– Kopš laikiem, kad studēju Norvēģijā, man šajā valstī saglabājušies paziņas un es varu vērot, kā atšķiras norvēģu un latviešu ieraksti “Facebook”. Latvieši, protams, tāpat dalās ikdienas priekos un likstās, taču arī ļoti daudz vērības pievērš globāliem notikumiem – protams, Ukrainai, “Islāma valstij”, teroraktiem Parīzē… Norvēģi šķiet daudz vairāk nodarbināti ar privāto sfēru. 3
– Es arī no citiem ārzemniekiem esmu dzirdējis, ka mūs, norvēģus, uzskata par pašmīlīgiem un tādiem, kas interesējas tikai par nacionālo. Apjautājos draugiem un radiniekiem, un principā viņi piekrita, ka esam diezgan egoistiski. Un “Facebook” noteikti var rasties šāds priekšstats. Taču privātās sarunās jūtama ļoti stingra nostāja gan Ukrainas, gan “Islāma valsts”, gan terorisma, klimata pārmaiņu un citos globālos jautājumos. Taču nācijas griezumā varētu gan būt, ka mums nepieciešama ciešāka iesaistīšanās globālos notikumos. Prātoju, vai neesam aizmirsuši, ka vēl pirms neilga laika bijām trūcīga zeme, ka labklājības valsts uzbūvēta tikai pēc Otrā pasaules kara. Negribētos, lai šī labklājība pārvērstos idejā par “esi un paliec tu pats”. Vai tikai neesam aizmirsuši Pēru Gintu un viņa mācību?
– Patiesībā mans jautājums nebija par egoismu, drīzāk zināmā mērā pārsteigums, ka norvēģi, piemēram, dzīvo tā, it kā jums nebūtu robežas ar Krieviju…
– Ak jā, taču mūsu pieredze ar Krieviju ir gluži citāda nekā latviešiem. Norvēģijai vienmēr bijušas ļoti draudzīgas attiecības ar Krieviju, un tas lielā mērā saistās ar faktu, ka Otrajā pasaules karā, kad Norvēģiju bija okupējusi Vācija, krievi palīdzēja izdzīt vāciešus no valsts ziemeļiem – Krievijas karaspēks ienāca Norvēģijā, padzina hitleriešus un aizgāja atpakaļ otrpus robežai. Tādēļ, īpaši robežas tuvumā, attieksme pret krieviem ir ļoti labvēlīga, viņus uzskata par jaukiem cilvēkiem.
– Kā tavu grāmatu uzņēma Norvēģijā, kādas grāmatas patlaban vislabprātāk lasa norvēģi?
– Atsauksmes par grāmatu bijušas pozitīvas – tā sniegusi jaunu ieskatu, aizraujoši uzrakstīta, kāds pat sacīja, ka to vajadzētu uzņemt filmā. Taču tas, protams, nav “bestsellers”, bet gan grāmata interesentiem. Norvēģi vairāk lasa detektīvus, spriedzes un dāmu romānus. Jāņem vērā, ka Norvēģijā katru gadu iznāk ļoti daudz grāmatu, un tiek pieņemts, ka vidusmēra izdevumi tiek pārdoti aptuveni 600 eksemplāros, tādēļ ir pavisam nedaudz norvēģu rakstnieku, kuri ar savu darbu spēj kļūt bagāti. Ja runā par mani, tad es pats esmu noguris no kriminālromāniem un pēdējos gados labprātāk lasu vēsturisku literatūru – gan romānus, gan dokumentālus darbus.
Radošā biogrāfija
TERJE BINDERS (1943)
Norvēģu sociologs un rakstnieks, grāmatas “Kur piedzimst vējš” (2013, latviski 2015) autors.
Dzimis un dzīvo Bergenā.
Vectēvs (tēvatēvs) Jānis Binders dzimis Pērkonē 1870. gadā. Vecmamma (tēvamāte) Anna Sprūde dzimusi 1875. gadā Purmsātos.
