– Kā saprotu, ģimenē bērnībā runājāt norvēģiski. Vai tēvs kādreiz sacīja, ka ir latvietis, ka tevī ir arī šī puse? 3
– Nē, neviens no maniem tuviniekiem nerunāja par Latviju, par latviskumu. Es bērnībā un jaunībā par to arī neinteresējos – protams, es zināju, ka tēvs ir latvietis, bet par to neaizdomājos, tas bija tikai vārds. Viņš nekad nerunāja latviski. Protams, viņš neko nezināja par dzīvi Latvijā, jo bija piedzimis šeit, taču arī citi radinieki par to nekad nerunāja. Nezinu, kāpēc tā. Varu tikai iedomāties, ka tas bija ļoti sāpīgs temats. Un tad reiz mans draugs, vēsturnieks, ieminējās, ka es taču esmu pa pusei latvietis. Man tas nāca kā atklājums, kā zibens spēriens: patiešām, tā ir! Un tad arī sāku interesēties par šo savu pusi.
– Ko šī apziņa tavā dzīvē mainīja, un vai, ieklausoties sevī, vari teikt: jā, šī ir mana latviskā puse, un šī īpašība man nāk no norvēģiem?
– Nē, ir gan grūti pateikt, kura puse no manis ir latviska vai norvēģiska. Var jau būt, ka tam ir kāda saistība ar mīlestību uz dziedāšanu? Manam tēvam bija labs tenors, viņš visu mūžu Norvēģijā dziedāja korī un uzskatīja, ka šī iezīme viņam nāk no mājām. Arī es pats esmu daudz dziedājis, tostarp Bergenas operas korī, bet tagad gan vairs dziedu tikai draugiem. Latviešu tautasdziesmas aizskar kādu stīgu man dziļi dvēselē. Varbūt tā ir atbilde?
Es nevaru pateikt, kura puse no manis ir latviska, kura – norvēģiska, jo vienkārši esmu es pats, bet apziņa, ka esmu pa pusei latvietis, ir tiešām mainījusi manu dzīvi. Mēs tagad reizi vai divas gadā braucam uz Latviju, mums ir radušies latviešu draugi. Kopā ar dažiem draugiem palīdzam atbalstīt skolēnus Purmsātu palīgskolā. Gan mana sieva Junhilde, gan es pats vienmēr priecājamies nokļūt Rīgā, taču mājās vienmēr jūtamies Liepājā. Mums patīk staigāt pa ielām kā parastiem liepājniekiem, pirkt pārtiku un gatavot ēdienu savā virtuvē, tāpat kā to dara pārējie. Iet uz tirgu. Satikt cilvēkus. Traucē tas, ka neprotam latviešu valodu – es to gribu iemācīties, – un daudzi latvieši izvairās runāt angliski, taču ķermeņa valoda ir universāla.
– Kā tu kopumā raksturotu, kas ir “latvisks”?
– Tas ir grūts jautājums. Es neuztveru latviešus kā ļoti atšķirīgus no mums, norvēģiem. Bet varbūt der vārds “lepnums”. Un arī “nopietns” ir vārds, kas man nāk prātā, domājot par latviešiem. Jā, to var redzēt, ka cilvēki Latvijā ir ļoti nopietni. Norvēģi gan arī nav paši atvērtākie ļaudis, taču smaidi mums dodas vieglāk. Protams, tas saistīts ar atšķirīgo situāciju. “Nācijas izjūta” – vēl viens vārds, kas šķiet atbilstošs saistībā ar latviešiem.
