ko mēs vislabāk saprotam. Man arī būtu grūti sevi iedomāties vērtējam uzturu Vācijā vai Anglijā, jo tur ir citi paradumi, citas vajadzības. Iegūt zināšanas vai pieredzi citur var būt noderīgi un pat nepieciešams, bet tad gan jāatgriežas mājās. Lai padarītu Latviju vēl labāku, – tāda ir Ineses pārliecība.
INESE SIKSNA
dzimusi 1985. gadā
sertificēta uztura speciāliste
šobrīd studē doktorantūrā
aktīvi darbojas Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijā
Manas saknes manā zemē
Foto: Anda Krauze, teksts: Vija Beinerte
Te gluži kā Skalbes “Kaķīša dzirnavās” dūc riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi, tikai ūdens gan nestabulē, tā vietā reizēm iesīcas kafijas automāts un telpu piepilda tikko ceptas maizes smarža. Tik daudz sajūsmas pilnu atsauksmju biju dzirdējusi par mazo veikaliņu Lāčplēša ielā, ka nolēmu – jāiet pašai un jāizbauda. Un te nu ir arī pats “Grauda spēka” īpašnieks RAIMONDS BIEDRĪTIS, četru bērnu tēvs, latvietis.
Puika būdams, Raimonds nav sapņojis kļūt ne par kosmonautu, ne ugunsdzēsēju un, tā kā audzis bez tēva, par automehāniķi arī ne. Toties agri sapratis, ka grib palīdzēt māmiņai. Trīspadsmit gadu vecumā nolēmis sākt strādāt.
– Aizgāju uz tirgu Jelgavā, prasīju vienam, otram, trešam, vai nevajag darbinieku. Piektajam vajadzēja. Tā es sāku tirgot visādus dārzenīšus. Man padevās ļoti labi. Tie, kas mani bija atraidījuši, vēlāk nožēloja. Es savos 13 gados darīju to, ko tagad Kalnciema ielas Jānis ar skaļo rīkli, – stāstīju visiem, kāpēc jāpērk mani gardie tomātiņi, – smej Raimonds, vienlaikus veiklām kustībām veidojot maizes kukulīšus un kārtojot tos uz plāts. – Pēc tam ziemā sestdienās un svētdienās strādāju drēbju tirgū, džinsas un kurpes pārdevu. Trīs vasaras celtniecībā strādāju. Vēlāk Jelgavas kultūras aģentūrā esmu bijis gaismotājs un apskaņotājs. Visu kaut ko esmu darījis.
Bet kā Raimonds iepazinās ar Ievu, savu sievu?
– Mēs ar Ievu mācījāmies vienā skolā. Viņa mani diskotēkā atraidīja, un es par to viņai lāzerīti spīdināju acīs, kas, protams, nebija labi. Pēc tam viņa man bija docētāja universitātē, esmu trīs kursus nomācījies sociologos. Kad Ieva beidza lasīt man lekcijas, uzlūdzām viens otru uz randiņu, – smaidot teic Raimonds, nu jau veidojot burvīgas bulciņas ar dzērveņu, šokolādes un saulpuķu sēklu pildījumu. – Es viņu arī agrāk biju lūdzis, bet viņa mani atraidīja. Taču nu jau viss kārtībā – četri bērni, divi biznesi. Tā mēs dzīvojam – students un pedagoģe. Labi dzīvojam.
Raimonda un Ievas pirmais bizness ir radies 2009. gadā, laikā, kad Latvija piedzīvoja visdziļāko krīzi. Kas pamudināja?
– Mūsu meita Katrīna piedzima alerģiska. Ārsts izrakstīja ziedi, gribējām jau pasūtināt aptiekā, taču Ieva izlasīja sastāvu. Tas bija tik slikts, ka nolēmām – meklēsim paši dabiskas vielas, kas mīkstina ādu. Atradām “šī” sviestu un kokosriekstu eļļu, pamēģinājām un nolēmām: ja mūsu bērnam palīdzēja, varbūt palīdzēs arī citiem.
Tā 2010. gadā atvēruši veikaliņu, kur tirgo dabisku kosmētiku un izejvielas un māca, kā kosmētiku gatavot mājās pašiem. Bet kā radās “Grauda spēks”?
– Kad esi sācis lietot dabisku kosmētiku, sāc domāt arī par veselīgu ēdienu, īpaši, ja tev ir bērni. Iesākumam nopirkām maizes krāsniņu, nolēmām mājās paši cept. Un tad nonācām līdz pilngraudu miltiem. Izrādījās, ka Rīgā tos nevar nopirkt – vai nu nesamērīgi dārgi, vai neatbilst mūsu prasībām.
Un tad noticis tā, ka atbrīvojušās telpas līdzās viņu kosmētikas veikaliņam. Vienā naktī izdomājuši, ka varētu malt miltus un pārdot, – un jau mēnesi vēlāk atvēruši “Grauda spēku”. Pirmo pusgadu Raimonds strādājis viens. No deviņiem rītā līdz astoņiem vakarā.
– Sākumā tikai malām graudus miltos. Spriedām, ka cept maizi nebūs izdevīgi, jo iekārtas ļoti dārgas. Taču, kolīdz sākām cept, strauji palielinājās apgrozījums, dažu mēnešu laikā atpelnījām ieguldījumu. Tagad mums ir pieci darbinieki, ik dienas pārdodam 80 kg maizes, vedam maizīti arī Ingmāram Ladigam uz “Ostas skatiem”, restorānam “32. augusts” Mārupē.
Jautāts, ko viņam nozīmē ģimene, Raimonds nevilcinoties atbild: – Viss! Ģimene man ir viss. Ja tās nebūtu, nebūtu nekā.
Un ko nozīmē Latvija?
– Latvija ir manas mājas. Vieta, kur esmu piedzimis. Zeme, kur ir manas saknes. Nenosodu tos, kas aizbrauc. Visu cieņu tiem, kas arī svešumā dara visu, lai saglabātu savu latvisko identitāti! Taču es pats nevarētu aizbraukt. Te ir mana vide, valoda, attiecības un kultūra.
RAIMONDS BIEDRĪTIS
Uzņēmējs.
Dzimis 1982. gada 12. augustā.
SIA “Grauda spēks” vadītājs.
Precējies. Kopā ar sievu Ievu audzina Rūdi (10), Katrīnu (5), Ievu (1) un Pēteri, kam žurnāla klajā nākšanas dienā būs divas nedēļas.
