– Ko tavā dzīvē nozīmēja latvisko sakņu meklējumi, un kādas izjūtas tie radījuši? 3
– Pirmkārt, šie meklējumi man devuši gluži jaunas zināšanas, jaunu skatījumu gan uz vecvecāku dzīvi, gan uz Latvijas vēsturi. Bet, ja jautā par izjūtām, tad man prātā nāk tikai viens vārds: skumjas. Skumjas, ka viņiem bija jāizcieš tik daudz sāpju; skumjas, ka viņiem bija jāpamet viss un visi, ko viņi mīlēja; skumjas, ka es viņus nesastapu. Skumjas – tā bija mana motivācija rakstīt grāmatu. Grāmata ir mans veids, kā viņiem atdot dzīvību, pelnītu vietu manā dzīvē. Tagad es jūtu vieglas skumjas, jo man Latvijā nav izdevies sastapt nevienu, kas mani sveicinātu un teiktu: “Esmu tavs attāls radinieks.” Ir gluži tā, it kā visa mana dzimta būtu pazudusi no Latvijas. Bet esmu arī izjutis prieku, sastopot jaunus draugus, cilvēkus, kuriem jūtos piederīgs.
– Vai Latvijā ir kāda vieta vai bijis mirklis, kad jūti – jā, es šeit piederu, šeit ir manas dvēseles mājas?
– Tas gan var izklausīties dīvaini, taču es sajutos piederīgs jau pirmajā reizē, kad atbraucu uz Latviju – 2007. gadā. Un, kad pirmoreiz aizbraucu uz Liepāju, šī sajūta kļuva ļoti spēcīga. Es par šo piedzīvojumu stāstu grāmatā: kad stāvēju pie baznīcas, kur mana vecmamma laulājās, kaut kas notika. Man bija sajūta, it kā viņa stāvētu man līdzās. Man bija grūti atrauties, aiziet prom. Es jūtos piederīgs vietās, kur viņi piedzima un dzīvoja. Es viņus bieži apciemoju. Tā ir pārsteidzoša psiholoģiska pieredze.
– Kas tevi visvairāk iespaidojis Latvijā, ko bijis grūti pieņemt?
– Visgrūtāk pieņemt man ir, kad lasu par to, kas notika ar ebrejiem Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Norvēģijā ir atvērti kara laika arhīvi, un mēs uzzinām, ka atsevišķi norvēģi bija okupantu “labie” palīgi, par to iznāk jaunas grāmatas. Es rēķinos, ka tas notiks arī Latvijā. Tās ir lietas, kas jāizrunā atklāti.
– Un kas savukārt pārsteidzis?
– Mūsu pirmajā apciemojumā vispārsteidzošākais bija lielie kontrasti. Ejot pa Rīgas ielām, redzējām pārmērīgas bagātības lieciniekus: automašīnas, kuras Norvēģijā varētu atļauties tikai nedaudzi cilvēki. Un tajā pašā laikā – nolaistās mājas pilsētas nomalēs, pamestas saimniecības, “spoku nami”, sagrauti kolhozi pa ceļam uz Liepāju. Taču pēdējos gados redzu mazāk šādu mašīnu un vairāk sakoptu saimniecību, un lielus zeltaina rapša laukus. Daudzviet ir redzams, ka cilvēki sakopj savas mājas. Taču ir arī nami, kuri tuvākajos gados sabruks, ja neviens par tiem neparūpēsies.
